Ar milzu troksni triekdamies pret zemi, tas mazliet palēcās, sazvērojās, tomēr palika uz riteņiem.
- Vai esat redzējuši Braienu? Deka tiem jautāja.
- Nē, atbildēja viens no zēniem.
- Bet, ja viņa ir mēģinājusi iekļūt iekšpusē, tad vairs neatgriezīsies, piebilda otrs. Lai arī ar paceltām rokām, viņš centās izlikties skarbs.
- Teilore, norīkoja Sems, pārbaudi vēlreiz sargbūdu.
Teilore ielēca sargbūdā. Galēji saasinājusi uzmanību, viņa
bija gatava tūlīt lēkt ārā. Taču iekšā nevienu nemanīja.
Pa logu bija redzami Edīlio kareivji, kuri ar kaujas gatavībā paceltiem automātiem kāpa ārā no pēdējās automašīnas. No džipa nobijies un sarāvies izrausās Hovards. Un gausi kā vecs, ar artrītu sirgstošs vīrs izrāpās Orks. Hovards viņam līdzās izskatījās pēc sīkas ēnas.
Teilore pielēca tiem klāt.
- Sargbūdā neviena nav, viņa ziņoja. Nav arī Braienas.
Deka uzlūkoja Semu. Ja kāds tai meitenei ir ko nodarījis,
lai necer izkļūt sveikā.
- Deka, mums jārīkojas apdomīgi, teica Sems.
- Nē, Sem, Dēkas balsī pēkšņi ieskanējās mežonīgs niknums. Kas nodarīs tai meitenei pāri, tas mirs.
Teilore gaidīja, ka Sems noliks Deku pie vietas, taču viņš sacīja: Mums visiem viņa ir mīļa, Deka. Mēs rīkosimies tā, kā ir pareizi.
Teilore pielēca klāt un uzlika roku uz Dēkas stiprā pleca. Tas drebēja.
DIVDESMIT CETURTĀ NODAĻA
18 STUNDAS, 1 MINŪTE
Semam būtu gribējies, kaut Keins iznāktu ārā, viņam pretī. Tā būtu bijis vislabāk. Tad būtu vienkārši. Atklāta ciņa, aci pret aci. Iepriekšējo reizi šādi cīnoties, uzvarēja Sems.
Bet Keins pat nedomāja nākt ārā.
Ciņa bija tikko kā sākusies, un Sems jau bija zaudējis Braienu.
Nabaga Brīze!
- Ko mēs darīsim? jautāja Edīlio. Viņš bija Sema palīgs un atbalsts it visā. Uz Edīlio vienmēr varēja paļauties, un Sems tāpēc juta pret viņu visdziļāko pateicību. Bet tieši šajā bridi, stāvot milzīgās spēkstacijas ēnā un iztēlojoties, ka nākamo bedri pilsētas laukumā aizpilda Braiena, viņš vēlējās, kaut Edīlio aizvērtos un liktu viņu mierā.
Bet Sems galu galā bija tas, kuram jāizlemj. Uzvarēt vai zaudēt. Pareizi vai nepareizi. Dzīvība vai nāve.
- Vajadzēja paņemt līdzi Astrīdu. Sems nopūtās. Viņa pazīst spēkstaciju labāk nekā jebkurš cits.
- Viņiem jābūt vadības telpā, teica Edīlio. Lai ari kas Keinam ir padomā, viņš gribēs pārņemt vadības telpu.
-Jā-
- Cik atceros, ir tikai divi ceļi, kā tur iekļūt. Vai nu cauri turbīnu ēkai, vai cauri kabinetiem. Viņi būs noslēguši abus.
-Jā-
- No abām pusēm ved šauri gaiteņi. Iesim cauri turbīnu telpai: ja vien viņi nav galīgi jukuši, tad negribēs darīt neko tādu, kas sabojātu spēkstaciju, vai ne tā?
Sems viņu cieši uzlūkoja. Tev taisnība. Tas ir saprātīgi. Man pašam vajadzēja to iedomāties. Keins negrib, lai spēkstacija tiktu nopostīta.
Edīlio paraustīja plecus. Nu, vecīt, laikam jau neesmu tik vien kā tavs smukais meksikāņu draudziņš.
Sems pasmaidīja. Tu neesi meksikānis. Tu esi hondurasietis.
- Ak jā, Edīlio sausi noteica. Reizēm pašam piemirstas. Tad, atkal kļuvis nopietns, viņš teica: Keins šajā vietā nav ieradies tāpēc, lai to nopostītu. Viņš ir ieradies, lai to pārņemtu savā ziņā, lai to kaut kā izmantotu. Vēlme sēdēt tumsā tam puisim nav lielāka kā mums.
- Bet viņš darīs to, kas viņam jādara, teica Sems.
- Jā. Ja otra iespēja ir iznākt ārā un mierīgi padoties mūsu gūstā vai…
Pienāca Hovards. Mēs te stāvēsim visu nakti vai kā? Orks saka: ķeramies klāt vai arī laidiet mani mājās un ļaujiet iet gulēt.
- Manuprāt, mums vajadzētu atvēlēt sev pāris minūšu, lai to visu apdomātu, norūca Sems. Iespējams, esam zaudējuši Brīzi. Bet, ja tu labāk gribi, lai Orks viens pats brāžas tur iekšā, tad uz priekšu.
- Nē, vecīt, žigli kāpdamies atpakaļ, noteica Hovards.
Sems uzlika roku uz Edīlio pleca un mazliet saspieda to. -
Viņam droši vien ir ķīlnieki.
-Jā, Edīlio piekrita. Mani puiši. Maiks un Mikijs, un Britnija, un Džošs.
- Labi šķiet, esam sapratušies, teica Sems. Viņš ieskatījās Edīlio acīs. Edīlio par atbildi tikko manāmi pamāja ar galvu.
- Lūk, mans plāns. Teilore ielec iekšā, viņai ir šaujamais, viņa sāk vālēt. Viena, divas, trīs kārtas, tad lec ārā. Tajā brīdī mēs visi kopā jožam cauri turbīnu telpai un metamies uzbrukumā.
- Aha, Edīlio piekrita. Pa taisno cauri turbīnu telpai.
Tad viņš šķietami nevērīgi nolaida no pleca savu mugursomu un sāka pa to rakņāties. Ei! Edīlio uzsauca puisim, vārdā Stīvs, vienam no saviem kareivjiem. Stīv, vecīt, kur ir mana snikera tāfelīte? Man tā bija šeit, mugursomā.
Stīvs, saraucis pieri, nāca šurp. Viņa kargo bikšu kabatas bija uzkrītoši izspiedušās.
Edīlio izvilka no mugursomas ieroci pārāk lielu, pārāk spilgtu un ar pārāk daudzām plastmasas detaļām, lai to varētu noturēt par īstu. Viņš to uzsūknēja, nomērķēja vidukļa līmenī un izšāva.
Izšļācās tieva atšķaidītas dzeltenas krāsas strūkla kādu trīsdesmit pēdu garumā.
Tajā pašā brīdī Stīvs izvilka no bikšu kabatām divus krāsas baloniņus, notēmēja un laida vaļā strūklu.
Edīlio un Stīvs, griežoties ap savu asi, laida krāsu pa apli, trāpot bērniem, mašīnām un krūmiem.
- Tur! iesaucās Sems.
Vabole naktī bija gandrīz neredzams. Taču dzeltenas krāsas šļakatas pār krūtīm padarīja viņu daudz redzamāku.
Vabole laidās prom. Izskatījās, ka tur pārvietojas tik vien kā dejojoša, lēkājoša fluorescējoša švīka. Viņš skrēja, ko kājas nes, kliegdams: Atveriet durvis! Atveriet durvis!
Stafeti pārņēma Deka. Izdari tā, lai tas izskatās labi, tomēr ne pārlieku labi, čukstus sacīja Sems.
Pēkšņi Vabole paklupa. Gravitācija izzuda, bet viņš jau bija izkļuvis no Dēkas zonas. Atkal uzsvempies kājās, viņš ņēmās dauzīt pa durvīm.
- Jauki, noteica Sems.
Durvis atvērās, un Vabole iegāzās tumšajā ailā.
- Tu domā, ka viņš dzirdēja? jautāja Edīlio.
-Jā. Viņš tūlīt pat visu izplās Keinam. Tad mēs gāzīsimies iekšā zibenīgi un graujoši.
- Kā? jautāja Edīlio.
- Tieši cauri sienai, Sems drūmi noteica. Hovard! Ork! viņš uzsauca, norādīdams uz turbīnu telpas durvīm, kas bija aizcirtušās aiz Vaboles. Izgāziet šīs durvis. Tu, Edīlio, ņem labāko no saviem puišiem, un abi ejiet viņiem līdzi. Sataisiet labi lielu troksni. Parūpējieties, lai tas izskatās pārliecinoši. Visi pārējie man līdzi!
- Lielu troksni, Edīlio raižpilnā balsī atkārtoja.
Sems ciešāk sažņaudza Edīlio plecu. Ja man kādreiz sagribēsies sev meksikāņu draudziņu, tu būsi īstais.
- Aha, labs ir.
- Vai gatavi?
- Kā nu ne…
- Nu tad ejam, teica Sems. Tad vēlreiz skaļāk: Ejam!
Viņi steidzās uz durvīm, aiz kurām bija pazudis Vabole.
Mežonīgs skrējiens pāri stāvlaukumam. Edīlio, Stīvs un vēl viens kareivis stūma sev pa priekšu Orku; tikmēr Hovards stratēģiski vilkās lēnāk un palika nopakaļus nosacītā drošībā.
Sems, Deka un palikušie kareivji turpināja virzīties uz priekšu, tad, pašāvušies pa kreisi, metās skriešus gar ēkas sānu.
Teilore palika iepakaļ kopā ar diviem puišiem, kuri piesedza aizmuguri.