Kad viņš par savu dīvaino, negribēto spēku stāstīja citiem, tie pieprasīja, lai viņš to nodemonstrē. Bet Daks nevēlējās to demonstrēt. Pirmām kārtām tas nozīmētu sadusmoties, bet viņš nebija no tiem, kas mēdz ne no šā, ne no tā aizsvilties.
Taču vēl svarīgāk tas nozīmēja krišanu cauri zemei. Un Dakam bija gana jau ar šo vienu reizi. Tīrā laime, ka viņš atslēdzās, pirms bija paguvis izkrist cauri alai. Citādi kritiens būtu turpinājies, līdz viņš sasniegtu izkusušo Zemes kodolu. Bet galvā tas bija palicis tik un tā. Kritiens cauri zemei, cauri tās garozai un mantijai, un sazin kādiem vēl tur slāņiem, par kuriem viņš droši vien bija mācījies skolā, bet tagad vairs nespēja atcerēties, un tā aizvien lejup līdz pat milzīgajam kausētā metāla un akmens kodolam.
Prāts uzbūra kaut ko līdzīgu “Gredzenu pavēlnieka” nobeiguma ainai. Viņš, gluži tāpat kā Gollums, dažas sekundes peldētu lavā un tad sadegtu.
Tomēr šī aina bija gandrīz mierinoša salīdzinājumā ar otru iespējamību proti, ka viņš varētu vienkārši tikt aprakts dzīvs. Ka viņš pakristu simt pēdu zem zemes un nespētu izlauzties virspusē. Bedres zemjainajām sienām piepildoties, viņš lēnām nosmaktu. Zemes pikas kristu uz viņa augšup pavērstās sejas, ar zemi piebirtu acis, mute, deguns…
Lai noturētos kājās, Daks pieķērās Makkluba durvju rokturim. Šie tēli bija kā nomoda murgi. Tie apciemoja viņa domas aizvien biežāk un biežāk.
Vēl ļaunāku visu vērta tas, ka neviens šo viņa problēmu neņēma nopietni. Bērni par Daka stāstu smējās, viņiem viss šis notikums šķita jocīgs. Tas, kā viņš izkrita cauri peldbaseina dibenam. Kā nokļuva alā. Alas radioaktīvais atzars un zilie sikspārņi. Tas, kā viņš, puskails un drebošs, iznira no viļņiem. Kā viņam no liedaga nācās rāpties klintī, piespiežot sevi laimīgi smaidīt, lai tikai nesadusmotos un no jauna nesāktu grimt. Kāpšana bija pats vieglākais. Šķita, ka atvieglojums viņu padarījis vieglu.
Daks stāstīja, un bērni rēca aiz smiekliem. Pirmajā dienā viņš tiem piespēlēja. Viņam patika cilvēkus smīdināt. Bet no jocīga stāstnieka Daks ļoti ātri pārvērtās izsmiekla objektā.
“Tev padodas tik ļoti pieņemties svarā, ka tu patiešām iegrimsti zemē?” Tas bija Hanters, kurš pats sevi uzskatīja par īstenu komiķi. “Tātad patiesībā tu esi Speķmens?”
Un tad jau maisam gals bija vaļā; Speķmenam sekoja Caurbirpuika, tad Speleologs, Grimējs, Kalnracis un tas, ko viņš dzirdēja visbiežāk, Cilvēks Urbis.
Bērniem nepielēca: tas nebija smieklīgi. Nepavisam. Ja vien par to padomā. Ja esi aizvadījis nakti, grozoties un valstoties, tikpat kā neaizmiegot, jo baidies, ka kādā sapnī varētu sadusmoties un sākt grimt grimt līdz lēnai, mokošai nāvei.
Hanters izzoboja arī viņa stāstu par zilajiem sikspārņiem.
- Vecīt, vai varbūt man būtu tevi jāuzrunā par Cilvēku Urbi? Vecīt, sikspārņi dienā guļ, bet naktī lidinās apkārt. Bet tavi zilie sikspārņi? Ja paklausās tevī, tie mostas tad, kad kļūst gaišs. Kā tev šķiet? Turklāt neviens cits, izņemot tevi, tos nav redzējis.
- Tie ir zili kā debesis, tāpēc tos neredz nedz lidojam virs galvas, nedz ari ūdenī, aizrādīja Daks, taču tas bija veltīgi.
Daks palaida vaļā durvju rokturi. Varbūt pat labāk, ka klubs bija ciet. Viņš jutās vientuļš, bet vientulība tomēr bija labāka nekā izsmiekls.
Daks palūkojās apkārt. Viņš jutās pazudis. Bija vēls. Ārā neviena nebija. Senajās dienās, uzzinot, ka viņš nakts laikā blandījies pa ielām, vecāki viņam uz veselu gadu piespriestu mājas arestu.
Laukumā neviena nebija. Naktī šī vieta likās rēgaina. Kapi. Pussagruvušās baznīcas tumšais siluets uz zvaigžņu fona. Dzīvojamās ēkas pārogļotās krāsmatas. Rātsnamā pāris telpās bija palikusi gaisma neviens sevi neapgrūtināja aiziet un to izslēgt. Ielu laternas vēl dega, kaut gan dažas bija izdegušas un citas, sevišķi tās, kas atradās laukumā, bija sadauzītas vai nu kaujas laukā, vai ar vandaļu rokām.
Laukums tagad bija īsta spoku vieta. Spoki un garas ēnas.
Daks gurdi vilkās uz māju pusi. Tā saukto māju. Tas nozīmēja paiet garām baznīcai. Vismaz tā bija tumša. Šajos laikos tā tika apgaismota tikai sapulču vakaros, jo turienes apgaismošanas sistēma bija pagalam. Gaisma ar pagarinātāju tika atvilkta no rātsnama. Kad viss bija galā, kāds parasti atcerējās izvilkt kontaktdakšiņu no rozetes.
Ietvi baznīcas pusē aizšķērsoja gruveši, starp kuriem bija arī daži milzīgi mūra fragmenti. Tos neviens nebija novācis. Varbūt arī nenovāks. Daks, vairīdamies no biedējošajām ēnām, gāja pa pašu ielas vidu.
Viņš saklausīja šjūkšanas skaņas. Tās nāca no baznīcas. Droši vien kāds suns. Vai žurkas.
Piepeši atskanēja uzstājīgs čuksts: Ei! Ei, Dak!
Daks apstājās. Balss nāca no baznīcas puses.
- Draugs! Nu jau čuksts bija skaļāks.
- Ko? Kas tur ir? jautāja Daks.
- Tas esmu es, vecīt. Hanters. Klusu! Ja viņi mani atradīs, tad ar mani ir cauri.
- Kas? Ko?
- Dak, vecīt, panāc šurp, es nedrīkstu klaigāt.
Negribīgi ļoti negribīgi, tā vien gaidīdams izjokošanu, -
Daks šķērsoja ielu.
Hanters bija pieplacis pie gruvešu bluķa, kas vēl arvien saturēja vitrāžas loga fragmentu. Dakam tuvojoties, Hanters piecēlās un viņa seja nokļuva gaismā. Viņš nepavisam neizskatījās pēc tāda, kurš iecerējis kādu rezgalību. Viņš patiesi izskatījās nobijies.
- Kas noticis? jautāja Daks.
- Nāc šurp, vecīt, tā, lai mūs neviens nevar ieraudzīt. Daks pārrāpās pāri gruvešiem, pa ceļam nobrāzdams kājas
lielu.
- Nu? nokļuvis Hantera gruvešu aizsegā, taujāja Daks.
- Kas par lietu?
- Draugs, vai tu vari man sagādāt kaut ko, ko likt uz zoba? Neesmu ticis pie pusdienām.
- Mm… ko?
- Esmu izbadējies, paskaidroja Hanters.
- Izbadējušies ir visi, Daks aizrādīja. Es, piemēram, pusdienās tikai izdzēru mērces burku.
Hanters nopūtās. Es te vai beidzos nost aiz bada. Pusdienas neesmu dabūjis. Arī brokastis bija šādas tādas. Centos taupīt.
- Kāpēc tu esi šeit?
- Cils. Viņš līdz ar citiem normālajiem dzen man pēdas.
Daks nevarēja atkauties no izjūtas, ka vai nu tiek smalki
āzēts, vai ir ieklīdis kāda cita cilvēka murgainajā sapnī. Vecīt, ja tu esi šeit, lai mani izjokotu, tad…
- Nē, draugs. Ne uz to pusi. Piedod man par visu, nu, tu jau zini ķircināšanu un tādā garā. Es tikai centos piedziedāt citiem, vai saproti?
- Nē. Es nezinu, par ko tu runā, Hanter.
Hanters vilcinājās. Izskatījās, it kā viņš gribētu izmest kaut ko bravūrīgu. Bet tad viņš saguma un smagi atsēdās zemē. Daks neveikli notupās viņam līdzās. Neveiklība pastiprinājās, kad viņš saklausīja nodevīgu šņaukāšanos. Hanters raudāja.
- Kas noticis, vecīt? taujāja Daks.
- Cils. Tu taču pazīsti Cilu, vai ne? Mēs ar viņu sastrīdējāmies. Viņš galīgi satrakojās. Mēģināja nosist mani ar kamīna kruķi. Kas cits man vairs atlika?
- Ko tu darīji?
- Man bija visas tiesības tā rīkoties, Hanters taisnojās.
- Visas tiesības. Tikai Cilam es netrāpīju, jo pa vidu metās Harijs. Viņš iespraucās starp mums abiem.
- Nu labi.
Hanters atkal nošņaukājās. Nē, vecīt. Nekas nav labi. Harijs nokrita. Viņš nogāzās uz grīdas. Es pat netēmēju uz viņu, viņš man neko nebija nodarījis. Tev man jāpalīdz, Dak, lūdzās Hanters.
- Man? Kāpēc man? Tu vienmēr to tikai dari kā mani apcel.