-Jā, jā, tā tas ir, Hanters atzina. Zēns vairs neraudāja, bet viņa balss bija kļuvusi vēl uzstājīgāka. Bet, redzi, mēs ar tevi esam vienā pusē.
- Ē… ko?
- Mēs esam ķertie, vecīt. Tev nepielec, ko? Aizkaitinājums palīdzēja Hanteram savaldīties. Šņaukāšanās bija beigusies. Draugs, Cils skraida apkārt, vervēdams normālos, lai tie saceļas pret mums. Pret mums visiem.
Daks samulsis papurināja galvu. Par ko tu runā, vecīt?
Hanters satvēra viņa augšdelmu un cieši to saspieda. Mēs esam pret viņiem. Tev nepielec? Ķertie pret normālajiem.
- Neiet krastā, Daks pasmīnēja. Pirmkārt, es nevienam neko neesmu nodarījis. Otrkārt, Sems ir ķertais, bet Astrīda normālā, un tāds ir arī Edīlio. Tad kā tas nākas, ka viņi visi ir pret mums?
- Tu iedomājies, ka pēc tam viņi neķersies pie tevis? īsti neatbildēdams uz viņa jautājumu, nerimās Hanters. Tu domā, ka esi drošībā? Jauki. Ej vien. Skrien mājās. Spēlē izlikšanās spēlīti. Mēs esam pret viņiem. Redzēsi, kā būs tad, kad pats dabūsi no viņiem slēpties.
Daks izbrīvējās no Hantera tvēriena. Palūkošu, vai varu sadabūt tev kaut ko ēdamu, draugs. Bet tavās nesaskaņās es nejaukšos.
Daks pārrāpās pār gruvešiem un devās lejup pa ielu.
Bet viņam pa pēdām sekoja Hantera pusbalsī nošņāktie vārdi: Ķertie pret normālajiem, Dak. Un tu esi ķertais.
Džeks svīda tā, it kā atrastos saunā. Kāja sāpēja. Trakoti sāpēja.
Bet vēl vairāk doma par vadiem.
Vadi.
Braiena tos nepamanīs. Viņa steigsies šurp tik ātri kā izšauta lode. Tādā ātrumā ietriekusies vados, viņa tiks sagraizīta gabalos. Kā Šveices siers, kad tam iziet cauri stieplīšu nazis.
Aina Džeka prātā izzīmējās mokoši skaidra.
Viņš redzēja, kā Braiena ietriecas vados. Un kā tiek pārgriezta uz pusēm. Kājas vēl pagūst noskriet dažus soļus, pirms saprot, ka vairs nenes ķermeni.
- Aizvāciet vadus, Džeks teica. Vārdi bija atstājuši zēna lūpas, pirms viņš pats to attapa. Viņš to nedarīja ar nodomu. Vārdi vienkārši izspruka.
Neviens, atskaitot Diānu, to nedzirdēja.
Džeks palūkojās meitenē un ieraudzīja viņas lūpās pazibam smaidu.
Taču Dreiks bija aizņemts un Keins klusībā kala plānus, un neviens no viņiem to nebija dzirdējis.
Džeks atrāva rokas no klaviatūras.
-Jums tie vadi jāpārgriež, viņš, vārdiem sprūstot rīklē, izgrūda.
Nu gan Keins sastinga. Un Dreiks pagriezās.
- Ko? noprasīja Dreiks.
- Aizvāciet vadus, atkārtoja Džeks. Citādi es…
Pātaga nolaidās viņam uz skausta un muguras. Kā lodes
ievainojums, taču daudz nelāgākā vietā, kur āda bija maigāka.
Džeks iekliedzās sāpēs un izbīlī.
Dreiks izlocīja pātagu, lai cirstu atkal, bet Keins uzsauca: -Nē!
Dreiks šķita gatavs ignorēt pavēli, bet aprobežojās ar to, ka aptina taustekli Džekam ap kaklu. Viņš žņaudza, un Džeks juta, kā galvā pulsē asinis.
Keins, pienācis klāt, mierīgā balsī pajautāja: Kur ir problēma, Džek?
- Vadi, Džeks, tikko spēdams izdabūt kādu skaņu, atbildēja. Man nepatīk tas, ko jūs darāt.
Keins samirkšķināja acis. Viņš bija no tiesas apmulsis. Meklēdams paskaidrojumu, viņš palūkojās uz Diānu.
Meitene nopūtās. Smurguļu mīlestība, viņa attrauca.
- Izskatās, ka Džeks no manis novērsies. Viņa neķītrajos sapnīšos galveno lomu tagad spēlē cita.
Keins neticīgi iesmējās. Tu esi ieķēries Braienā?
- Nē… tas nav tā… Džeks spieda ārā vārdus.
- Ak, liecies taču mierā, Džek! Neesi idiots, Keins viņam pieglaimojās. Laid viņu vaļā, Dreik! Tā Džeks nespēj koncentrēties. Viņš ir aizmirsis, kas ir svarīgi.
Dreiks atrāva taustekli, un Džeks dziļi ieelpoja. Skausts un mugura dega tik nelāgi, ka piemirsās pat ievainojums kājā.
- Džek, Džek, Džek… Keins itin kā vīlies skolotājs noteica. Reizēm notiek arī kas slikts, Džek. Tev ar to jāsamierinās.
- Tikai ne ar Braienu! atcirta Džeks.
Viņš redzēja, ka Keina seja piesarkst. Tas bija brīdinājums. Taču Džeks apzinājās, ka ir Keinam vajadzīgs. Lai arī cik lielas būtu Keina dusmas, Keins viņu nenogalinās par to Džeks bija pārliecināts. Dreiks varētu ļaut vaļu dusmām, bet Keins ne.
- Tu domā, ka viņa tevi saudzēs? jautāja Keins. Viņa šeit iedrāzīsies, visticamāk, ar šaujamo un apšaus visus, kas pagadīsies ceļā. Tāpēc, Džek, atgriezies vien pie darba un netraucē man pieņemt svarīgus lēmumus.
Džeks atgriezās pie klaviatūras. Viņš grasījās likt rokas uz taustiņiem, taču nespēja. Pirksti sastinga puscollu virs tiem.
Tikai ne Braiena. Tikai ne viņa. Ne šādi.
- Es varētu ar viņu parunāt, Džeks teica. Varbūt man izdotos viņu pārvilināt tavā pusē.
- Ļauj man tikt ar to galā, uzstāja Dreiks. Garantēju tev, ka viņš atgriezīsies pie darba.
- Droši uz priekšu, Dreik! Diāna smīkņāja. Paspīdzini vien viņu. Tu pat neuzzināsi, ka viņš aiz dusmām pielaidis šo telpu pilnu ar radiāciju. Līdz tam brīdim, kad tev sāks izkrist mati.
Džekam tas nebija ienācis prātā. Bet tagad ienāca. Diānai taisnība, tie taču patiešām nezināja, ko viņš dara.
Keins atkal zelēja īkšķi senais ieradums, kas, visticamāk, liecināja par aizkaitinājumu.
- Dreik, pārgriez vadus! Džek, izdomā, kā izdzēst Perdidoblčā gaismu, vai ari es teikšu Dreikam, lai ne tikai no jauna uzrīko vadus, bet ari lai pātago tevi, līdz aiz paguruma vairs nespēj pacelt roku.
Džeks rūpīgi noslēpa savu triumfu.
Dreiks jau grasījās iebilst, bet Keins noskaldīja: Vienkārši izdari to, Dreik! Izdari, un viss!
Džeks juta, kā visu viņa būtni apņem siltums. Kaut ko tādu viņš vēl nekad nebija jutis. Dedzinošās sāpes skaustā, mugurā un kājā nebija pazudušas. Bet jebkuras sāpes bija paciešamas, ja bija šī… tik ļoti neparastā… sajūta. Viņš pat nezināja, kā to nosaukt.
Viņš bija sacēlies, lai kādu aizstāvētu. Braiena varbūt to nekad neuzzinās, bet Džeks viņas dēļ bija uzņēmies milzīgu risku. Patiesībā viņš šīs meitenes dēļ bija riskējis ar dzīvību.
Diāna, lēni stiepdama vārdus, noteica: Mūsu mazais gudrītis ir maķenīt paaudzies.
Džeks atsāka klikšķināt taustiņus.
- Tomēr vēl arvien tik naivs, viņa piebilda.
Šis vārds Džeku mazliet satrauca. Viņš gan it kā zināja, ko tas nozīmē, šis vārds “naivs”. Bet nu viņš bija nokļuvis vajadzīgajā direktorijā, un tur bija komandas, kas jāapgūst, un rezultāti, kuri jāatšifrē.
DIVDESMIT TREŠĀ NODAĻA
18 STUNDAS, 7 MINŪTES
- Viņi kādu būs atstājuši pie vārtiem, teica Sems. Tie ir tūlīt aiz līkuma. Apstājies šeit pat.
Edīlio nobremzēja, un aiz viņiem apstājās vēl divi braucamie: jaudīgs džips, ar kuru Deka veda Orku un Hovardu, un automašīna ar dažiem Edīlio kareivjiem. Tik vien Sems bija spējis savākt. Viņš mēģināja sasaukt vēl citus, bet, uzzinājuši, ka nāksies cīnīties ar Keinu un Dreiku, atsaucās vienīgi šie.
Bailes no Keina un jo sevišķi no Dreika bija dziļi iesūkušās Perdidobīčas iemītnieku apziņā.
Sems savā sēdeklī pagriezās, lai varētu redzēt aizmugurē sēdošo Braienu un Teilori. Tā, meitenes, lūk, kur mūsu problēma: man jāzina, kur ir Keina bandīti. Jāpieņem, ka vismaz pāris puišu viņš ir atstājis pie ieejas vārtiem. Protams, apbruņotus. Viņiem būs pavēlēts šaut uz katru, kurš tuvosies pa šo ceļu.
- Es varu iesprukt un izsprukt, pirms tie pagūs uz mani izšaut, bilda Teilore. Tomēr īpašu dedzīgumu viņā nejuta.