Orks triecās tieši durvīs. Viņš drāzās kā bullis pilnā ātrumā, nenieka nedomādams par piesardzību. Trieciena skaņa atbalsojās pāri stāvlaukumam.
Metāla durvis ieliecās, bet nepadevās. Orks atkāpās un spēra ar savu akmens kāju. Viņš pats nogāzās uz muguras, bet durvis atsprāga vaļā.
Iekšpusē bija dzirdami šāvieni.
Orks palika guļam. Pārējie pieplaka pie sienām.
Edīlio sāka šaut durvju ailā; troksnis plēsa pušu ausis. Stobra uzliesmojumi žilbināja kā zibens šautras.
Sems un Deka, turēdamies gar sienu, metās uz priekšu.
- Apmēram šeit, es domāju, Sems elsodams sacīja.
Abi atkāpās no sienas, un Sems pacēla rokas.
No Sema paceltajām plaukstām izsprāga neizturami spoža zaļa gaisma. Ķieģeļu siena mirdzēja sarkana. Gandrīz tajā pašā mirklī mūris sāka plaisāt, un tad bija darbs Dēkai. Gravitācija zem sienas pārstāja darboties.
Siena plaisāja. Stāvus gaisā šāvās akmens šķembas un apmetuma javas plēksnes. Daži sīkāki gabali, celdamies augšup, dega. Siena gruva, taču tas notika pārlieku lēni.
- Ork! iesaucās Sems.
Zēns briesmonis uzsvempās kājās un metās uz priekšu.
- Deka, nost! kliedza Sems.
Zaļā gaisma nodzisa; atgriežoties gravitācijai, nolija gružu un oļu lietus, un tam cauri skrēja Orks. Viņa masīvais plecs grūda novājināto sienu, un betona blāķis iebruka kā atlēkusi pīrāga garoza.
Orks atkāpās, belza vēlreiz, un tad jau viņš bija cauri sienai. Sems metās viņam pakaļ, bet atšķirībā no Orka viņš nebija nejutīgs pret karstumu, ko pats bija izraisījis. Tas bija kā mesties krāsnī. Netīšām piedūries līdz sarkankvēlei sakarsušam ķieģelim, viņš sāpēs iekunkstējās.
Piepeši Sems sastinga.
Tur, aiz betona sienas, neatradās vadības telpa. Viņš bija nevis ielauzies vadības telpā un pārsteidzis Keinu nesagatavotu, bet gan nokļuvis blakustelpā, pilnā ar vecmodīgiem metāla dokumentu skapjiem.
Viss viņa plāns bija izgāzies. Uzmanības novēršanai vairs nebija nekādas jēgas.
Deka stāvēja Semam tieši aiz muguras. Te tev nu bija pārsteigums! viņa norūca.
Nav laika ļauties nožēlām, Sems sev teica, tomēr tas bija rūgts brīdis. Pārsteigums būtu izglābis dažas dzīvības. Pārsteigums būtu ļāvis viņiem atbrīvot ķīlniekus.
- Nākamajai sienai vajadzētu padoties vieglāk, teica Sems. Slēpieties!
Deka aizlēca aiz dokumentu skapju rindas, bet Sems uzbruka iekšējai sienai. Dažu sekunžu laikā gaisa temperatūra dokumentu telpā uzkāpa no smacējošas līdz bīstamai.
Sema raidītā gaisma pāris sekundēs nodedzināja krāsu un ģipša kārtu, bet aiz tās, sienas iekšpusē, rēgojās nespodra, pelēka metāla barjera.
- Tas ir radiācijas vairogs! Sems uzsauca Dēkai. Svins.
Sema urbjošās uguns skarts, svins kusa ātri. Pilot no sienas, tas veidoja peļķi un acumirklī aizdedzināja visu, kam pieskārās.
Bet nu jau dokumentu telpā bija pārāk karsti. Nebija vairs gaisa, un Sems, apdullis un zaudējis koncentrēšanos, pats vairs nesaprata, ko dara.
- Ork! Kamp viņu ciet! Deka, iznirusi ārā un cīnīdamās pēc elpas, kliedza.
Sems juta, ka kājas atraujas no zemes. Tas bija dīvaini patīkami. Aukstā gaisa šalts sejā atgrieza viņu īstenībā.
Viņš palūkojās pa labi. Šaušanas dēļ turbīnu telpas durvis vēl arvien bija brīvas. Edīlio, pieplacis pie sienas, nespēja darīt neko citu kā tikai pielādēt no jauna un šaut uz labu laimi. Viņa kareivjiem bija pavēlēts atgriezties drošībā aiz automašīnām.
Uzbrukums bija izgāzies.
Cīnīdamies ar reibumu un nelabumu, Sems piecēlās kājās. Viņš atkal pagriezās pret sienu. Viņš varēja izšaut cauri ārsienai, cauri nākamajai telpai un trāpīt svina vairogam. Bet tik lielā attālumā viņa nāvējošā gaisma izklīda. Un, lai paplašinātu caurumu, raidot savu “lodlampu” turp un atpakaļ, bija pārāk maz vietas.
Sems pacēla rokas un ļāva vaļu spēkam. Svina apvalks kusa ātri. Bet bija par vēlu, un puisis to apzinājās. Par vēlu, lai pārsteigtu. Par vēlu.
Un galu galā spēks bija par niecīgu.
No sarkani apmalotā kanalizācijas lūkas lieluma cauruma sienā kā asaras pilēja kausēts svins.
Tad atskanēja pazīstama balss. Sem!
Sems to ignorēja.
- Sem, pēc trim sekundēm es šajā tevis uztaisītajā caurumā iebāzīšu vienu no saviem ķīlniekiem! iesaucās Keins.
- Viens!
Sems, dedzinot malas un kausējot svinu, cik spēdams, paplašināja spraugu.
- Divi!
Nedrīkst apstāties, Sems sev teica.
Bet, ja viņš neapstāsies, nebija itin nekādu šaubu, ka Keins savus draudus īstenos. Keins tik tiešām varēja iemest vienu no ķīlniekiem Sema izdedzinātajā ugunīgajā caurumā.
Viņš nolaida rokas. Gaisma nodzisa.
- Nu jau ir labāk, uzsauca Keins.
- Nāc ārā, Kein, un varbūt es tev ļaušu aiziet neskartam! nokliedzās Sems.
- Ir viena ķibele, brālīt, Keins kliedza pretī. Pie manis ir divi tavējie. Nobļaujieties, puiši!
-Tas esmu es, Sem. Maiks Fārmers. Mikijs arī ir te. Un Brita, viņa… viņa ir ievainota.
Sems uzmeta skatienu Dēkai. Viņam pretī vērās akmens seja. Keins teica, ka viņam esot divi ķīlnieki. Tātad Britniju viņš uzskatīja par mirušu.
Toties Braiena netika pieminēta. Tātad Brīzes starp ķīlniekiem nebija. Taču, Sems sev teica, arī Maiks viņu nenosauca. Tātad viņa vismaz negulēja pieveikta šajā telpā.
Šaušana durvju ailā apklusa. Edīlio vēl arvien stāvēja kaujas gatavībā, bet nezināja, kā tālāk rīkoties.
- Laid viņus vaļā, Kein, Sems gurdeni teica.
- Nedomāju vis, ka to darīšu, Keins atbildēja.
Sems, vai negudrs aiz dusmām, izbrauca ar roku caur matiem.
- Ko tu gribi? viņš jautāja. Kā tev pašam šķiet ko tu dari?
- Manā varā ir spēkstacija, tas ir nepārprotami, atbildēja Keins. Stulbi gan no tavas puses, Sem, to pazaudēt.
Semam uz to nebija, ko atbildēt.
- Vai zini, ko es grasos darīt, Sem? Nogriezt Perdidobīčai strāvu.
- Ja tu to izdarīsi, tad arī pats tupēsi tumsā, Sems kliedza pretī.
- Tā tev liekas, vai ne? Keins smiedamies atsaucās. Bet izrādās, ka tā nav taisnība. Izskatās, ka mēs varam nogriezt dažus elektrotīkla posmus, pārējos atstājot neskartus.
- Es domāju, ka tu mānies, Kein. Esmu redzējis vadības telpu. Paietu kāda nedēļa, iekams tu tur tiktu pie kaut kādas saprašanas.
Keins līksmi iesmējās. Ak jā, tur nu tev taisnība, brālīt. Man tas, vai zini, aizņemtu varbūt pat kādu mēnesi. Un arī Diāna tehnoloģiju jomā nav nekāda gudriniece. Un kur tad vēl Dreiks! Nu, Dreiku tu pazīsti, bet…
Sems zināja, kas sekos. Viņš aizmiedza acis un nokāra galvu.
- Laimīgā kārtā šeit ir mūsu kopīgais draugs Datordžeks, un viņš jau ir tajā krietni ieurbies. Patiesībā… Kā iet, Džek? Vai jau esi ticis pie kādas jēgas?
Bija dzirdama tikko saklausāma murmināšana. Tad atkal Keina dzēlīgā balss: Vai zini ko, Sem?
Sems neatbildēja.
- Džeks apgalvo, ka Perdidobīčā tikko esot nodzisusi gaisma.
To pateicis, Keins iesmējās mežonīgus, triumfējošus smieklus.
Sems notvēra Teilores skatienu. Viņa bija teleportējusies uz šejieni. Pārbaudi, viņš meitenei teica. Viņa pamāja ar galvu un izgaisa.
- Tu aizsūtīji Braienu to pārbaudīt? noblāvās Keins. Vai varbūt Teilori?
Sems neatbildēja. Viņš gaidīja.
Teilore atkal parādījās tieši blakus.
- Es aizlēcu aiz ceļa līkuma, no kurienes var redzēt pilsētu, viņa ziņoja.