neglābjami samaitāt. Raktuvēs mītošā būtne bija atstājusi savu tumšo nospiedumu viņas dvēselē, un Lana negribēja, lai tas pats notiktu ar viņas drošo un uzticamo aizstāvi.
Lana paņēma somu. Izvilkusi no tās vēstuli glīti aizlīmētā baltā biznesa aploksnē, viņa iedeva to Cepumam. Zini, ja nu tomēr kaut kas notiek, atdod to Semam vai Astrīdai. Labi?
- Dziedniece… Puisis vairījās to ņemt.
- Cepum! Ņem! Lana ielika aploksni viņa rokā un sakļāva pirkstus tai apkārt. Labi. Tagad klausies. Man vajag, lai pa to laiku, kamēr būšu prom, tu izdari vēl kaut ko.
-Ko?
Lana izmocīja smaidu. Esmu tik izsalkusi, ka varētu apēst Patriku. Palūkojies apkārt un pameklē, vai te atrodams kaut kas ēdams. Atgriezīšos pēc kādām piecpadsmit minūtēm.
To teikusi, viņa pagriezās uz durvju pusi un, pirms Cepums paguva ko iebilst, ienira naktī.
Ieslidinājusi roku somā, Lana aplocīja pirkstus ap pistoles salto plastmasas rokturi. Izvilkusi ieroci, viņa nolaida to gar sāniem.
Viņa ies paņemt atslēgu no mirušā zeltrača. Ja parādīsies Barvedis, ja koijots gribēs viņu aizkavēt, Lana to nošaus.
Un ja… ja viņa nespēs sevi piespiest iziet ārā no alas, ja atklās, ka iet tajā aizvien dziļāk, pretī Tumsai, nespēdama pretoties, tad…
Teilore nebija Braiena. Brīze bija iedvesusi sev, ka ir supervarone. Teilore apzinājās, ka ir tikai parasta meitene. Kā jebkura cita, ja neskaita viņas dīvaino spēju, iztēlojoties kādu vietu, tūlīt pat tur nokļūt.
Un tagad Braiena stipri kavējās. Brīze nemēdza kavēties. Viņa nemaz nezināja, ko tas nozīmē. Acīmredzot viņai kaut kas bija atgadījies.
Tātad tagad bija Teilores kārta. Viņa to juta, viņa to zināja. Taču Sems viņai to nelūdza. Viņš stāvēja, skatīdamies uz ceļu, itin kā šādi varētu panākt Braienas atgriešanos.
Deka bija tik ļoti sadugusi, ka tādu Teilore viņu vēl nekad nebija redzējusi. Parasti Deka bija kā klints, taču tagad šajā klinti bija parādījušās plaisas.
Edīlio turpretī rādīja bezkaislīgu seju. Skatiens vērsts taisni uz priekšu, gaidot pavēles. Pati pacietība.
Neviens negribēja Semu steidzināt. Bet visi zināja, ka ar katru aizejošo minūti darboties kļūs grūtāk.
Viss bija atkarīgs no Teilores. Sems negribēja viņu sūtīt. Tātad lēmums bija viņas pašas ziņā.
Sema labā viņa būtu darījusi jebko. Jebko. Teilorei pat likās, ka viņa ir mazliet iemīlējusies šajā zēnā tas nekas, ka viņš bija vecāks un totāli ieķēries Astrīdā.
Sems bija izglābis Teilorei dzīvību. Viņš bija izglābis viņas veselo saprātu.
Keins bija pavēlējis Koutsas neuzticamos ķertos uzraudzīt. Nospriedis, ka vairums spēka, šķiet, koncentrējas bērnu rokās, viņš, piepalīdzot Dreikam, bija rīkojies ātri un izlēmīgi.
To sauca par iemūrēšanu. Tas nozīmēja ieslēgt bērnu rokas betona bluķos. Bluķos, kuri katrs svēra četrdesmit mārciņas. Lielais smagums bija padarījis bērnus bezpalīdzīgus. No sākuma Keina pakalpiņi tos baroja kā suņus no šķīvjiem, kas nolikti uz zemes. Teilore līdz ar citiem, tostarp Braienu un Deku, laka putras un pienu kā dzīvnieks.
Starp bērniem, kurus Keins bija atstājis savā vietā, kamēr pats devās uz Perdidobīču, lai pārņemtu tur varu, bija izcēlušās nesaskaņas.
Ēdināšana kļuva retāka. Un tad izbeidzās pavisam. Teilore pārtika no nezālēm, kas spraucās ārā no grants.
Viņa bija dzīva, tikai pateicoties Semam.
Teilore bija viņam pateicību parādā. Par visu.
Pat meitene, sažņaudzoties sirdij, nodomāja par dzīvību, ko Sems bija viņai atdevis.
- Tūlīt būšu atpakaļ, viņa pavēstīja.
Un, pirms Sems vai kāds cits paguva ko bilst, Teilore jau bija prom. Viņa devās uz ceļa galu uz vietu, no kuras bija
saskatāmi vārti. Tas bija pavisam tuvu; viņa bija spējīga teleportēties daudz tālāk.
Vēl pirms mirkļa Teilore bija kopā ar Edilio, Semu un Deku, bet jau pēc sekundes simtdaļas viņa atradās viena pati tumsā; draugi bija palikuši aiz ceļa līkuma un nebija vairs saskatāmi.
Tas bija kā pārslēgt televīzijas kanālu. Tikai televīzijā bija viņa pati.
Teilore ievilka saraustītu elpu. Vārti bija tikai piecdesmit jardu attālumā. Spēkstacija aiz tiem rēgojās spoža un biedējoša.
Tie gaida, ka viņa ielēks vai nu sargbūdā, vai pašā spēkstacijā. Viņa rīkosies citādi.
Pēc pussekundes Teilore jau atradās pakalnā virs sargbūdas. Viņa paklupa, jo nogāze, uz kuras viņa bija materializējusies, izrādījās pārāk stāva.
Meitene atguva līdzsvaru, aši palūkojās apkārt un, nevienu neieraudzījusi, ielēca tumšā, noēnotā laukumā pie kāda kravas auto blakus vārtiem.
-Ak!
Atskanēja pārsteiguma sauciens, un Teilore saprata, ka izdarījusi nepareizu izvēli.
Tieši šeit, tieši viņai blakus, paslēpušies aiz kravas auto, slēpnī gaidīja divi puiši, Dreika bandīti. Abi bija apbruņoti ar šautenēm.
Pārsteigums palēnināja viņu reakciju. To viņa redzēja zēnu acīs.
- Bremzes tādi! Teilore tiem uzsauca.
Zēni iekliedzās, ķēra pie šautenēm, bet Teilore jau bija prom.
Atgriezusies viņa iznira trīs pēdu attālumā no Sema, kurš vēl arvien neatrāva acis no ceļa.
- Teilore! Ko tu dari? viņš jautāja.
Tātad Sems viņas prombūtni pat nebija pamanījis. Teilore atvieglota iesmējās. Divi apbruņoti puiši paslēpušies aiz lielās mašīnas pa kreisi no vārtiem. Nedomāju, ka kāds ir sargbūdā.
Tas ir slēpnis. Ja jūs dosieties uz sargbūdas pusi, tiem abiem būs iespēja šaut uz jums no mugurpuses. Viņi mani redzēja.
Tagad bija Sema kārta izskatīties mazliet apstulbušam.
-Tu…
-Jā.
- Tev nevajadzēja…
- Vajadzēja. Un, zini, Braienu es nekur neredzēju.
- Kāpjam mašīnās! pavēlēja Sems, pats ielēkdams džipā.
- Deka?
- Esmu gatava, viņa, iedarbinādama savu braucamrīku, atsaucās.
Edīlio uzsauca saviem puišiem, un arī tie sakāpa mašīnā.
- Paldies, Sems noteica pār plecu.
Šis viens vienīgais atzinības vārds darīja Teilori pārsteidzoši laimīgu. Es varētu… viņa iesāka, tomēr īsti negribēdama dzirdēt no Sema “jā”.
- Nē, viņš stingri sacīja. Un nemaz nedomā iebilst. Tad viņš vērsās pie Edīlio: Stūrē taisni uz vārtiem, bet, pirms esi tos sasniedzis, pieturi. Mums jādarbojas ātri tā, lai viņi nepagūst izlemt, kā rīkoties. Bet atceries: kaut kur būs vēl viens puisis. Tas, kuru Teilore neredzēja.
- Aha, noteica Edīlio. Mēs esam tam gatavi.
Teilore prātoja, par ko ir runa, bet tagad nebija īstais brīdis apbērt Semu ar jautājumiem.
Džips apgriezās ap stūri un brāzās lejup pa nogāzi uz vārtu pusi. Edīlio uzspieda uz bremzēm. Dēkas džipam tikko pietika laika izvairīties, lai neietriektos tajā. Trešais braucamais tuvojās lēnāk.
Sems izlēca no mašīnas. Deka metās ārā, pirms vēl viņas auto bija apstājies.
Abi traucās lejup pa nogāzi.
Teilore dzirdēja Semu izkliedzam instrukcijas Dēkai. Pēc dažām sekundēm smagais auto vairākas tonnas tērauda pacēlās virs zemes.
Teilore redzēja, kā abi kaušļi, atgāzuši galvas, blenž uz to.
Sems pacēla rokas. Puiši! viņš uzrunāja abus pārsteigtos kareivjus. Kā redzu, jums nav izvēles. Metiet nost ieročus un laidieties lapās, un jūs paliksiet dzīvi. Vai arī mēģiniet notēmēt uz mani, un jūs sadegsiet.
Šautenes noklakšķēja uz betona. Abi puiši pacēla rokas.
- Vai tev nav kaut kas ēdams? viens no tiem jautāja.
Deka nolaida auto atpakaļ.