Daks Čangs gulēja ar seju mālzemē un turpināja grimt.
Marija, tumsā gulēdama gultā, pārslidināja rokas pār vēderu un sajuta tur taukus. Varbūt vēl tikai dažas nedēļas, viņa domāja. Vēl dažas nedēļas jāietur diēta. Un tad tas būs sasniegts. Lai arī kas būtu “tas”.
Ūdens pudele pie viņas gultas bija tukša. Pārvarējusi nespēku, Marija izrausās no gultas. Meitene atvēra vannasistabas durvis un iededza gaismu. No spoguļa viņai pretī raudzījās nepazīstama seja. Tā piederēja būtnei ar iekritušiem vaigiem un dziļi iegrimušām acīm.
Tad pēkšņi iestājās pilnīga tumsa.
Rātsnama pagrabā, drūmajā telpā, ko bērni dēvēja par slimnīcu, Dāra Beidū turēja Džoša roku.
Zēns nerimās raudāt.
Viņu atveda no spēkstacijas, kur bija norisinājusies kauja. Uz šejieni viņu bija nogādājis viens no Edīlio kareivjiem.
- Gribu mammu, gribu mammu. Kurls pret jebkuriem Dāras teiktajiem vārdiem, apjucis un nelaimīgs, Džošs šūpojās uz priekšu un atpakaļ.
- Gribu mammu, viņš raudāja.
- Es tikai gribu pie mammas, zēns nerimās.
- Uzlikšu tev kādu DVD, teica Dāra. Viņai nebija cita risinājuma. Šādus bērnus viņa bija redzējusi arī iepriekš. Pārāk daudzus, lai visus paturētu prātā. Dažiem bērniem tā visa bija par daudz. Tie lūza kā salmiņi, kad tos pārāk stipri saliec. Vienkārši salūza.
Dāra prātoja, cik ilgi vēl atlicis, līdz tas notiks arī ar viņu.
Cik ilgi līdz brīdim, kad ari viņa, sarāvusies čokurā, šūposies šurpu turpu un raudās pēc mātes?
Pēkšņi nodzisa gaisma.
- Es gribu mammu, tumsā raudāja Džošs.
Džons Terafmo atradās bērnudārzā. Viņš bija pārguris. Atlaidies garšļaukus un ar vienu pusatvērtu aci bez jebkādas intereses skatīdamies televizorā, kuram bija nogriezta skaņa, viņš baroja no pudelītes niķīgu desmit mēnešus vecu mazuli. Pudelītē nebija piena, nedz arī piena maisījuma. Tajā bija ūdens, sajaukts ar auzu novārījumu un kādu nieku samaltas zivs.
Kaut ko tādu neieteica neviena no bērnu kopšanai veltītajām grāmatām. Bērns bija slims. Kļuva vārgāks ar katru dienu. Džons šaubījās, vai mazulis, kuram arī bija vārdā Džons, vēl ilgi izvilks.
- Gan būs labi, viņš čukstēja.
TV ekrāns nodzisa.
Astrīda beidzot bija dabūjusi Mazo Pītu gultā. Viņa bija pārgurusi un noraizējusies. Sāpēja acs, pa kuru bija trāpījusi beisbola nūja. Zem tās bija briesmīgs, dzelteni melns zilums. Ledus komprese bija palīdzējusi, bet tikai mazliet.
Astrīdai vajadzēja izgulēties. Bija jau viens nakti, bet miegs kā nenāca, tā nenāca. Un nenāks ari. Vismaz līdz brīdim, kad viņa uzzinās, ka ar Semu viss ir kārtībā. Ak, kaut viņa būtu varējusi doties draugam līdzi uz spēkstaciju! Necik daudz jau viņa nespētu palīdzēt, tomēr tad vismaz nebūtu jāmokās neziņā.
Dīvaini, kā nieka trijos mēnešos Sems bija kļuvis par nepieciešamu Astrīdas dzīves sastāvdaļu. Pat vēl vairāk. Par viņas pašas sastāvdaļu. Kā roka vai kāja. Kā sirds.
Uz ielas bija dzirdams troksnis. Skriešana. Meitene saspringa, gaidīdama, ka uz viņas lieveņa atskanēs dunoši soļi. Tomēr neviens netuvojās.
Vai tur atgriezās Hanters? Vai, meklēdams aizvien jaunas nepatikšanas, apkārt skraidīja Cils? Astrīda tur neko nevarēja līdzēt. Viņai nepiemita spēks vismaz ne tāds, kas varētu noderēt. Vienīgais, ko viņa varēja, bija draudēt un pierunāt.
Meitene piegāja pie loga. Iela bija tukša un klusa.
Viņa cerēja, ka Hanters ir kaut kur paslēpies. Būs jāizdomā, kā šajā situācijā rīkoties, un tas būs ārkārtīgi sarežģīti. Varbūt pat riskanti. Bet tas nekādā gadījumā nebūs atrisināms šonakt.
Kas notika ar Semu? Vai viņam ir izdevies apturēt Keinu?
Ja nu viņš ir ievainots?
Vai pat miris?
Dievs, nepieļauj to, viņa lūdzās.
Nē. Viņš nav miris. Ja būtu, viņa to sajustu.
Meitene notrausa asaru un nopūtās. Aizmigt viņa nespēs. Nekādā gadījumā. Tad nu viņa nosēdināja sevi pie datora. Rokas, pieskaroties taustiņiem, trīcēja. Viņai bija jādara kaut kas noderīgs. Kaut kas. Kaut kas tāds, kas novērstu domas no Sema.
Ekrāna apakšmalā bija ierastās Safari un Firefox ikonas. Tīmekļa pārlūkprogrammas, kas, tās atverot, vienkārši atgādina, ka viņa nav pieslēgusies internetam.
Astrīda atvēra dokumentu par mutācijām. Tur bija visi tie dīvainie attēli. Grāmatā iekausētais kaķis. Čūskas ar maziem spārniņiem. Kaijas ar plēsējputnu nagiem. Un mūdzis. Astrīda atvēra Word dokumentu un sāka rakstīt.
Viena no tendencēm: šķiet, ka mutācijas padara būtnes cilvēciskas un ne cilvēciskas bīstamākas. Gandrīz visas mutācijas izpaužas kā ieroči.
Astrīda apstājās un kādu brīdi to apdomāja. Tā nebija gluži taisnība. Dažiem bērniem bija attīstījies spēks, kas šķita nekam nederīgs. Semam gribējās, lai būtu vairāk mutantu, kuri attīstījuši spēku, ko viņš dēvēja par “nopietnu”. Un vēl jau bija arī Lana, kuras dāvanas noteikti nebija uzskatāmas par ieroci.
Ieroči vai aizsardzības mehānismi. Protams, var būt, ka es neesmu novērojusi pietiekami daudz mutāciju, lai izdarītu secinājumus. Bet nebūtu nekāds pārsteigums, ja mutācijas būtu izdzīvošanas mehānismi. Tā ir visas evolūcijas jēga: izdzīvošana.
Bet vai šī bija evolūcija? Evolūcija bija miljoniem gadu ilga trāpījumu un kļūmju virkne, nevis pēkšņa radikālu izmaiņu eksplozija. Evolūcija balstās uz DNS. Tas, kas notika IBJZ, būtiski atšķīrās no koda, kas miljardiem gadu bija veidojies dzīvnieku DNS. Varēja būt ātruma gēni, bet nebija taču tāda teleportācijas vai telekinēzes, vai gravitācijas pārtraukšanas gēna.
Nepastāvēja DNS ar uzdevumu laist no plaukstām gaismu.
Patiesībā es ne Ekrāns nodzisa. Istaba kļuva tumša.
Astrīda piecēlās un piegāja pie loga. Viņa atrāva vaļā aizkarus un palūkojās ārā. Tur valdīja pilnīga tumsa. Ielas laternas bija nodzisušas.
Meitene izgāja ārā uz lieveņa.
Tumsa. Visur. Ne sīkākās gaismiņas arī no apkārtējām mājām.
Kāds dažas mājas tālāk nikni nobļāvās: Ei!
Keins bija iekļuvis spēkstacijā. Sems bija zaudējis.
Astrīda apspieda šņukstu. Ja Sems bija ievainots… Ja…
Cauri naktskreklam kā ledaini pirksti snaikstījās bailes. Astrīda aizklunkuroja līdz virtuvei. Atvēra sīkumu atvilktni un, brīdi rakņājusies pa to, atrada kabatas lukturīti. Gaisma no tā bija vāja un izdzisa jau pēc dažām sekundēm.
Bet šajās dažās sekundēs viņa paguva atrast sveci. Vispirms meitene mēģināja to iededzināt no plīts. Bet gāze plūda neaizdegoties, jo, lai uzšķiltos, tai bija vajadzīga elektrība.
Sērkociņi. Šķiltavas. Kaut kur noteikti bija sērkociņi.
Taču bez gaismas tos nebija iespējams atrast. Viņai bija svece, bet viņa nevarēja to iedegt.
Astrīda taustīdamās aizgāja līdz kāpnēm un uzkāpa Mazā Pīta guļamistabā. Blakus viņa gultiņai atradās Game Boy; viņš allaž mēdza to tur atstāt. Ja puisēns piepeši pamodīsies un to neatradīs, viņš noteikti satrakosies. Un tad… kas to lai zina, ko viņš tad pasāks.
Astrīda nonesa Game Boy lejā uz pirmo stāvu un izmantoja tā izstaroto gaismu, lai pārmeklētu sīkumu atvilktni. Sērkociņu nebija, toties viņa atrada dzeltenas Bic šķiltavas.
Meitene uzšķīla liesmu un aizdedzināja sveci.
Vismaz tos dažus mirkļus, kamēr Astrīda nodevās meklēšanai, viņai bija izdevies nedomāt par Semu. Tomēr nekādi nevarēja izbēgt no fakta, ka Sems bija devies apturēt Keinu. Un viņam tas nebija izdevies. Tagad vienīgais jautājums bija: vai viņš ir dzīvs?
Astrīdas gandrīz fotogrāfiskajā atmiņā iznira sena dzejas rinda. Sabrūk cerības un ilgas, viņa čukstēja rēgaini apgaismotajā virtuvē. Galvā skanēja dzejolis.