- Nē, vecīt. Tām nav taimera.
Viņi sasniedza Perdidobīčas robežu. Kvinnam sāka ataust, ka noticis kaut kas ļoti būtisks un nelāgs. Varbūt pat būtiskāks un nelāgāks par Dziednieces zaudējumu.
- Viss ir tumšs, sacīja Kvinns.
- Kaut kas ir atgadījies, piekrita Alberts.
Viņi virzījās pa piķa melnajām ielām lejup uz laukumu. Viss šķita spokaini. Itin kā visa pilsēta būtu izmirusi. Kvinns prātoja, ka varbūt tas tā arī ir noticis. Viņš prātoja, vai IBJZ nav iegājusi kaut kādā jaunā fazē. Un tagad šeit palikuši tikai viņi abi ar Albertu.
Kvinns pieturēja mašīnu makdonalda priekšā.
Nobremzējis, lai apstātos, viņš kaut ko pamanīja. Kvinns pagrieza mašīnu un notēmēja lukturus uz rātsnamu.
Tur, pāri visai sienai, rēgojās ar aerosolu uzpūsts divu pēdu augsts grafīti. Asinssarkani burti uz gaišā akmens.
- “Nāvi ķertajiem!” skali izlasīja Kvinns.
DIVDESMIT ASTOTĀ NODAĻA
16 STUNDAS, 38 MINŪTES
Pikapa akumulators bija galīgi izlādējies. Tas nebija darbināts jau vairāk nekā trīs mēnešus.
Bet Vientuļnieks Džims ir bijis tālredzīgs puisis. Viņam bija ar benzīnu darbināms ģenerators un akumulatora lādētājs. Lanai un Cepumam vajadzēja stundu, līdz viņi izdomāja, kā iedarbināt ģeneratoru un pieslēgt akumulatoru. Visbeidzot Lana pagrieza atslēgu, un motors pēc vairākiem mēģinājumiem atdzīvojās.
Cepums piedzina auto atpakaļgaitā pie degvielas tvertnes.
Lai iedabūtu tvertni automašīnas kravas kastē, nācās krietni pasvīst.
Kad šis darbs bija galā, bija beigusies arī nakts. Lana uzmanīgi atvēra noliktavas durvis un palūkojās ārā. Apvārsni aizsedza kalni, bet viegli iesārtās debesis un ēnas, kas no piesātināti melnām bija pārtapušas pelēkās, liecināja par rītausmu.
Simt pēdu attālumā, izvietojušies neregulārā lokā, zvilnēja kāds ducis koijotu. Tie pagrieza galvas, lai uzlūkotu meiteni.
- Cepum! ierunājās Lana.
- Jā, Dziedniece?
- Lūk, ko es no tevis gribu. Es ņemu auto, ja? Tu dzirdēsi sprādzienu. Pēc tam nogaidi desmit minūtes. Es atgriezīšos. Varbūt. Ja ne, tev jāpagaida, līdz uzlec saule, nakti koijoti ir bīstamāki. Tad atgriezies būdā un no turienes dodies mājās.
- Es palikšu kopā ar tevi, Cepums stingri sacija.
- Nē. Viņa to pateica tonī, kas necieta nekādus iebildumus. Tas ir mans uzdevums. Dari, ko tev saku.
- Es tevi neatstāšu tiem suņiem.
- Koijoti ir nieks, teica Lana. Un tev šī vieta jāatstāj. Es tev to pavēlu. Neatkarīgi no tā, vai sprādziens būs vai nebūs. Lai vai kā, ja es neatgriezīšos, dabū rokā Semu. Iedod viņam vēstuli.
- Es gribu rūpēties par tevi, Dziedniece. Tāpat kā tu rūpējies par mani.
- Es zinu, Cepum, Lana nopūtās. Bet tieši šādi tu to darīsi. Labi? Semam jāzina, kas noticis. Izstāsti viņam visu, ko mēs te darījām. Sems ir gudrs puisis, viņš sapratīs. Un pasaki, lai nevaino Kvinnu, ja? Kvinns ne pie kā nav vainīgs. Ja nebūtu pagadījušies Kvinns ar Albertu, es tik un tā būtu izdomājusi, kā to izdarīt.
- Dziedniece…
Lana uzlika plaukstu uz Cepuma gaļīgā augšdelma. Dari, ko tev lūdzu, Cepum.
Cepums nokāra galvu. Viņš raudāja atklāti, nekaunēdamies. Labi, Dziedniece.
- Lana, viņa maigi izlaboja. Mans vārds ir Lana. Tā mani uzrunā draugi.
Viņa notupās un sabužināja Patrika spalvu tā, kā viņam patika vislabāk. Es tevi mīlu, draudziņ, meitene čukstēja. Viņa to cieši apkampa, un suns iesmilkstējās. Ar tevi viss būs labi. Neraizējies. Es atgriezīšos.
Žigli, lai nepagūtu zaudēt apņēmību, Lana ierāpās automašīnā. Viņa iedarbināja motoru un pamāja Cepumam.
Cepums atvēra čīkstošās noliktavas durvis.
Koijoti pielēca kājās. Barvedis grīļīgi izgāja priekšā. Viņš kliboja. Vilna uz viena pleca bija piemirkusi asinīm.
- Tātad man tomēr nav izdevies tevi piebeigt, čukstēja Lana. Nu nekas, diena vēl tikai sākas.
Viņa ieslēdza pirmo ātrumu un noņēma kāju no bremzes pedāļa. Auto sāka lēnām virzīties uz priekšu.
Lēni un noteikti, tā tas jādara Lana zināja. Taka uz ieeju šahtā bija vienās grambās, šaura, stāva un līkumota.
Viņa pagrieza stūri. Tas nebija viegli. Ilgi nelietotais auto bija vecs un stīvs, un Lanas braukšanas pieredze visai niecīga.
Auto virzījās tik lēni, ka koijoti varēja sekot soļiem. Tie ieskāva viņas braucamo gandrīz kā eskorts.
Uzbraucot uz takas, auto spēji sasvērās. Lēnām, lēnām, Lana centās sev iestāstīt. Tomēr viņa steidzās. Meitenei gribējās, lai viss jau būtu galā.
Prāts zīmēja iztēles ainu. No šahtas mutes izlaužas sarkanas un oranžas liesmas. Lido gruveši. Atskan pērkona grāviens. Un tad klints brukšanas skaņa. Tonnām un tonnām, neskaitāmas tonnas tā visa. Tad bangojoši putekļu un dūmu vāli, un pēc tam viss būs galā.
Nāc pie manis.
- Ak, nāku jau nāku, teica Lana.
Tu man esi vajadzīga.
Viņa apklusinās šo balsi. Viņa to apraks zem kalna.
Lana sajuta pēkšņu triecienu. Palūkojusies spogulītī, viņa ieraudzīja deformēto un rētaino Barveža purnu. Dzīvnieks bija ielēcis automašīnas kravas kastē.
- Cilvēks nevest mašīnu, Barvedis teica savā neatdarināmajā ņurdošajā balsī.
- Cilvēks dara, ko grib! Lana kliedza tam pretī. Cilvēks iešaus tavā pretīgajā vieplī, tu stulbais, smirdīgais suns!
Pagāja brīdis, līdz Barvedis to sagremoja.
Auto grīļodamies un zvārodamies lēnām rāpās augšup pa nogāzi. Nu jau bija pieveikta vairāk nekā puse ceļa.
Nāc pie manis.
- Tu nožēlosi, ka aicināji mani, murmināja Lana. Bet tagad, kad bija saskatāma ieeja šahtā, viņa juta, ka tikko vairs spēj paelpot, tik stipri dunēja krūtis.
- Cilvēks kāpt ārā. Cilvēks iet kājām, pavēlēja Barvedis.
Lana nevarēja viņu nošaut. Šāviens izsistu aizmugures logu
un koijotiem rastos iespēja uzbrukt.
Lana bija sasniegusi ieeju.
Tagad viņa grieza mašīnu pretējā virzienā. Tā bija jāapgriež otrādi. Rokas, ieķērušās stūrē, bija baltas aiz piepūles, cīpslas nospriegotas kā stīgas.
Kad Lana pagriezās, lai pārbaudītu virzīšanos atpakaļgaitā, viņai pretī vīdēja Barveža ļaunais vieplis. Tas atradās dažu collu attālumā; viņus šķīra tikai stikla rūts.
Piepeši dzīvnieks metās uz priekšu.
-Ai!
Koijota purns triecās pret logu. Stikls izturēja.
Lana bija pārliecināta, ka tas izturēs. Koijotiem vēl nebija izaugušas rokas, nedz arī tie bija iemācījušies lietot darbarīkus. Vienīgais, ko tie varēja, bija bakstīt stiklu ar purniem.
Tu esi mana.
- Nē, sacīja Lana. Es piederu pati sev.
Automašīnas kravas kaste šķērsoja raktuves slieksni. Nu
koijoti kļuva gluži neprātīgi. Uz motora pārsega uzlēca vēl viens koijots. Sakampis zobos logu tīrītāju, viņš to mežonīgi parāva.
- Cilvēk, stāt! pavēlēja Barvedis.
Lana turpināja stūrēt auto atpakaļgaitā. Pakaļējie riteņi uzbrauca mašīnas īpašnieka mumificētajam līķim un pārbrauca tam pāri.
Tagad mašīna bija iekšā, cik vien tālu varēja tur iekļūt. Tikai dažas collas virs kabīnes jumta atradās raktuvju šahtas griesti. Arī sienas bija pavisam tuvu. Auto bija iedzīts šahtā kā vaļīgs korķis. Koijotiem, jūtot apkārt saslēdzamies sienas, bija jāizlemj, vai ļaut mašīnai sevi iesprostot. Dzīvnieki tomēr uzskatīja par labāku izsprukt ārā, kur tie, drūzmēdamies pie auto priekšgala, cits pēc cita rūkdami, kampdami un nepacietīgi skrāpēdamies ar raupjajām ķetnām gar vējstiklu, lēca uz motora pārsega.