Kas tā bija par filmu? “Dzelzs cilvēks”.
Viņam patika “Dzelzs cilvēks”.
Un Slushee. Kukurūza. Peldbaseini. Meitenes.
Kaut kas skrāpējās gar seju, gar rokām, gar kājām un krūtīm.
Nedomā par to, citādi tu kļūsi nikns un nelaimīgs, un ak, tādas izjūtas tev neder. Tās dzen tevi zemē.
Uz leju vien arvien, arvien!
Dakam sanāca smiekli.
- Dak! Draugs! Tā atkal bija Hantera balss. Nu jau tā skanēja tuvāk, bija skaidrāk sadzirdama. Vai ari viņš skatījās “Dzelzs cilvēku”?
Nē, tā bija Sāra Viletsone. Sāra sēdēja viņam līdzās un cienājās ar viņa kukurūzu, un ak, cik burvīgi! viņai pašai bija paciņa ar zemesriekstu M&M’s. Viņa bēra tos Dakam saujā. Mazas, līksmi krāsainas futbolbumbiņas.
Skrāpēšanās rimās.
- Vecīt!
Tagad balss skanēja pavisam tuvu.
Daks sajuta vēja pūsmiņu.
Viņš atvēra acis. Tajās vēl arvien bija smiltis. Viņš tās izberzēja. Pirmais, ko Daks ieraudzīja, bija Hantera galva.
Galvas virsa.
Hantera seja lēnām pavērsās augšup, un tajā bija lasāma patiesa godbijība.
- Draugs, tu lido, pavēstīja Hanters.
Daks palūkojās apkārt. Viņš vairs nebija dzīvs aprakts. Viņš bija izkļuvis no bedres. Viņš atradās iepretī baznīcai un planēja gaisā kādas piecas pēdas virs zemes.
- Oho, Daks noteica. Tātad tas darbojas abos virzienos.
- Mums jātiek no šejienes ārā. Pieņem Sema noteikumus. Ejam prom, mudināja Diāna.
- Esmu pamata direktorijā, pavēstīja Džeks.
Britnija zināja, ka būtu jājūt sāpes. Viņas ķermenis bija sadragāts. Kājas lauztas. To, gāzdamās no eņģēm, bija izdarījušas
vadības telpas durvis. Meitene zināja, ka viņai jābūt agonijā. Tomēr tas tā nebija.
Visticamāk, viņai vajadzēja būt mirušai. Vismaz viena lode viņai bija trāpījusi.
Bet Britnija nebija mirusi. Nepavisam.
Tik daudz asiņu visapkārt. Vairāk nekā pietiekami, lai viņa būtu pagalam. Tā tam vajadzētu būt.
Un tomēr…
- Neviens nekur neies! noskaldīja Keins.
Tas bija kā sapni. Britnija nejuta to, kas viņai būtu jājūt. Tāpat kā reizēm sapņos, kad cēlonim un sekām nav saistības un notiekošais nepakļaujas nekādai loģikai.
- Mums nav pārtikas, atgādināja Diāna.
- Varbūt es kaut ko varu sadabūt, piedāvāja Vabole.
- Jā, kā tad. Varētu padomāt, ka tad, ja būsi kaut ko sadabūjis, tu atgriezīsies, irgojās Dreiks. Mēs neesam šeit ieradušies, lai ēstu. Esam ieradušies, lai pabarotu viņu.
- Vai šis “viņš” tavā prātā rakstāms ar lielo burtu, Dreik? Diānas sarkasms bija iznicinošs. Vai tagad viņš ir tavs dievs?
- Viņš man ir devis šo! pavēstīja Dreiks. Britnija saklausīja skaļu švīkstu, Dreikam novēcinot savu pātagas roku.
Britnija ārkārtīgi uzmanīgi pārbaudīja savu ķermeni. Nē, kājas pakustināt viņa nespēja. Varēja pagrozīt tikai vienu gūžu un arī to pavisam nedaudz.
Labā roka bija nelietojama. Taču kreisā darbojās.
Man vajadzēja būt pagalam, domāja Britnija. Man vajadzēja būt debesīs kopā ar Teneru.
Man vajadzēja būt mirušai.
Varbūt tā ari ir.
Nē, nodomāja Britnija. Vispirms Keins.
Viņa prātoja, vai būtu kļuvusi par dziednieci tāpat kā Lana. Visi bija dzirdējuši par to, kā Lana atklāja savu spēku. Bet Lana bija jutusi šausmīgas sāpes. Britnija nejuta neko.
Tomēr viņa mēģināja sakopot domas un iztēloties savu nederīgo labo roku atlabstam. Viņa koncentrēja uz to visu savu prātu.
- Esam lamatās, Diāna rūgti noteica.
- Ne ilgi. Mēs izlauzīsimies no šejienes un aiznesīsim viņam to, kas viņam ir vajadzīgs, teica Dreiks.
- Gajafāgs. Tā Keins to dēvēja murgodams, Diāna sacīja.
- Tev taču vajadzētu zināt sava dieva vārdu, ko?
Britnija nejuta savā rokā nekādas izmaiņas.
Meiteni pārņēma šausminošas aizdomas. Ķermeņa iekšienē valdīja šaušalīgs klusums. Viņa ieklausījās. Piepūlējās, mēģināja sadzirdēt, sajust mūžam klātesošo tuk… tuk…
Viņas sirds. Tā nepukstēja.
- Gajafāgs? ieinteresēts pārjautāja Džeks. “Fāgs” ir otrs nosaukums datorvīrusam. Patiesībā tārpam.
Britnijas sirds nepukstēja.
Tātad viņa nebija dzīva.
Nē, tas nevar būt, Britnija sev teica. Miroņi nedzird. Miroņi nevar pakustināt rokas arī tad, ja tās nav savainotas. Tie nespēj saspiest pirkstus, pat ne pavisam vieglītiņām, tā, ka neviens to nepamana.
Tam varēja būt tikai viens izskaidrojums: Keins ar Dreiku viņu ir nogalinājuši, bet Jēzus nav viņu uzņēmis debesīs, lai savienotu ar brālīti. Tā vietā Viņš dāvājis Britnijai spēku. Dzīvot, vēl kādu brīdi dzīvot, kaut gan patiesībā viņa bija mirusi.
Dzīvot tik ilgi, līdz izpildīs Viņa gribu.
- Fāgs ir kods. Programma, kas aprij citu programmu, Džeks savā ierastajā pedantiskumā paskaidroja.
Britnijai nebija šaubu, ka Dievs viņu izvēlējies šim uzdevumam. Tāpēc Viņš atstājis viņu dzīvu.
Meitene vēl arvien spēja redzēt vismaz kaut cik -, lai arī viena acs bija blāva. Viņa varēja redzēt to vietu uz grīdas, kur Maiks bija atstājis savu pistoli, tieši tur, kur viņa bija likusi.
Lai pārvietotos, būs vajadzīga bezgalīga pacietība. Milimetru pēc milimetra. Nemanāmas rokas un gūžas kustības. Ierocis atradās zem galda, tālākajā kaktā, septiņu astoņu pēdu attālumā.
Keins, Dreiks un Diāna: iemiesojies šajā ļaunuma trīsvienībā, pa zemi staigāja Sātans. Un Britnija bija izraudzīta to apturēt.
Skaties uz mani, Tener, viņa klusi lūdzās. Es rīkošos tā, lai tu ar mani lepotos.
Atpakaļceļā uz Perdidobīču Kvinns un Alberts klusēja. Automašīna bija kļuvusi smagāka. Tā bija piekrauta ar daudzām mārciņām zelta.
Bet arī vieglāka. Vieglāka par divu bērnu un viena suņa tiesu.
Beidzot Kvinns ierunājās: Mums tas būs jāpasaka Semam.
- Par zeltu? jautāja Alberts.
- Paklau, vecīt, mēs esam zaudējuši Dziednieci.
Alberts nokāra galvu. Jā.
- Semam tas jāzina. Lana ir nozīmīga.
- Pats zinu, atcirta Alberts. Es jau to teicu.
- Viņa ir nozīmīgāka par kaut kādu stulbu zeltu.
Alberts ilgu laiku neatbildēja. Tad beidzot ierunājās:
- Redzi, Kvinn, es zinu, ko tu domā. To pašu, ko visi. Tu domā, ka tas ir saistīts tikai ar mani. Ka mani pārņēmusi alkatība un tamlīdzīgi.
- Vai tad ne?
- Nē. Nu varbūt, atzina Alberts. Varbūt es gribu būt ietekmīgs. Varbūt gribu, lai man daudz kas piederētu un es varētu būt noteicējs, un tamlīdzīgi.
Kvinns nošņaukājās. Jā. Varbūt.
- Bet tas jau nenozīmē, ka es rīkojos nepareizi, Kvinn. Kvinnam nebija, ko atbildēt. Sirdī viņš jutās nelāgi. Viņš
tiks vainots Lanas Ārvenas Lācaras pazušanā. Dziednieces,
neaizvietojamās Dziednieces pazušanā. Sems jutīs pret viņu riebumu. Astrīda uzmetīs viņam to sev tik raksturīgo salto, vīlušos skatienu.
Viņam vajadzēja palikt pie makšķerēšanas. Viņam tas patika. Makšķerēt. Tas bija mierīgi. Viņš varēja būt viens un netraucēts. Tagad, kad viņa vadībā strādāja Alberta puiši, iznīcināts bija pat tas. Nācās viņus gan apmācīt, gan uzraudzīt.
Sems noteikti uzsprāgs no dusmām. Vai arī patapinās no Astrīdas to salto, vīlušos skatienu.
Viņi izbrauca uz šosejas.
- Laternas nedeg, ievēroja Alberts.
- Ir jau gandrīz rīts, Kvinns noteica. Varbūt tās pieslēgtas taimerim.