Lana ar acs kaktiņu pamanīja kādu lejā, pludmalē. Viņa iegāja iekšā un paņēma tālskati, ko bija izvilkusi no kāda sen pazuduša tūrista bagāžas.
Uz klints mola, kas iestiepās okeānā, rotaļājās divi mazi bērni, ne vecāki par sešiem gadiem. Laimīgā kārtā nebija viļņu. Bet klintis vietām bija kā juku jukām sasprausti nažu asmeņi, asas un slidenas. Viņai vajadzētu…
Vēlāk. Pietiek viņai tās atbildības. Lana nebija no atbildīgajām un jutās nomākta, kad viņai šāda nasta tika uzvelta.
IBJZ sabiedrībā bija izplatījušies dažnedažādi pieaugušo netikumi. Sākot ar tik nevainīgiem kā kafija. Citi zālīte, cigaretes un alkohols nebija tik nekaitīgi. Lana pazina sešus bērnus, kuri jau bija paguvuši kļūt par nelabojamiem dzērājiem. Tie bija meklējuši viņu, lai ārstētos no paģirām.
Citi smēķēja zāli, ko bija atraduši savu vecāku vai vecāko brāļu un māsu guļamistabās. Un gandrīz ik dienu nācās redzēt astoņgadīgus bērnus, kuri, smēķēdami cigaretes, klepo, tomēr cenšas izskatīties stilīgi. Reiz viņa bija redzējusi pirmklasnieku, kurš mēģina aizdedzināt cigāru.
Tādas likstas izdziedināt nebija Lanas spēkos.
Reizēm viņa vēlējās atkal nokļūt Vientuļnieka Džima būdā.
Šī nebija pirmā reize, kad viņai tas ienāca prātā. Meitene bieži domāja par dīvaino būdu tuksnesī un tās savādo mazītiņo mauriņu tagad, visticamāk, brūnu un nokaltušu.
Tur Lana bija atradusi patvērumu pēc avārijas. Un vēlreiz pēc izglābšanās no koijotu bara.
Pati būda bija nodegusi līdz zemei. Palikuši tikai pelni. Un, protams, zelts. Varbūt Vientuļnieka Džima zelta krājumi bija izkusuši, taču tiem vēl arvien vajadzēja atrasties zem grīdas dēļiem.
Zelts. No raktuvēm.
Raktuves…
Lana iedzēra pamatīgu malku no putuplasta tases un apdedzināja mēli. Sāpes palīdzēja koncentrēties.
Raktuves. Šī diena bija iegūlusi viņas atmiņā ar apbrīnojamu skaidrību, taču tā bija labi iegaumēta nakts murga skaidrība.
Tad viņa vēl nezināja, ka IBJZ nozīmē visu pieaugušo pazušanu. Viņa bija devusies uz raktuvēm vientuļnieka meklējumos, cerēdama atrast vismaz pazudušo kravas auto un ar to nokļūt pilsētā.
Viņa bija atradusi vientuļnieku mirušu pie ieejas raktuvēs. Ne pazudušu, bet mirušu. Tas nozīmēja, ka viņš bija nogalināts vēl pirms IBJZ uzrašanās.
Lanai uzbruka koijoti. Tie dzina viņu aizvien dziļāk raktuvēs. Un tur viņa sastapa… to. Būtni. Tumsu, kā to dēvēja koijoti. Tumsu.
Lana atcerējās, cik smagas toreiz likās kājas kā akmens stabi. To, cik lēni un dunoši pukstēja sirds katrs puksts šķita kā vesera sitiens. Šausmas, kas ietiecās dziļāk par parastām bailēm. Pretīgo, zaļo mirdzumu, kas viņā rosināja domas par strutām, slimību, vēzi.
Sapņa stāvoklis, kas viņu bija pārņēmis… Plakstiņi kļuva smagi, un prāts truls, un tad šī sajūta, ka esi pārņemta…
Nāc pie manis.
-Ak!
Viņa bija saspiedusi tasi. Karstā kafija izlija uz rokas.
Lana bija nosvīdusi. Elpošana bija apgrūtināta. Meitene dziļi ievilka gaisu. Likās, it kā viņa būtu aizmirsusi, kā to dara.
Tas vēl arvien bija viņas galvā, šis raktuvēs mītošais briesmonis. Tas bija iedzinis viņā savu āķi. Reizēm Lana bija pārliecināta, ka dzird tā balsi. Tās noteikti bija halucinācijas. Ne jau pati Tumsa. Tā atradās daudzu jūdžu attālumā. Dziļi zem zemes. Tā nespēja…
Nāc pie manis.
- Es nespēju to aizmirst, viņa čukstus sacīja Patrikam.
- Nespēju tikt no tā vaļā.
Pirmajās dienās pēc atgriešanās no tuksneša un piebiedrošanās šai dīvainajai bērnu kopienai Lana juta gandrīz vai mieru. Gandrīz. Jo jau no paša sākuma meitenei likās, it kā viņai būtu nodarīts posts, iecirsta neredzama brūce, kurai nebija noteikta novietojuma, tikai apziņa, ka tā ir dziļi viņā.
Nu šī neredzamā, nereālā, neizdziedināmā brūce bija atvērusies no jauna. Sākumā Lana sev teica, ka tā izzudis. Ka tā tiks sadziedēta. Pārvilksies ar kreveli. Bet, ja jau tā bija patiesība ja viņa atlaba -, tad kāpēc sāpēja ar katru dienu stiprāk? Kā šī baismā balss no vāja, tāla čuksta bija izaugusi līdz uzstājīgai runai?
Nāc pie manis. Tu man esi vajadzīga.
Tai tagad bija vārdi, šai uzstājīgajai, pavēlošajai balsij.
- Es jūku prātā, Patrik, Lana teica sunim. Tā ieperinājusies mani, un es jūku prātā.
Marija Terafino pamodās. Velšus izvēlās no gultas. Rīts. Viņai vajadzētu turpināt gulēt māca nogurums. Bet viņa tik un tā vairs neaizmigtu, Marija to zināja. Viņai bija darāmi darbi.
Vispirms tas, kas darāms vispirms. Marija aizslāja līdz vannasistabai un ar baso pēdu aizstūma pa flīžu grīdu svarus. Tiem bija speciāla vieta: pie izlietnes, tieši pretī spogulim tā, lai svaru labais stūris precīzi sakristu ar flīzes malu.
Meitene novilka naktskreklu un uzkāpa uz svariem. Pirmais nolasījums. Nokāpt.
Otrais nolasījums. Nokāpt.
Trīs reizes padarīja redzamo neapstrīdamu.
Astoņdesmit viena mārciņa.
Dienā, kad uzradās IBJZ, Marija svēra simt divdesmit astoņas mārciņas.
Viņa vēl arvien izskatījās resna. Vēl arvien šur tur rēgojās apaļīgi polsterīši. Kāda nozīme tam, ko saka citi? Marija lieliski redzēja šīs ļumīgās vietas. Tāpēc nekādu brokastu. Tas labi, ņemot vērā, ka bērnudārza brokastīs būtu auzu putra, kurai pievienots piena pulveris un saldinātājs no Sweet’n Low sārtajām paciņām. Šāds uzturs bija gana veselīgs, turklāt daudz, daudz labāks par to, ko saņēma vairums cilvēku, tomēr tas noteikti nebija tā vērts, lai pieņemtos svarā.
Marija iedzēra prozaku, divas mazas, sarkanas sudafeda kapsulas un multivitamīnus. Prozaks atvairīja depresiju pa lielākai daļai -, un sudafeds novērsa bada sajūtu. Vitamīni palīdzēs viņai saglabāt veselību, vismaz tā viņa cerēja.
Marija aši apģērbās: T krekls, treniņbikses, krosa kurpes. Viss bija brīvs un vaļīgs. Viņa bija apņēmusies nevilkt neko piekļāvīgu, iekams nebūs nomests viss liekais svars.
Aizgājusi uz veļas mazgātavu, Marija izbēra no žāvētāja veselu kaudzi auduma autiņu un sabāza tos plastmasas maisā. Noliktavā vēl arvien bija neliels krājums vienreiz lietojamo autiņu, bet tie tika glabāti neparedzētiem gadījumiem. Uz audumu viņi bija pārgājuši jau pirms kāda mēneša. Tas bija pretīgi, un visiem tas riebās, bet pamperu rūpnīca, kā Marija bija aizrādījusi saviem kurnošajiem darbiniekiem, vairs neko nepiegādāja.
Lejup pa kāpnēm ar maisu, kas vilkās nopakaļ.
Virtuvē bija Sems un Astrīda ar Mazo Pītu. Negribēdama viņus iztraucēt, nedz arī atvairīt uzbāšanos ar brokastīm, Marija klusiņām izlavījās pa parādes durvīm.
Pēc piecām minūtēm viņa jau bija pie bērnudārza.
Ēka, kurā tas atradās, bija krietni cietusi kaujā. Siena, kas bērnudārzam bija kopīga ar saimniecības preču veikalu, bija sapostīta. Izgāzto caurumu klāja plastmasas gabals, ko gandrīz katru dienu nācās lipināt klāt no jauna. Tas bija kā atgādinājums, cik tuvu nelaimei viņi toreiz bija atradušies. Koijotu bars bija ieklupis šajā pašā telpā un turējis gūstā šos
pašus bērnus, bet Dreiks Mervins tikmēr, gatavodamies asinspirtij, ļauni priecājās.
Marijas brālītis Džons jau bija priekšā un gaidīja viņu.
- Sveika, Marij, Džons viņu sveicināja. Tev nevajadzēja tik agri nākt. Varēji vēl pagulēt.
Džons strādāja rīta maiņā, no pulksten pieciem līdz pusdienlaikam; viņš sarūpēja brokastis un palika gandrīz līdz pusdienām. Marijai bija jāpārņem vadība pirms pusdienām un jāstrādā līdz desmitiem vakarā. Pusdienas, diendusas laiks, vakariņas un beigās vēl stundiņa uzkopšanai un darāmo darbu sarakstiem. Tad bija laiks doties mājās, lai, pagrabstāvā darbojoties ar trenažieri, paskatītos kādu DVD. Tāds bija režīms. Astoņas stundas miega un dažas brīvas stundas no rīta.