Sabrūk cerības un ilgas, izzūd gaišo domu spēks;
Uzvarošs pār zemi plešas alkatības ugunsgrēks.
Asins saduļķotās bangās nogrimst viss, kas tīrs un cēls.
Tikums iznīkst, smiets un vajāts. Grēks zeļ nevaldāms
un kvēls.'
- Sabrūk cerības un ilgas, Astrīda balsī atkārtoja.
Ilgas varbūt. Bet noteikti pat šeit, IBJZ, bija Dievs, kurš
ieklausījās savos bērnos un gādāja par tiem.
- Lūdzu, kaut ar Semu viss būtu labi! Astrīda čukstēja svecei.
Viņa pārmeta sev pār krūtīm krusta zīmi un nometās ceļos pie virtuves letes kā pie altāra.
- Svētais ercenģeli Miķeli, stāvi mums klāt kaujā! Pasargi mūs no ļaunuma un velna izliktām lamatām.
Senajās dienās, skaitot šo lūgšanu, velns viņai bija neradījums ar ragiem un asti. Tagad Astrīdas prātā velnam bija tāda pati seja kā Keinam. Un, kad viņa savā lūgšanā tika līdz vietai “ļaunos garus, kas klīst pa pasauli, tīkojot pazudināt mūsu dvēseles”, viņa gara acīm redzēja zēnu ar nedzīvām acīm un čūsku rokas vietā.
1 Viljams Batlers Jeitss. “Otrā atnākšana".
DIVDESMIT SESTĀ NODAĻA
17 STUNDAS, 49 MINŪTES
- Ko tu gribi, Kein? no ārpuses skanēja Sema balss. Viņš izklausījās nikns un satriekts. Sakauts.
Keins pielieca galvu. Viņš izbaudīja šo mirkli. Šo uzvaru. Pagājušas tikai četras dienas, kopš viņš bija atguvis kaut kādu paškontroles pakāpi. Un nu viņš bija uzveicis Semu.
- Četras dienas, teica Keins pietiekami skaļi, lai to dzirdētu visi, kas atradās telpā. Tik ilgs laiks man bija vajadzīgs, lai uzvarētu Semu Tempļu. Tad viņš uzlūkoja Dreiku. Četras dienas, viņš noņirdzās. Un ko tu paveici tajos trijos mēnešos, kamēr es biju slims?
Dreiks paskatījās viņam acīs, taču tad saminstinājās un nodūra skatienu. Dreikam vaigos bija sakāpis sārtums, acīs vīdēja bīstams spīdums, tomēr sastapties ar Keina triumfējošo skatienu viņš nespēja.
- Atceries to, kad beidzot būsi sadomājis mani gāzt, Dreik, Keins čukstus sacīja.
Laimē starodams, viņš uzlūkoja savu komandu. Džeku, kas vēl arvien sēdēja pie datora, viscaur nošķiedies asinīm, taču tā iegrimis darbā, ka tik tikko saprata, kas notiek. Vaboli, kas te parādījās, te atkal pazuda skatienam. Diānu, kura izlikās, ka notiekošais uz viņu neattiecas. Abus dimošos Dreika kareivjus.
- Ko es gribu? Keins kliedza sienā izdedzinātajā caurumā. Tad, lai pastiprinātu efektu, izrunāja katru vārdu atsevišķi. Ko. Es. Gribu?
Un tad Keina skatiens kļuva neizteiksmīgs. Kādu mirkli tas bija tikai īss mirklis, pirms viņš atkal atjēdzās, viņš nespēja atcerēties, ko tad īsti grib. Citiem šī svārstīšanās paslīdēja garām. Bet pašam Keinam ne.
Ko viņš gribēja?
Keins meklēja atbildi un atrada tādu, kas varētu noderēt.
- Tevi, Sem, viņš sacīja. Es gribu, lai tu ienāc šeit viens pats. To es gribu.
Ķīlnieki Mikijs un Maiks neticīgi saskatījās. Keins varēja uzminēt viņu domas: lielais varonis Sems ir izgāzies.
Sema balss skanēja slāpēti, taču saklausāmi. Es to labprāt darītu, Kein. Ja gribi dzirdēt patiesību, tad varbūt tas pat būtu atvieglojums. Sems runāja vārgi. Viņš šķita sakauts. Keina ausīm tās bija saldas, burvīgas skaņas. Bet mēs visi zinām, kā tu rīkojies, kad nav neviena, kurš varētu tevi apturēt. Tāpēc nē.
Keins izdvesa skaļu, teatrālu nopūtu. Viņš smaidīja pa visu ģīmi. Jā, to jau es no tevis sagaidīju, Sem. Tāpēc man ir cits piedāvājums. Man ir padomā darījums.
- Darījums? Ko pret ko?
- Pārtiku pret gaismu, atbildēja Keins. Viņš pielika roku pie auss kā ieklausīdamies. Diānai viņš čukstus sacīja: Vai dzirdi? Tā vien izklausās, ka mans brālis ir sapratis, ka ir uzvarēts. Sapratis, ka tagad ir kļuvis par manu… kāds būtu pareizais vārds? Kalpu? Vergu?
- Man gan izskatās, ka tas, kurš iekļuvis ķezā, esi tu, Kein! iesaucās Sems.
Keins samirkšķināja acis. Kaut kur prāta dzīlēs uzzibsnīja spožs brīdinājuma signāls. Viņš tikko bija pieļāvis kļūdu. Viņš nezināja, kādu, tomēr kļūdu.
- Es? Keins kliedza pretī. Nedomāju vis. Man pieder gaismas slēdzis, brālīt.
- Jā, tā laikam ir, sauca Sems. Toties tu atrodies ielenkumā. Un, ja tev Koutsā iet uz beigām pārtika, tad pieļauju,
ka tev tās necik daudz nav arī līdzi. Tā nu es spriežu, ka tu itin drīz būsi pamatīgi izbadējies.
Keina smaids sastinga.
- Kāds negaidīts pavērsiens, sausi noteica Diāna.
Keins pakošļāja īkšķa nagu, tad nokliedzās: Ei, brālīt,
varbūt man tev jāatgādina, ka te pie manis par ķīlniekiem ir divi tavi cilvēki?
Iestājās ilgs klusums, un Keins saspringa, domādams, ka Sems uzsāks vēl vienu uzbrukumu. Beidzot Sems ierunājās. Viņa balss skanēja gan drūmāk, gan apņēmīgāk. Uz priekšu, Kein, dari ar ķīlniekiem, ko esi nolēmis. Tad tev ķīlnieku vairs nebūs. Un tu tik un tā būsi izsalcis.
- Tu domā, ka es kavēšos šos ķīlniekus nodot Dreika rīcībā? draudēja Keins. Tu varēsi paklausīties, kā tie brēc. Viņš juta, kā pašam vaigos sakāpj sārtums. Sema atbildi viņš zināja, un tā nebija ilgi jāgaida.
- Divas sekundes pēc tam, kad izdzirdēšu kādu kliedzam, mēs dosimies iekšā, pavēstīja Sems. Līs asinis, un man labāk patiktu bez tā iztikt. Bet tu zini, ka man ir gana daudz cilvēku, kuriem ir pietiekami liels spēks, lai to paveiktu.
Keins atkal zelēja īkšķa nagu. Viņš palūkojās uz Diānu, cerēdams, ka viņai varētu būt padomā kāds risinājums, kāda noderīga doma. No Dreika skatiena viņš cītīgi izvairījās.
- Nu tad man ir labāka doma, sauca Sems. Kā būtu, ja es tev atvēlētu desmit minūtes, kuru laikā tu no šejienes aizvāktos? Un dodu tev savu goda vārdu, ka varēsi atgriezties Koutsā.
Keins izspieda smieklus, kas gan vairāk izklausījās pēc rēciena. Beigts numurs, Sem. Es šo vietu pārvaldu. Un tu pats vari atgriezties savā pavisam tumšajā pilsētā.
Atbildes nebija.
Klusums bija daiļrunīgs. Semam vairs nebija vajadzības runāt. Un Keinam vairs nebija palicis nekas, ko teikt. Viņam bija sajūta, it kā ap krūtīm būtu stīpa, kas sažņaudzas aizvien ciešāk un ciešāk. It kā viņam vajadzētu cīnīties pēc elpas.
Kaut kas bija šķērsām. Kaut kas bija ļoti, ļoti šķērsām. Bailes, kas mita Keina murgos, tagad brieda viņa galvā kā draudīgs paisuma vilnis. Viņš bija slazdā.
- Stāviet mierā! Dreiks uzrūca saviem kareivjiem, kad tie pārmija satraukti skeptiskus skatienus.
Diāna pagriezās savā krēslā. Ko nu, Bezbailīgais Vadoni? Viņam ir taisnība: pārtikas mums nav.
Keins sarāvās. Viņš izlaida roku caur matiem. Galva likās karsta.
Pārņēma sajūta, it kā viņam aiz muguras kāds ložņātu. Keins aši pagriezās, taču, izņemot to meiteni Britniju uz grīdas, tur neviena nebija.
Kā viņš nebija paredzējis, ka tā notiks? Kā viņš nebija sapratis, ka tiks šeit iesprostots? Pat ja viņš spētu kaut kā sasniegt savus ļaudis Koutsā, to bija daudz mazāk nekā pulkā, kuru komandēja Sems.
Un neviens jau arī nenāktu. Nenāktu uz šejieni. Kad šo vietu aplencis Sems.
Dažu stundu laikā Sems varēja sapulcināt pie spēkstacijas kādu pussimtu cilvēku. Bet ko varēja iesākt Keins?
Ko viņš varēja iesākt?
Viņi bija ieņēmuši spēkstaciju. Viņi bija izslēguši Perdidobīčā gaismas. Bet nu viņi atradās gūstā. Tas bija kaut kas neiespējams.