-Un?
DIVDESMIT PIEKTĀ NODAĻA
17 STUNDAS, 54 MINŪTES
Visu ceļu līdz pat mājām Daks strīdējās pats ar sevi. Hantera problēma nav viņa problēma, viņš sev teica. Labi, varbūt ari Daks tagad bija ķertais tāpat kā Hanters. Nu un tad? Viņam piemita kaut kāds stulbs, nekam nederīgs spēks vai tad tas nozīmē, ka viņam jādalās ar Hanteru tā nelaimē?
Hanters bija kretīns. Savukārt visi Dakam tīkamie cilvēki bija normālie. Viņam, protams, patika arī Sems tā, pa gabalu. Bet, apžēliņ, kāpēc viņam pēkšņi bija jāizvēlas puse, kurā cīnīties? Viņš taču pat nezināja, kas noticis!
Lai vai kā, atstāt Hanteru izsalkušu slēpjamies gruvešos pie baznīcas Dakam negribējās. Tas likās pārlieku nežēlīgi.
Sasniedzis savas mājas slieksni un līdz ar to nosacītu drošību, Daks jau bija atrunājis sevi no jebkādas rīkošanās. Un tad viņš ņēmās iestāstīt sev pretējo. Un atkal visu no sākuma.
Daks nevilšus sāka pārlūkot virtuves skapīšus. Viņš jau gribēja tikai apskatīties. Tikai palūkot, vai vispār ir iespējams Hanteram palīdzēt.
Nekā daudz, ko redzēt, tur nebija. Divas dārzeņu kārbas. Burciņa ar hotdogu piedevām, diemžēl pat ne saldajām. Pustukša miltu paka un mazliet eļļas. Viņš bija iemanījies no miltiem un nedaudz ūdens un eļļas cept ne visai garšīgas tortiljas. Pēdējā laikā tas bija populārākais IBJZ ēdiens kaut kas tāds, ko spēja sagudrot pat tie, kuri no gatavošanas neko nejēdza.
Viņam negribējās pat domāt, ko viņi ēdis pēc kādas nedēļas. Daks bija dzirdējis, ka tīrumos ir pārtika, bet neviens negribēja to novākt, jo tur it kā esot mūdži. ŠI doma lika viņam noskurināties.
Daks nosprieda, ka varētu atlicināt hotdogu piedevu. Pašam tā necik laba nelikās, bet Hanters šķita patiešām izmisis. Un šajos laikos ikviens ēda to, ko agrāk droši vien pat mutē nebūtu ņēmis.
Pēkšņi Dakam acu priekšā uzpeldēja hotdoga vīzija. īsts kūpoši karsts cīsiņš maigā, baltā maizītē.
Dakam bija krustmāte, kura bija cēlusies no Čikāgas. Viņa zēnam tika stāstījusi par īstajiem Čikāgas hotdogiem ar… cik? Septiņām piedevām? Daks prātoja, vai spētu tās visas atcerēties.
Sinepes. Mērce. Sīpoli. Tomāti.
No šīs domas mutē saskrēja siekalas. Bet mute būtu pilna ar siekalām arī no domas par hotdogu ar Briseles kāpostiem.
Viņš izlēma. Te nebija runas par ķertajiem pret normālajiem. Runa bija par to, vai viņš drīkst tā vienkārši atstāt Hanteru vienu pašu visu cauru nakti slapstāmies.
Nē. Daks aiznesīs viņam šo hotdoga piedevu, un, ja Hanteram būs vajadzīga vieta, kur paslēpties, viņš tam atvēlēs savas mājas pagrabstāvu.
Daks ieslidināja mērces burku jakas kabatā un ar milzīgu nepatiku devās atpakaļ naktī.
Ceļš līdz baznīcai aizņēma tikai dažas minūtes.
- Hanter! Ei, Hanter! viņš aizsmacis čukstēja.
Nekā.
Vareni. Lieliski. Viņš kārtējo reizi ticis izāzēts.
Daks pagriezās, lai dotos prom. Bet no šķērsielas iznira septiņu, varbūt astoņu bērnu bariņš. Pietika ar sekundi, lai viņš pamanītu nācēju rokās beisbola nūjas.
Visiem pa priekšu soļoja Cils.
- Re, kur vēl viens! iesaucās Cils, un, pirms vēl Daks paguva attapties, visi septiņi puikas metās viņam klāt.
- Kas noticis? jautāja Daks.
Zēni bija sastājušies viņam apkārt. To draudīgais noskaņojums bija acīm redzams, bet Daks bija nolēmis nedot tiem nekādu ieganstu vicināties ar nūjām.
- Kas noticis? Cils mēdījās. Cilvēks Urbis grib zināt, kas noticis. Viņš pagrūda Daku. Viens no tavējiem nogalināja manu labāko draugu, lūk, kas ir noticis.
- Mums tas viss ir līdz kaklam, piebalsoja kāds cits zēns.
Daudzas balsis piekrītoši murmināja.
- Puiši, es nevienam neko neesmu nodarījis, teica Daks.
- Esmu tikai…
Viņš pat nezināja, kam būtu jāseko aiz “tikai”. Viņam pievērsās naidīgi piemiegtas acis.
- Tikai kas? Tikai ķertais? noprasīja Cils.
- Esmu tikai iznācis pastaigāties, vecīt. Vai tas ir kas slikts?
- Mēs meklējam Hanteru, teica Henks.
- Mēs viņu piekausim.
-Jā. Varbūt mainīsim viņa deguna formu, piebalsoja Antuāns. Varbūt stilīgāk izskatīsies, ja tas būs nevis ģīmim pa vidu, bet vienā pusē.
Visi iesmējās.
- Hanteru? Daks, cenzdamies tēlot neizpratni, pārjautāja.
- Jā gan. Misteru Mikrovilni. To slepkavīgo ērmu.
Daks paraustīja plecus. Neesmu viņu redzējis, vecīt.
- Kas tev tur kabatā? noprasīja Cils. Viņam kaut kas ir kabatā.
- Ko? Ak, nekas. Tas ir…
Beisbola nūja triecās ar nekļūdīgu precizitāti. Daks sajuta sitienu pa gūžu vietā, kur jakas kabatā bija mērces burka. Spalga plīstoša stikla skaņa.
- Ei! iekliedzās Daks.
Viņš mēģināja izspraukties cauri uzbrucēju sienai, bet kājas neklausīja. Neizpratnē palūkojies lejup, Daks ieraudzīja, ka ir līdz potītēm iegrimis ietvē.
- Ak, beidziet taču mani tracināt! viņš izmisīgi iekliedzās.
- Beidziet taču mani tracināt! Cils viņu ņirdzīgi dziedošā balsī izmēdīja.
- Ei, veči, viņš grimst! iebļāvās viens no puikām.
Daks bija iegrimis jau līdz puslielam. Iesprostots. Kas ir,
vecīt? sastapdamies ar Cila nicinošo skatienu, viņš žēlojās.
- Kāpēc tu brūc man virsū?
- Tāpēc, ka tāpēc! atcirta Cils. Tāpēc, ka tu esi zemcilvēks, muķis.
-Jums vajadzīgs Hanters, ja? vaicāja Daks. Viņš, veči, ir tepat, aiz visiem tiem krāmiem.
- Vai tiešām? pārjautāja Cils. Viņš pamāja savai bandai, un visi metās rāpties gruvešos, lai meklētu savu galveno upuri. Kāds Daks neredzēja, kurš tas bija, ar savu nūju sašķaidīja atlikušo vitrāžas fragmentu.
Daks dziļi ievilka elpu. Līksmas domas, līksmas domas, viņš čukstēja. Viņš pārstāja grimt, bet vēl arvien bija iesprostots. Zēns mēģināja grozīt pēdu vispirms uz vienu pusi, tad uz otru. Beidzot viena pēda bija izbrīvēta tikai bez kurpes. Otra iznāca ārā vieglāk un ar visu kurpi.
Daks metās skriet.
- Ei, atpakaļ!
- Viņš meloja, veči, Hantera te nav!
- Ķeriet viņu!
Daks joza, cik jaudas, pa ceļam kliegdams: Līksmas domas, līksmas domas, ha, ha, ha, ha! Zēns izmisīgi centās savaldīt dusmas un likt savai mutei smaidīt.
Dakam izdevās šķērsot ielu. No vajātājiem gan viņš bija atrāvies, bet ne pietiekami, lai pagūtu iekļūt savā mājā un aizslēgt aiz sevis durvis, pirms tie būs viņu notvēruši.
- Palīgā! Palīdziet man kāds! viņš kliedza.
Nākamais solis bija aplam smags. Aiznākamais ielauza
asfaltu.
Trešais solis izarās cauri ietvei, un Daks smagi krita, nostiepdamies visā garumā.
Zods atsitās pret asfaltu un izkraukšķēja tam cauri kā akmens cauri stiklam.
Viņš atkal krita cauri zemei. Tikai šoreiz uz mutes.
Cils un pārējie tūlit pat bija viņam apkārt. Pār muguru gāzās zvēliens. Vēl viens pa sēžamvietu. Sitieni gan nebija sāpīgi. Likās, ka tie viņu sit ar salmiņiem, nevis nūjām. Tad uzbrucēji vairs nevarēja Daku aizsniegt, jo viņš jau bija izkritis cauri betonam un grima mālainajā zemē.
- Par vienu ērmu mazāk, Daks dzirdēja Cilu noķērcamies.
Un tūlīt pat: Veči, kas notika?
- Visas gaismas nodzisušas, kāds izbiedētā balsī atbildēja.
Atskanēja baiļpilna lamāšanās un skrejošu soļu dipoņa.