Bet kabata izrādījās tukša. Tikpat viegli aizsniedzama bija arī aizmugures kabata, bet arī tā bija tukša.
- Piedod. To teikdama, Lana satvēra džinsu jostu un pavēla līķi pret sevi, atklājot otru aizmugures kabatu. Kustināt mironi bija savādi, negaidīti viegli liela daļa svara acīmredzot bija izgarojusi.
Tukša.
- Cilvēks beigts.
Šo balsi viņa tūdaļ pat pazina. To nebija iespējams aizmirst. Tas bija Barveža neskaidrais, smalkais ņurdiens.
- Jā, es to pamanīju, atteica Lana. Meitene jutās lepna par to, cik mierīgi skanēja viņas balss. Iekšēji viņu bija pārņēmusi panika: vairs tikai viena kreisā kabata, un ja nu atslēgu nav arī tur?
- Ej pie Tumsas, teica Barvedis.
Viņš stāvēja kādu divpadsmit pēdu attālumā, gatavs uzbrukumam. Vai viņa paspēs satvert ieroci, pirms Barvedis viņai uzklups?
- Tumsa teica, lai pārbaudu šī puiša kabatas, sacīja Lana.
- Tumsa man teica, ka gribot košļeni. Tā domā, ka varbūt Džimam kabatā kāda aizķērusies.
Atrodoties Barveža gūstā, Lana bija sākusi cienīt koijotu vadoņa nežēlīgo apņēmību, viņa viltību un spēku. Bet ne saprātu. Par spīti mutācijai, kuras dēļ šis radījums bija ieguvis runas spēju, viņš bija un palika tikai koijots. Koijots, kura saprašanas robežas nesniedzās tālāk par grauzēju medīšanu un sava bara pārvaldīšanu.
Lana atgrūda līķi tālāk, apveļot to atpakaļ, lai tiktu pie pēdējās kabatas. Ierocis noklakšķēja uz akmens; starp Lanu un ieroci tagad atradās Vientuļnieks Džims.
Nebija iespējas to sasniegt, pirms Barvedis būs sasniedzis viņu.
Lana taustījās, līdz atrada kabatu.
Tajā bija kaut kas auksts un šķautņains.
Viņa izvilka atslēgas, cieši sažņaudza tās dūrē, tad iebāza savā kabatā.
Lana pārliecās pār nabaga mirušo Džimu un spīdināja lukturīti, līdz ieraudzīja ieroci.
Barvedis raidīja dziļas, rūcošas rīkles skaņas.
- To man prasīja Tumsa, teica Lana.
Viņas pirksti saslēdzās ap to. Lēnām, ceļiem krakšķot, viņa piecēlās kājās.
- Aizmirsu. Man vēl kaut kas jāpaņem, viņa teica. Meitene devās tieši pretī koijotam.
Bet Barvedim jau bija par daudz.
- Ej pie Tumsas, cilvēk.
- Ej ellē, koijot, atbildēja Lana. Viņa nepārvietoja lukturīša staru, neizgaismoja savu kustību, bet tikai pacēla ieroci un šāva.
Vienreiz. Otrreiz. Trīs reizes. Bum-bum-bum!
Katrs šāviens bija kā zibens uzliesmojums. Kā apdullinoša gaisma.
Atskanēja koijota sāpju spiedziens, kas liecināja par pilnīgi apmierinošu trāpījumu.
Gaismas uzliesmojumā Lana redzēja Barvedi lecam. Redzēja, kā viņš, nesasniedzis mērķi, smagi piezemējas.
Nu jau Lana bija tam garām un skrēja lejup pa taku. Viņa skrēja pa galvu pa kaklu, neko neredzot un nedzirdot. Skriedama meitene kliedza, bet ne aiz bailēm.
Lana izkliedza izaicinājumu.
Viņa izkliedza triumfu.
Viņai bija atslēga.
DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA
17 STUNDAS, 48 MINŪTES
Braiena atguvās.
Pagāja kāds brīdis, iekams viņa saprata, kur atrodas.
To viņai atgādināja sāpes. Sāpes kreisajā rokā, kreisajā gūžā, kreisās kājas lielā un potītē.
Viņai mugurā bija džinsa jaka, T krekls un šorti, kājās krosa kurpes. Jakas kapuce bija nodegusi, apsvilis arī kreisais plecs un piedurkne. Šortos tajā pašā pusē bija izdedzis trīs collu garš ovāls caurums.
Zem tā rēgojās asiņaina āda. Braiena lielā ātrumā bija uzskrējusi uz jumta. Betons bija kā smilšpapīrs.
Sāpes likās neticami stipras.
Braiena gulēja uz muguras un lūkojās augšup neīstajās zvaigznēs. Galva sāpēja. Plaukstas bija nobrāztas jēlas, bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar dziļajām brūcēm kreisajā sānā.
Elsodama aiz sāpēm, Braiena piecēlās. Miesa dega kā ugunīs. Viņa aplūkoja sāpošās vietas, gandrīz ticēdama, ka ieraudzīs tur īstas liesmas.
Uz spēkstacijas jumta bija biedējoši gaišs, tāpēc brūces bija saskatāmas pat pārlieku skaidri. Asinis fluorescējošajā gaismā izskatījās zilas. Ievainojumi nebija bīstami dzīvībai, un Braiena sevi pārliecināja, ka nemirs. Bet, ak vai, kā tie sāpēja un vēl turpinās sāpēt.
- Tā gadās, ja tu ar pārsimt jūdžu ātrumu stundā ietriecies betonā, viņa sev teica. Man vajadzētu nēsāt ķiveri un ādas apģērbu. Kā motociklistam.
ŠI ideja patīkami novērsa domas. Dažas sekundes Braiena aizvadīja, apcerot sev supervarones tērpu. Ķivere, melna āda, mirdzošas uzšuves zibens bultu izskatā. Tās jau nu noteikti.
Varēja būt vēl ļaunāk, meitene sev teica. Ļaunāk būtu bijis tad, ja viņas vietā būtu kāds cits, jo, ietriecoties jumtā, viņa sāka zaudēt kontroli pār savu ķermeni. Ja tas būtu noticis, viņa salauztu rokas un kājas, un varbūt pat lauztu kaklu.
Bet viņa bija Brīze, nevis kāds cits. Viņa paguva pietiekami strauji triekt plaukstas un pēdas pret betonu, lai nāvējošo kritienu pārvērstu gan tikai par mata tiesu ļoti sāpīgā slīdēšanā.
Braiena gluži cilvēciskā ātrumā aizkliboja līdz jumta malai. Taču ēka bija būvēta tā, ka tās malas neveidoja glītu deviņdesmit grādu leņķi, bet gan liecās lejup kā apaļīgi pleci. No vietas, kur viņa stāvēja, varēja redzēt vārtus un mirdzoši apgaismoto stāvlaukumu, aiz kura slējās tumši kalni un pletās vēl tumšāka jūra, taču pati būves pakāje nebija saskatāma.
- Mjā, tā bija muļķīga doma, atzina Braiena.
Viņa bija mēģinājusi lidot. Tur tā nelaime. Savu milzīgo ātrumu viņa bija centusies pārvērst lidojošā lēcienā.
Pirmajā brīdī tas likās visnotaļ saprātīgi. Sems bija piekodinājis, lai viņa nemēģina ieiet spēkstacijas vadības telpā. Bet, lai redzētu, kur izvietoti visi Keina cilvēki, viņai vajadzēja kaut kā pacelties virs zemes līmeņa. Un kas gan varētu būt labāks par skatu no turbīnu ēkas jumta?
Ar lidošanas ideju Braiena bija rotaļājusies jau labu laiku. Viņa bija apsvērusi pamata principu, kas nozīmēja: skriet, cik vien ātri var, uzlēkt uz kaut kā augstāka un pēc tam uz kaut kā vēl augstāka. Tā nebija nekāda raķešu zinātne. Tas necik daudz neatšķīrās no lēkāšanas no akmens uz akmeni, šķērsojot strautu. Vai no kāpšanas uzreiz pa vairākiem pakāpieniem.
Tikai šajā gadījumā “pakāpieni” bija minifurgons, zemā administrācijas ēciņa un pēdējais “solis” pati turbīnu ēka.
Pirmie divi soļi izdevās labi. Attīstījusi kādu trīssimt jūdžu ātrumu stundā, Braiena lēca, atspērās no minifurgona virsas, piezemējās uz administrācijas ēkas kores, veica sešus zibenīgus soļus, lai atgūtu sākotnējo ātrumu, un uzlēca uz varenā betona milža jumta.
Bet tad arī viss nogāja greizi.
Braienai neizdevās piezemēties uz jumta plakanās daļas; tā vietā viņa ietriecās nolaidenajā “plecā”. Tas atgādināja neveiklu ievelšanos ūdenī, sasitot vēderu, nevis līganu lidmašīnas nolaišanos uz skrejceļa, pēc kā viņa bija tiekusies.
Braiena redzēja, kā virsū gāžas betons. Viņa darbināja kājas kā negudra. No noslīdēšanas un tam sekojoša kritiena meitenei izdevās izvairīties, bet izmisīgais izrāviens beidzās ar nevadāmu sadursmi, kas viņu gandrīz nogalināja.
Un te nu bija tagad, sasniegusi jumta malu, viņa no turienes tikpat kā neko nevarēja saskatīt.
- Sems mani nogalinās, nomurmināja Braiena.
Tad, nometusies uz ceļa, izdvesa: Au!
Jumts bija pārsimt pēdu garš un platumā trešdaļa no tā. Braiena lēnītiņām tipināja no viena gala uz otru. Viņa viegli atrada avārijas izeju ķieģeļu mūrī iebūvētas tērauda durvis. Tās noteikti veda lejup uz turbīnu telpu un no turienes tālāk uz vadības telpu.