- Nu bet protams, ka šādām durvīm bija jābūt, murmināja Braiena. Kāpēc es nevarētu izlikties, ka tieši no šejienes sākas mans plāns?
Viņa paraustīja rokturi. Durvis bija aizslēgtas. Tās neapšaubāmi bija aizslēgtas.
- Nu tas gan nekam neder, nosūkstījās Braiena.
Meiteni mocīja mežonīgas slāpes. Izsalkums bija pat vēl
nežēlīgāks. Pēc lielā ātruma attīstīšanas slāpes un izsalkums lāgiem kļuva neizturams. Braiena šaubījās, vai atradīs ko ēdamu uz šī jumta, kas pletās teju vai auto stāvlaukuma lielumā. Varbūt vienīgi ūdeni. Te bija milzīgi gaisa kondicionētāji,
katrs kā pamatīga savrupmāja. Vai tad gaisa kondicionēšana allaž neradīja kondensātu?
Braiena mērenā ātrumā aizšāvās līdz tuvākajam gaisa kondicionēšanas agregātam au-au, kā sāpēja skrienot! Iegājusi tajā, viņa atrada gaismas slēdzi. Sirds salēcās, kad meitene ieraudzīja Dunkin’ virtuļu kastīti. Zibens ātrumā viņa bija klāt. Bet tur nebija nekā cita kā vien pa zīdpapīru izkaisītas kraukšķīgas rozā glazūras paliekas un šķipsniņa spilgti krāsainu dekora krikumu.
Braiena aplaizīja papīru. Cik gan sen viņa nebija garšojusi neko saldu! Bet rezultāts bija tikai vēl asākas sāpes vēderā.
Viņa atrada baltu plastmasas cauruli, kurā, jācer, bija ūdens. Lūkodamās apkārt pēc kāda rika, Braiena atrada mazu tērauda kastīti, kurā bija skrūvgriezis un dažas uzgriežņu atslēgas. Dažu sekunžu laikā viņa bija atrāvusi vaļā cauruli un pildīja kuņģi ar ledusaukstu ūdeni. Tad, lai arī bija jākliedz aiz sāpēm, viņa ļāva ūdenim plūst pār savainojumiem uz ādas.
Pēc tam Braiena paņēma skrūvgriezi tas bija liels un smags un notēmēja uz tērauda durvīm. Ievietojusi to spraugā starp rokturi un rāmi, meitene grūda. Nekas neizdevās. Pat ne mazdrusciņ.
Dusmās viņa dūra durvīs. Skrūvgriezis uzšķīla dzirksteli un ieskrambāja metālu. Neko vairāk.
- Lieliski. Esmu iespundēta uz jumta, viņa noteica.
Braiena zināja, ka viņai vajadzīga medicīniskā palīdzība. Lanas apmeklējums tagad būtu pašā laikā. Ja ne, noderētu vismaz pārsēji un antibiotikas.
Bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar izsalkumu. Tagad, kad adrenalīns bija krities, izsalkums klupa virsū ar lauvas negantumu. Izsalkusi viņa bija visu vakaru. Bet tagad Braiena bija noskrējusi kādas divdesmit piecas jūdzes. Ar pavisam tukšu kuņģi.
Situācija, kādā bija iekūlusies Brīze, bija smieklīga. To, ka viņa ir šeit, augšā, neviens nezināja. Mēģināt kliegt? Lai arī kā
censtos, spēkstacijas rūkoņu viņai diezin vai izdotos pārkliegt. Un, pat ja tas izdotos, droši vien labāk to nedarīt, jo, ja Semam kaut kas noietu greizi, tas, kurš viņu sadzirdētu, būtu Keins.
Tad Braiena pamanīja balodi.
- Ak mans Dievs! viņa čukstus izdvesa. Nē!
Bet pēc brīža: Kāpēc gan ne?
- Kāpēc? Tāpēc, ka fui!
- Paklau, bet tas taču nemaz neatšķiras no cāļa.
Braiena paņēma virtuļu kastīti. Saplēsa papīru sīkās strēmelītēs. Atrada vecu avīzi un saplēsa arī to. Tad viņa atrada koka plātni un, ņemot talkā zāģi no instrumentu kastes un savu pārcilvēcisko ātrumu, drīz vien radīja nelielu malkas kaudzīti.
Nelaimīgā kārtā neviens no strādniekiem nebija atstājis sērkociņus. Bet milzu ātrumā beržot tēraudu pret cementu, izšķīlās dzirksteles. Darbs bija apnicīgs, bet itin drīz Braienai jau bija ugunskurs. Maza, priecīga liesmiņa milzīgā jumta vidū.
Un tepat bija divi snaudoši baloži, kuri miegā dūdoja. Viens bija pelēks, otrs viegli iesārtens.
- Ņemšu to rozā, viņa nolēma.
Parastam bērnam izredzes noķert balodi būtu tuvas nullei. Bet viņa nebija parasts bērns. Viņa bija Brīze.
Balodis nepaguva pat sarauties. Viņa to sakampa. Roka, sakļāvusies ap golfa bumbiņai līdzīgo galvu, spēcīgi parāva, aplaužot putna kaklu.
Divu minūšu laikā ugunskurā nosvila lielākā daļa spalvu. Pagāja vēl piecas minūtes, un putns atšāvās vaļā.
Ar to arī viņas pacietība bija galā. Naža vietā lietodama skrūvgriezi, Braiena šņāpa šķēles no baloža mīkstās krūtiņas un stūķēja tās mutē.
Jau nedēļām ilgi viņa nebija baudījusi neko pat uz pusi tik labu.
- Brīze, viņa teica, tupēdama pie sava ugunskura, baložu bieds.
I
Papilnam izbaudīdama savu maltīti, Braiena atlaidās garšļaukus.
Pēc minūtes viņa celsies un izdomās, kā izkļūt no šī jumta sprosta.
Bet ar ēdienu pilnais vēders un neprātīgi ātros un neprātīgi tālos skrējienos pavadītās dienas nogurums viņu pievārēja.
- Atgulšos tikai uz brītiņu…
Daks gulēja uz mutes un grima. Mute bija pilna ar zemi un oļiem.
Viņš aizrijās. Nevarēja paelpot.
Galvā dunēja. Ausīs šalca asinis. Krūtis spieda smagums. Daks mēģināja ieelpot, taču nebija, ko.
Tās bija beigas.
Viņam jāmirst.
Mežonīgas panikas pārņemts, zēns ņēmās kārpīties. Rokas kūlās pa blīvo zemi, cik spēka, taču panākumi nebija lielāki kā tad, ja viņš peldētu ūdenī.
Daks vairs nedarbojās apzināti, rokas un kājas svaidījās tādās kā pirmsnāves spazmās. Smadzenes atslēdzās, un plaušas kliedza.
- Dak! Dak! Tu esi tur, lejā?
Balss no miljons jūdžu attāluma.
Daks steigšus centās uzslieties sēdus, bet galva bija iestrēgusi zemē, un par saviem pūliņiem viņš tika atalgots ar grants riekšavu sejā. Zēns centās atvērt acis, bet tās bija pilnas ar zemi. Viņš izspļāva no mutes pāris dubļu piku un atklāja, ka var paelpot. Kulšanās bija radījusi ap viņu telpu.
- Dak! Draugs! Vai esi dzīvs?
Daks nebija pārliecināts, vai zina pareizo atbildi. Uzmanīgi pakustinājis rokas un kājas, viņš saprata, ka spēj to darīt brīvi, bez ierobežojuma.
Pēkšņi zēnu pārņēma visaptveroša panika. Viņš bija dzīvs aprakts!
Nē. Nē. Nē.
Viņam jāapstājas. Jāaptur dusmas.
Tās bija dusmas, kas raidīja viņu kritienā uz Zemes centru.
Domā par kaut ko tādu, kas neizraisa ne dusmas, ne bailes, viņš sev pavēlēja.
Par kaut ko priecīgu.
Dzīvs aprakts!
Priecīgu… priecīgu… peldbaseins… ūdens… peldēšana…
Daks pārstāja grimt.
Tas bija labi. Labi! Priecīgs. Peldēšana. Laimīgas, laimīgas domas.
Cepumi. Viņam garšoja cepumi. Cepumi bija kaut kas burvīgs.
Un… un… un Sāra Viletsone toreiz, kad viņa Dakam uzsmaidīja. Tas bija jauki. Tas bija iedvesis viņam jauku, siltu izjūtu, ka varbūt kādreiz viņš patiks meitenēm.
Kas vēl? Kā būtu ar televīzijas skatīšanos skatīties televīzijā basketbolu? Tā bija jauka doma.
Viņš noteikti vairs negrima.
Nekādu problēmu. Vienkārši justies priecīgam. Priecīgam par to, ka esi dzīvs aprakts.
- Dak? Balss, kas viņu sauca, piederēja Hanteram. Izklausījās, it kā Hanters būtu tas, kurš atrastos šahtas dibenā. Protams, bija otrādi: šahtas dibenā atradās Daks.
- Priecīgs, priecīgs, viņš čukstēja.
Daks nebija dzīvs aprakts, viņš sēdēja kinoteātrī. Sēdvietai priekšā bija treliņi, pret kuriem varēja atbalstīt kājas. Un viņam rokās bija popkorns. Protams, ar sviestu un tā pavairāk sāls. Un kastīte ar Cookie Dough Bites.
Filmas reklāma. Viņam patika filmu reklāmas. Reklāmas un grauzdētā kukurūza un, ak, paskat, tur, sēdekļa glāzes turētājā, bija Slushee. Zils, lai arī ar kādu garšu. Zilais Slushee.