- Sem, es varu izšauties caur vārtiem, veikt īsu apskrējienu objekta iekšpusē un pēc pusminūtes jau būt atpakaļ, piedāvāja Braiena. Visticamāk, šie mani pat nepamanīs.
-Ja jau tu pārvietosies tik ātri, ka viņi tevi neredzēs, kā tad tu pagūsi ieraudzīt viņus? jautāja Edīlio.
Braiena norādīja uz savu seju. Šīs ašās ačteles, Dīlio, šīs trakoti ašās ačteles.
Gan Sems, gan Edīlio pasmaidīja. Bet tikai īsu brīdi.
- Labi, klausies, ko tev teikšu, Brīze, Sems sacīja. Neej nekur tālāk, tikai līdz vārtiem. To es tev nevis iesaku, bet pieprasu.
- Es to visu varu pagūt vienā mirklī, iebilda Braiena.
- Brīze, man vajag, lai tu klausītu: neej spēkstacijas iekšienē!
Braiena uzmeta lūpu. Kā tad, tu jau te esi galvenais.
- Labi, teica Sems. Paņem… Un aprāvās, sapratis, ka runā ar tukšu gaisu.
- Nu jau viņa ir gabalā, Edīlio noteica. Tas skuķēns vis laiku lieki netērē.
- Es arī varu palīdzēt, Teilore šķita mazliet aizvainota.
- Gan jau būs iespēja arī tev, apsolīja Sems.
No džipa izkāpa Deka. Vai tu aizsūtīji Brīzi?
-Jā. Viņai kuru katru brīdi vajadzētu būt atpakaļ, teica Edīlio.
- Esmu gatava darīt visu, kas darāms, Deka sacīja. Bet braukt ar Orku aizmugurē? Tas puisis tik šaušalīgi bezdē.
- Tie ir kāposti, minēja Teilore.
- Nu jau kuru katru sekundi. Tu taču pazīsti Braienu, teica Edīlio.
Visi četri gaidīja. Sems nenolaida acis no ceļa. Taču diez vai viņš Brīzes atgriešanos pamanītu.
- Pagaidīsim vēl brīdi, teica Teilore. Nu, viņas dēļ.
Pēc tam vairs neviens neteica ne vārda. Pagāja divas minūtes. Tad trīs. Piecas bezgalgaras minūtes.
- Ak mans Dievs! čukstēja Deka. Braiena! Viņa aizvēra acis un šķita iegrimusi lūgšanā.
- Nu jau viņai vajadzēja būt atpakaļ, Sems drūmi noteica.
- Ja nekas nav noticis.
Viņu pārņēma nelabums. Nelabums līdz pat kaulam.
Lana juta sevī aizvien augošas šausmas. Taču viņa bija sagatavojusies. Meitene zināja, ka tas tā būs.
- Kas šī par vietu? vaicāja Cepums. Arī viņš, bez šaubām, bija kaut ko sajutis bet tikai rēgus, ne to dzīvo, bangojošo ļaunumu, kas nu jau bija tik tuvu.
- Kādreiz te bijusi raktuvju pilsētiņa, atbildēja Lana.
- Šeit mitinājušies zeltrači. Kaut kad deviņpadsmitajā gadsimtā, vai.
- Tāpat kā kovboji?
- Apmēram.
Viņi devās cauri rēgu pilsētiņai, noplukušajam, sagruvušajam graustu pudurim, kas kādreiz droši vien bijis kāda sapnis par nākotnes metropoli. Raktuves saradās pārsvarā deviņpadsmitā gadsimta beigās.
Vēl arvien varēja nojaust, kur šeit bijusi galvenā iela. Un Lana sprieda, ka, kārtigi aplūkojot, var arī izdomāt, kurš baļķu krāvums reiz bijis viesnīca, kurš bārs, dzelzslietu tirgotava vai vēl kaut kas. Pret sudrabotajām debesīm vēl arvien šur tur slējās kāda plāna siena vai sašķiebies skurstenis. Jumti gan pa lielākai daļai bija iebrukuši un veikalu fasādes nogruvušas. Varbūt jau tā novājinātās konstrukcijas sagrāvusi zemestrīce vai kāda cita stihija. Bet varbūt tas bija vienkārši laikazobs.
Vairāk vai mazāk neskarta šķita tikai viena būve rupji tēsta noliktava, kurā Vientuļnieks Džims bija glabājis savu kravas auto un ar gāzi darbināmo zelta kausētāju.
- Uz šejieni mēs arī nācām, Lana, pamādama uz ēkas pusi, pavēstīja.
Meitenes skatiens bija pievērsts takai, kas sākās aiz ēkas un veda augšā pakalnā. Lana zināja, ka viņai jādodas pa šo taku augšup uz raktuvēm un jāizvelk no mumificētā zeltrača kabatas atslēgas.
Doma nebija no patīkamajām. Raktuvēs mītošās būtnes tuvums gūlās pār dvēseli kā melna ēna. Lana to sajuta Tumsu un viņai bija šausminoša izjūta, ka arī tā jūt viņas tuvumu.
Vai Tumsa zināja, ka viņa nāk?
Vai zināja arī kāpēc?
Vai to zināja viņa pati? Pavisam droši?
- Es zinu, kāpēc esmu šeit, teica Lana. Es zinu.
- Protams, atsaucās Cepums. Nabaga puisis laikam domāja, ka viņa to rāj.
Patriks bija kluss un nobijies. Arī viņš atcerējās.
Viņi iegāja noliktavā. Lana aplūkoja propāna gāzes tvertni. Mērskala rādīja, ka tā piepildīta līdz pusei. Ar to varētu pietikt.
Meitene pietupās un aplūkoja tvertnes statīvu. Tā balstījās uz tērauda rāmja, kas bija pamatīgi sarūsējis, bet laimīgā kārtā nebija iedzīts zemē vai kā tamlīdzīgi. Sastatnes stāvēja uz zemes. Tas labi.
- Mums jādara, lūk, kas, Cepum: jāieceļ šī tvertne auto kravas kastē. Pēc brīža es dabūšu atslēgas. Mēs piebrauksim mašīnu pie tvertnes. Bet vispirms palūkosim, kā tas viss darbojas, labi?
- Kā teiksi, Dziedniece.
Lana piespieda kāju pie tvertnes apakšmalas un atklāja, ka tā sniedzas viņai līdz gurnam. Piegājusi pie auto, meitene to salīdzināja ar kravas kastes borta augstumu.
Labi. Labi. Augstums bija gandrīz vienāds. Varbūt tvertne atradās pāris collu zemāk, un tas nozīmēja, ka tā būs jāceļ. Jāceļ un jāstumj. Bet noteikti pastāvēja kāda sistēma, citādi nevarēja būt, jo, lai uzpildītu tvertni. Vientuļniekam Džimam tā bija jāaizgādā uz auto.
- Cepum, pameklē rīku kasti!
Vispirms tas, kas darāms vispirms. Lana pārliecinājās, ka sprausla ir noslēgta.
Parakņājusies pa Cepuma atnesto rīku kasti, viņa atrada uzgriežņu atslēgu, kas atbilda caurules resnumam. Savienojums, kas šļūteni sastiprināja ar tvertni, bija ierūsējis.
- Palaid mani, es pamēģināšu, pieteicās Cepums.
Tā kā Cepums bija vismaz divas reizes smagāks par Lanu, savienojums padevās.
Lana norādīja uz spārēm. No trīša nokarājās smaga ķēde. Ķēdes galā bija āķis, savukārt gāzes tvertnes statīvā bija ieskrūvēts riņķis.
- Džims šo tvertni laiku pa laikam noteikti ir uzpildījis. Šādi viņš to iecēlis savā mašīnā.
Cepums novilka āķi lejā. Ķēde, slīdot pa labi ieeļļoto trīsi, žvadzēja un viegli padevās.
Cepums smagi uzrausās uz rāmja un piestiprināja āķi pie riņķa.
- Jā. Labi, teica Lana. Tagad es došos pakaļ atslēgai.
Kāda viņas balsī ieskanējusies nots bija satraukusi Cepumu.
- Paklau, Dziedniece, mums vajadzētu iet tev līdzi. Mums ar Patriku. Tur noteikti nav droši.
- Zinu, attrauca Lana. Bet, ja kaut kas noies greizi, es gribu, lai paliek kāds uzticams cilvēks, kurš parūpēsies par Patriku.
To nevajadzēja teikt jo sevišķi, ja viņas mērķis bija nomierināt Cepumu. Puiša acis bija plati ieplestas, zods drebēja.
- Kas tur var noiet greizi?
- Visticamāk, nekas.
- Nē, man jāiet tev līdzi, nelikās mierā Cepums.
Lana uzlika plaukstu uz viņa varenā rokas dilba. Cepum, tev man jāuzticas.
- Vismaz pasaki man, kas tev padomā, puisis lūdzās.
Lana minstinājās. Lielākā daļa viņas būtnes vēlējās, lai
Cepums ar Patriku dotos viņai līdzi. Taču meitene raizējās par Patriku. Un vēl vairāk viņa raizējās par to, kas varētu notikt ar Cepumu.
Senajās dienās Cepums bija truls, lempīgs kauslis, tāds kā otršķirīgs Orks. Nekāds ģēnijs viņš nebija vēl arvien. Taču ilgās ciešanas viņa sirdi bija pārvērtušas līdz nepazīšanai, un, lai arī kāds zemiskums viņā kādreiz bija mājojis, tas bija zudis. Tagad Cepums šķita tīra dvēsele; Lanai viņš likās kā pati labestība un nevainība. Tikšanās ar Tumsu varētu viņu