Keins sarauca uzacis, cenzdamies koncentrēties. Kāpēc viņš to vispār bija izdarījis? Minūtes laikā gavilējošais triumfs bija pārvērties drūmā pazemojumā.
Ko viņš bija izdarījis? Tam nebija jēgas. Tas viņam neko nedeva. Viņš bija apsēsts ar vienu vienīgu domu: ieņemt spēkstaciju. Ieņemt un paturēt. Un tad…
Tad…
Keins juta, ka atkal aizslīd. Domas virpuļoja aizvien tālāk lejup un lejup, it kā zem viņa būtu pavēries bezdibenis.
Apjēga bija pēkšņa un šausminoša. Spēkstaciju viņš nebija ieņēmis tāpēc, lai iegūtu saviem ļaudīm pārtiku, un pat ne
tāpēc, lai parādītu Semam savu spēku. Keinu šurp nebija atdzinušas viņa paša alkas.
Viņš nobālējis uzlūkoja Dreiku.
- Tas ir viņa dēļ, teica Keins. Tas viss ir tikai viņa dēļ.
Dreiks, neko nesaprazdams, piemiedza acis.
- Viņš ir badā, čukstus sacīja Keins. Izrunādams šos vārdus, viņš redzēja Diānas acīs ataustam apjēgu, un tas bija mokoši. Viņš ir tumsā un badā.
- Kā tu zini? noprasīja Dreiks.
Keins izpleta rokas, nespēdams neko pateikt. Vārdi nenāca.
- Tāpēc viņš palaida mani vaļā. Keins to teica drīzāk pats sev nekā Diānai vai Dreikam. Tāpēc arī viņš palaida mani vaļā. Tāpēc.
- Vai tu man gribi teikt, ka patlaban mēs visi kopā izdzīvojam kaut kādu tavu drudža murgu? Diāna, nespēdama tam noticēt, balansēja starp smiekliem un asarām. Vai gribi teikt, ka mēs to visu paveicām tikai tāpēc, ka tavā galvā iemitinājies tas tuksneša briesmonis?
- Ko viņš no mums grib? jautāja Dreiks. Viņa balss skanēja dedzīgi, nepavisam ne nikni. Suns, kas par visu varu vēlas iepriecināt savu īsto saimnieku.
- Mums tas jāaiznes viņam. Mums viņš jāpabaro, atbildēja Keins.
- Kā viņš jābaro?
Keins nopūtās un uzlūkoja Džeku. Barība, kas ienes gaismu viņa tumsā. Tas pats, kas apgādā ar gaismu Perdidobīču. Urāns.
Džeks lēnām purināja galvu saprazdams, bet negribēdams saprast. Kein, kā mēs to izdarīsim? Kā mēs izdabūsim urānu no kodola? Kā pārvietosim to jūdzēm tālu pāri tuksnesim? Tas ir smags. Tas ir bīstams. Tas ir radioaktīvs.
- Kein, tas ir neprāts, lūdzoši teica Diāna, stiept radioaktīvo urānu pāri tuksnesim. Kāds tev no tā būs labums? Kāds labums no tā būs jebkuram no mums? Kāda tam visam jēga?
Keins minstinājās. Viņš rauca pieri. Diānai bija taisnība. Kāpēc viņam būtu jākalpo Tumsai? Lai tas radījums pats sevi baro. Keinam bija savas problēmas, savas vajadzības, savas…
Rēciens bija tik skaļš, ka likās nodrebinām sienas. Tas piepildīja telpu un notrieca Keinu uz ceļiem. Viņš aizspieda ar rokām ausis, cenšoties to aizturēt, bet tas nāca atkal un atkal, līdz viņš sakņupa, sarāvās čokurā un cīnījās ar pēkšņu vēlmi iztukšot iekšas.
Tad tas beidzās. Klusums iezvanījās.
Keins lēnām atvēra acis. Diāna skatījās uz viņu kā uz jukušu. Dreiks neticīgi blenza, teju gatavs smieties. Džeks izskatījās mazliet uztraucies.
Viņi to nebija dzirdējuši. Šis necilvēciskais, neizturamais rēciens bija domāts vienīgi Keinam.
Sods. Gajafāgam bija jāklausa.
- Kas ar tevi notiek? jautāja Diāna.
Dreiks piemiedza acis un atklāti pavīpsnāja. Tā ir Tumsa. Keins vairs nerullē. Mums ir jauns pavēlnieks.
Savukārt Diāna ietērpa vārdos paša Keina domas.
- Nabaga Keins, viņa teica. Ak tu nabaga jukušais puisīti!
Ik solis Lanai likās tik skaļš, it kā viņa staigātu pa milzīgām basa bungām. Kājas bija stīvas, ceļi negribēja locīties. Pēdas sajuta katru oli tā, it kā viņa ietu basām kājām.
Meitenes sirds dauzījās tik stipri, ka likās to var saklausīt teju vai visa pasaule.
Nē, nē, tā bija tikai viņas iztēle. Nebija citu skaņu kā vien krosa kurpju šņirkstoņa pa granti. Sirdspuksti dunēja tikai viņas pašas ausīs. Viņa nepārvietojās skaļāk par peli.
Taču Lana bija pārliecināta, ka tas viņu dzird. Kā pūce, kas ieklausās naktī un vēro savu upuri, tas vēroja un gaidīja, un visa viņas slepenība tam viņam, būtnei, Tumsai bija tikpat kā ragu orķestris.
Bija uzlēcis mēness. Vai tas, kas likās esam mēness. Mirdzēja zvaigznes. Vai kaut kas ļoti līdzīgs zvaigznēm. To sudrabotā gaisma apmirdzēja krūmu galotnes un akmeņu krāvumus, visur metot dziļas ēnas.
Lana apņēmīgi turpināja ceļu. Ierocis, ko viņa stiepa labajā rokā, berzējās gar augšstilbu. Kabatas lukturītis pagaidām izslēgts spraucās ārā no kabatas.
Tu domā, ka es tev piederu. Tu domā, ka vari valdīt pār mani. Es nevienam nepiederu. Neviens pār mani nevalda.
Kaut kur priekšā nakts melnumā pamirkšķināja divi gaismas punktiņi.
Lana sastinga.
Abas gaismiņas lūkojās viņā. Tās nekustējās.
Lana pacēla ieroci un notēmēja. Tieši starp abiem gaišajiem punktiem.
Šāviena eksplozija uz mirkli apgaismoja nakti.
Tās gaismā meitene ieraudzīja koijotu.
Tad tas pazuda, un viņai ausīs zvanīja. Aizmugurē, zemāk uz takas, viņa dzirdēja ar brakšķi aizcērtamies koka durvis un Cepuma balsi: Lana! Lana!
- Ar mani viss ir kārtībā, Cepum. Ej iekšā. Aizslēdz durvis! Dari, ko tev saku! viņa nokliedzās.
Lana dzirdēja durvis aizcērtamies.
- Es zinu, ka tu te esi, Barvedi, teica Lana. Tikai šoreiz es neesmu tik bezpalīdzīga.
Lana atsāka virzīties uz priekšu. Sprādziens, izšautā lode kaut arī tā, gandrīz droši, nebija trāpījusi mērķī viņu iedrošināja. Tagad meitene zināja, ka mutantu koijotu vadonis ir šeit, ka tas vēro viņu. Lana bija pārliecināta, ka Tumsai jau viss ir zināms.
Labi. Brīnišķīgi. Tā bija pat labāk. Vairs nekādas slapstīšanās. Viņa varēja doties uz raktuvēm un paņemt no miroņa atslēgu. Un tad iet atpakaļ uz ēku, kur viņu gaidīja Cepums ar Patriku.
Bija patīkami sajust ieroci rokā.
- Nāc vien, Barvedi, viņa nomurmināja. No lodēm nemaz nav bail, ko?
Taču, pienākot pie raktuvju ieejas, pagaisa visa Lanas bravūra. Mēnesgaisma piešķīra šķērsbaļķim virs ieejas maigi sudrabainu vizējumu. Un zem tā pletās melnummelna mute, kas badīgi gaidīja, kad varēs viņu aprīt.
Nāc pie manis.
Tā ir tikai iztēle. Nekādas balss nav.
Tu man esi vajadzīga.
Lana iededza kabatas lukturīti un notēmēja tā staru uz alas muti. Tikpat labi viņa būtu varējusi tēmēt naksnīgajās debesīs. Stars neko neapgaismoja.
Lukturītis kreisajā rokā. Smagā pistole labajā. Pēc viņas šāviena tā izdvakoja kordītu. Grants šņirkstoņa. Locekļi smagi kā svins. Prāts tādā kā sapņa stāvoklī, visa uzmanība koncentrēta uz vienkāršā uzdevuma veikšanu.
Lana stāvēja pie raktuvju ieejas. Virs tās, uzrāpies uz šaurās klintsradzes un atņirdzis zobus pret viņu, stāvēja Barvedis.
Meitene notēmēja ar lukturīti un pacēla pistoli stara virzienā, taču koijots aizšāvās prom.
Viņš nemaz necenšas mani aizturēt, saprata Lana. Viņš tikai vēro. Viņš ir Tumsas acis un ausis.
Raktuvju ieeja. Stars meklēja mērķi un, to atradis, apstājās.
Miroņa seja un visa galva bija tāda kā sarāvusies, iedzeltenā āda cieši pārvilkta pār kauliem, kas pacietīgi gaidīja, kad varēs kļūt redzami. Raupjais, salāpītais džinsa audums salīdzinājumā ar šķietami mūžveco mūmijas miesu un savītušai zālei līdzīgajiem matiem šķita gandrīz jauns.
Lana pietupās viņam līdzās. Sveiks, Džim, viņa teica.
Tagad bija jāizvēlas starp ieroci un gaismu. Lana nolika pistoli uz Džima iekritušajām krūtīm.
Viņa sataustīja labās puses priekšējo kabatu. Wrangler džinsi. Kabata bija vaļīga, un roku tajā iebāzt nenācās grūti.