- Un vēl tu ļausi, lai apgriežu tev matus, Astrīda, pievilkdama zēnu sev tuvāk un ar roku sabužinādama viņa matu ērkuli, sacīja. Viņai tik ļoti gribējās novērst drauga domas no šīrita nelaimes.
- Ko? pēkšņā temata maiņa Semu apstulbināja.
- Tu izskaties, kā izkāpis no kaut kādas aizvēsturiskas septiņdesmito gadu mataino grupas. Turklāt, meitene ņēmās viņu pārliecināt, Edīlio ļāva, lai apgriežu viņam matus.
Sems atļāvās pasmaidīt.
- Jā. Redzu. Varbūt tāpēc es viņu reizēm netīšām uzrunāju par Bārtu Simpsonu.
Sastapies ar Astrīdas aizdomu pilno skatienu, viņš piebilda:
- Nu tu jau zini ar to spuraino galvu. Viņš centās meiteni noskūpstīt, bet viņa atrāvās.
- Ak, tu taču esi tik gudrs, vai ne? viņa sacīja. Kā būtu, ja es to tavu galvu gluži vienkārši noskūtu? Vai varbūt pamēģināt ar karsto vasku? Turpināsi braukt man virsū, kļūsi līdzīgs nevis Bārtam, bet Homēram Simpsonam. Nez
vai Teilore tad vairs uz tevi blisināsies tādām medainām actiņām.
- Viņa nemaz uz mani tā neblisinās.
- Nūja. Kā tad. Astrīda viņu rotaļīgi atgrūda.
- Lai vai kā, es izskatītos labi arī tad, ja man uz galvas būtu tikai divi mati. To teicis, Sems uzmeta skatienu savam atspulgam mikroviļņu krāsns stiklā.
- Vai vārds “narciss” tev kaut ko izsaka? jautāja Astrīda.
Sems iesmējās. Viņš grasījās sniegties meitenei pretī, taču
pamanīja, ka uz viņiem skatās Mazais Pīts. Jā. Nu labi. Kā klājas M. P.?
Astrīda uzlūkoja brālīti, kurš bija uzrāpies uz virtuves ķebļa un mēmi blenza Semā. Vai vismaz Sema virzienā viņa nekad nebija īsti pārliecināta, uz ko Pīts skatās.
Astrīdai gribējās pastāstīt Semam, kas notiek ar Mazo Pītu, ko viņš pasācis darīt. Bet Semam jau tā raižu bija papilnam. Un patlaban bija brīdis tas retais brīdis -, kad viņš neraizējās.
Gan jau vēlāk būs laiks izstāstīt Semam, ka pats spēcīgākais cilvēks IBJZ, šķiet, ir… kāds būtu pareizākais apzīmējums tam, kas norisinās ar Mazo Pītu?
Jūk prātā? Nē, ne gluži.
Tam, kas notika ar Mazo Pītu, nebija atbilstoša apzīmējuma. Bet, lai vai kā, šī nebija īstā reize.
- Viņam klājas labi, Astrīda samelojās. Tu taču pazīsti Pītiju.
TREŠĀ NODAĻA
106 STUNDAS, 11 MINŪTES
Kopš ierašanās Perdidoblčā Lanai Arvenai Lācarai šī bija jau ceturtā mītne. No sākuma viņa bija apmetusies mājā, kura šķita itin jauka. Bet tieši tur viņu bija sagūstījis Dreiks Mervins. Tāpēc tā vieta Lanai sāka likties nelādzīga.
Tad viņa kādu laiku mitinājās kopā ar Astrīdu. Bet itin drīz Lana atklāja, ka viņai labāk patīk vadīt laiku vienatnē vai, pareizāk sakot, divvientulībā ar savu labradoru Patriku. Tā nu viņa apmetās kādā mājā netālu no pilsētas laukuma. Bet tādējādi viņa kļuva pārāk viegli pieejama.
Lanai nepatika būt viegli sasniedzamai - viņa ilgojās pēc privātuma.
Lanai piemita dziedināšanas spējas. Tās viņa bija atklājusi IBJZ uzrašanās dienā - dienā, kad pazuda viņas vectēvs. Tajā brīdī viņi brauca ar pikapu, un, vadītājam pēkšņi pazūdot, auto noripoja no ļoti augstas nogāzes.
No gūtajiem ievainojumiem Lana būtu dabūjusi galu. Tā tas gandrīz arī bija noticis. Taču viņa atklāja sevī spējas, kas, ja nebūtu uzradusies šī šausmīgā vajadzība, varbūt tā arī uz mūžīgiem laikiem būtu palikušas neapjaustas.
Lana sevi izdziedināja. Viņa izdziedināja arī Semu, kad viņš bija sašauts, un Cepumu, kuram bija sadragāts plecs, un daudzus negantajā Pateicības dienas kaujā savainotus bērnus.
Bērni viņu godāja par Dziednieci. Viņa bija otrā IBJZ varone - tūlīt aiz Sema Tempļa. Visi lūkojās viņā ar bijību.
Visi viņu cienīja. Daži, sevišķi tie, kuriem Lana bija izglābusi dzīvību, loloja pret viņu kaut ko līdzīgu pielūgsmei. Lanai nebija šaubu, ka, piemēram, Cepums viņas dēļ būtu ar mieru atdot dzīvību. Puisis bija piedzīvojis īstu elli, līdz Lana viņu no tās izpestīja.
Bet varones godināšana netraucēja bērniem jebkurā diennakts stundā uzplīties viņai ar visniecīgākajām sāpēm vai nenozīmīgāko problēmu: izkustējušos zobu, saules apdegumu, nobrāztiem ceļgaliem vai sasistiem kāju pirkstiem.
Tā nu viņa bija izvākusies no pilsētas un tagad dzīvoja vienā no viesnīcas “Virsotne” istabām.
Viesnīca sakļāvās ar IBJZ sienu - blāvu, necaurejamu barjeru, kas ieskāva šo jauno pasauli.
- Nomierinies, Patrik, - viņa teica sunim, kad tas, nevarēdams sagaidīt brokastis, ņēmās viņu dedzīgi bakstīt ar purnu. Lana atlauza ALPO kārbas vāku un, atvairīdama Patriku, pusi tās satura salika šķīvī uz grīdas.
- Tā. Ak mūžs, izskatās, it kā es tevi nekad nebūtu barojusi!
To teikdama, viņa prātoja, cik gan ilgi vēl spēs paēdināt
Patriku. Bērni paši tagad neatteicās no suņu barības. Un ielās klīda suņi - vieni vienīgi kauli un āda. Tie rakņājās pa atkritumiem līdz ar bērniem, kuri meklēja ēdienu atliekas, ko paši pirms vairākām nedēļām bija izmetuši.
“Virsotnē” Lana bija viena. Simtiem istabu, aļģēm aizaudzis peldbaseins, tenisa korts, ko uz pusēm pārdalīja barjera. Viņai bija balkons, no kura pavērās plašs skats uz liedagu un pārlieku mierīgo okeānu.
Lanas apmešanās vieta bija zināma Semam, Edīlio, Astrīdai un Dārai Beidū, kura darbojās kā aptiekāre un medmāsa. Ja tas patiešām bija vajadzīgs, viņi varēja Lanu sameklēt. Bet vairums bērnu nezināja, kur viņu meklēt, tāpēc Lana bija vairāk vai mazāk noteicēja pār pašas dzīvi.
Meitene ar ilgošanos noskatījās uz suņa barību. Ne jau pirmo reizi viņa prātoja, kā tā garšo. Gan jau labāk nekā
apdegušās kartupeļu mizas ar bārbekjū mērci, ko šorīt bija ēdusi viņa pati.
Agrāk viesnīca bija pilna ar pārtiku. Bet Alberts un viņa brigāde to pievāca, paklausot Sema rīkojumam visus pārtikas krājumus centralizēti glabāt pie Ralfa. Bet tur krietnu tiesu no jau tā mazā pārpalikuma bija nolaupījis Dreiks.
Tagad viesnīcā vairs nebija nekā ēdama. Pat nevienā no minibāriem, kas kādreiz bija pilni ar saldajām tāfelītēm, čipsiem un riekstiem. Tagad bija atlicis vienīgi alkohols. Stipros dzērienus Alberta cilvēki, īsti nezinādami, ko ar tiem iesākt, bija atstājuši tepat.
No šīm mazajām brūnajām un baltajām pudelītēm Lana turējās pa gabalu. Pagaidām.
Alkohols bija par iemeslu tam, ka viņa tika atrauta no savām mājām Lasvegasā. Viņa bija nočiepusi vecākiem degvīna pudeli, lai iznestu to no mājas un it kā atdotu kādam sev pazīstamam vecākam zēnam.
Tas bija tāds kā atmazgāšanās stāstiņš, ko viņai, lai vai kā, bija izdevies vecākiem iebarot. Tomēr tas viņiem nebija traucējis izlikt Lanu no mājas un uz nenoteiktu laiku aizsūtīt uz vectēva nomaļo rančo “apdomāt savu rīcību”.
Tagad IBJZ pasaulē Lana bija gandrīz vai svētā. Bet viņa pati jau nu gan pazina sevi labāk.
Kamēr Patriks tiesāja savu barību, istabā uzvārījās kafija. Lana ielēja to tasē un piebēra klāt Nutrasweet un mazliet krējuma pulvera patiesi retus kārumus, ko bija atradusi, pārmeklējot apteksnes ratiņus.
Lana izgāja uz balkona un iemalkoja dzērienu.
Istabā bija ieslēgts kompaktdisku atskaņotājs. Kāds visticamāk, viens no šīs istabas kādreizējiem iemītniekiem bija atstājis tajā vecu Pola Saimona kompaktdisku, un Lana to labprāt atskaņoja.
Tā bija dziesma par tumsu. Par vilinošu tumsu. Gandrīz vai kā aicinājums. Viņa to spēlēja atkal un atkal.
Reizēm mūzika palīdzēja viņai aizmirsties. Taču ne šī dziesma.