Auto, cieši iespiests, apstājās. Durvis vairs nevērās vaļā. Tas bija labi. Tāds arī bija plāns.
Lana apgriezās sēdeklī un, uzmanīgi notēmējusi, lai netrāpītu pa lielo degvielas tvertni, vienu vienīgu reizi izšāva.
Aizmugures stikls sašķīda miljons lauskās.
Drebēdama bailēs un saviļņojumā, Lana steigšus pārrāpās no kabīnes kravas kastē. Tas koijotus satrauca vēl vairāk. Mēģinādami tikt viņai klāt, tie centās iespiesties spraugā starp mašīnas sāniem un šahtas sienām. Starp jumtu un šķērsbaļķi sāniski iespraucās nikns purns.
Tie vaukšķēja un rūca, un Barvedis spiedza: Cilvēk, stāt!
Lana aizsniedza kurināmā tvertnes ventili un atgrieza to vaļā. Tajā pašā mirklī viņa saoda gāzei raksturīgo puvušo olu smaku.
Paies brīdis, līdz gāze izplatīsies. Būdama smagāka par gaisu, tā kā neredzama straume slīdēs lejup pa šahtas slīpo grīdu. Tā iesūksies raktuvju dziļākajos kaktos. Veidos baseinu apkārt Tumsai.
Vai viņš to saodīs? Vai sapratīs, ka Lana izlēmusi tā likteni? Vai tam maz ir deguns?
Meitene izvilka jau iepriekš sagatavoto degli. Tā bija simt pēdu gara tieva virve, ko viņa bija piesūcinājusi ar benzīnu un ievietojusi plastmasas maisā ar rāvējslēdzēju.
Lana iemeta rituli šahtas dziļumā. Tam nebija necik tālu jālido.
Atlikumu Lana paņēma sev līdzi automašīnas kabīnē. Viņa uzmina uz bremzes, iededzot bremžu ugunis, kas šahtu izgaismoja ellišķīgi sarkanu. Gāzi ieraudzīt, protams, nevarēja.
Sažņaugusi rokās stūri, Lana gaidīja. Viņas domas bija savstarpēji nesaistītu tēlu mudžeklis; atmiņā zibēja ainas no koijotu gūsta, kas mijās ar ainām par viņas sastapšanos ar Tumsu.
Pirmajā reizē viņa bija…
Es esmu gajaļags.
Lana sastinga.
Tu nespēj mani iznīcināt.
Lana tikko spēja paelpot. Viņai likās, ka tūlīt zaudēs samaņu. Tumsa vēl nekad nebija pateikusi viņai savu vārdu.
Es tevi atvedu uz šejieni.
Lana iebāza roku kabatā un izvilka šķiltavas. Tā bija vienkārša fizika. Šķiltavas uzšķilsies. Ar benzīnu piesūcinātā virve aizdegsies. Liesma skries lejup pa virvi, līdz sasniegs gāzes izgarojumus.
Gāze uzliesmos.
Sprādziens sadragās šahtas griestus un sienas.
Tas pat varētu sadedzināt to būtni.
Sprādziens var nogalināt arī viņu pašu. Bet, ja Lana izdzīvos, viņa visus savus apdegumus un brūces sadziedēs. Tas bija solījums, ko Lana bija devusi pati sev: ja viņa kaut dažas minūtes paliks dzīva, tad spēs sevi izārstēt.
Un tad viņa būs patiesi izdziedināta. Balss viņas galvā būs pazudusi.
Tu pildi manu gribu.
- Es esmu Lana Arvena Lācara! viņa iesaucās, cik vien skaļi un spalgi spēja.
- Mans tētis aizrāvās ar komiksu grāmatām, tāpēc nosauca mani par Lanu Supermena draudzenes Lanas Langas vārdā.
Tu man kalposi.
- Un mamma pievienoja Arvenu par godu elfu princesei no “Gredzenu pavēlnieka”.
Es izmantošu tavu spēku kā savējo.
- Un es nekad, itin nekad nedaru to, ko man kāds liek.
Tavs spēks dos man formu. Es būšu paēdis. Atkal k/ūšu stiprs.
Un ar ķermeni, ko, liekot lietā tavu spēku, sev izveidošu, es izkļūšu no šejienes.
Tavs spēks mani atbrīvos.
Lana trīcēja. Gāze oda, un izgarojumu tvaiki viņu apdullināja.
Tagad vai nekad. Tagad.
Nekad.
- Barvedi! iesaucās Lana. Barvedi! Es uzlaidīšu šīs raktuves gaisā ellē, ratā, Barvedi! Vai tu mani dzirdi?
- Barvedis dzird, noņurdēja koijots.
- Aizvācies pats un izvāc no šejienes savus netīros kustoņus, citādi aiziesiet bojā kopā ar Tumsu.
Barvedis smagi uzlēca uz motora pārsega. Viņa spalva bija sacēlusies gaisā, pāršķeltā mute siekalojās. Barvedis nebaidās cilvēka.
Lana paķēra pistoli un izšāva. Mazs attālums.
Skaņa bija apdullinoša.
Stiklā parādījās caurums, ko ieskāva starains raksts, tomēr stikls nesašķīda, kā bija noticis ar aizmugures logu.
Uz tā izšļācās asinis.
Barvedis iesmilkstējās un neveikli nolēca no motora pārsega. Viņš bija ievainots.
Lanas sirds salēcās. Viņa bija tam trāpījusi. Šoreiz tas bija kārtīgs, smags trāpījums.
Bet stikls vēl arvien bija vietā. Tam būtu vajadzējis sašķīst. Šis logs bija viņas vienīgais ceļš uz glābiņu.
Tavs spēks dos man brīvību.
- Nāvi es tev došu lūk, ko! ieaurojās Lana.
Meitene paķēra pistoli un, izmantodama to kā āmuru,
ņēmās dauzīt stiklu. Tas plīsa, bet ar katru triecienu tikai mazliet. Viņa blieza pa to no visa spēka. Tas padevās, bet lēnām. Ja koijoti veiks saskaņotu uzbrukumu, tie tiks viņai klāt. Taču dzīvnieki turējās pa gabalu. Barveža ievainojums bija tos apstulbinājis un atstājis bez vadības.
Lana spēra, nu jau izmisīgi, paniski.
Tu mirsi.
- Tikai tad, ja tu mirsi līdz ar mani! Lana kliedza. Izveļoties kā stīvi sasalusi sega, izkrita liels drošības stikla
gabals.
Lana sāka spraukties cauri. Galva. Pleci.
Koijots metās virsū.
Viņa šāva.
Lana izspraucās ārā līdz galam. Viņa bija saskrambājusies, noplēstu ādu, taču nejutīga pret sāpēm. Tagad četrrāpus uz motora pārsega. Viņai bija jāsatausta virve. Vienā rokā eļļainā virve. Otrā pēc kordīta smirdošais ierocis.
Lana šāva. Viņa to darīja mežonīgi: vienreiz, otrreiz, trīs reizes. Lodes triecās klintī. Koijoti izklīda un bēga.
Meitene nolika pistoli uz motora pārsega.
Viņa uztaustīja kabatā šķiltavas.
Nē.
Viņa tās uzšķīla.
Liesmiņa bija sīka un oranža.
Tu to nedarīsi.
Lana pietuvināja liesmu virves galam.
Stāt.
Lana vilcinājās.
-Jā, viņa izdvašoja.
Tu to nespēj.
- Spēju gan, Lana šņukstēja.
Tu esi mana.
Liesma apsvilināja īkšķi. Bet šīs sāpes neko nenozīmēja itin neko salīdzinājumā ar pēkšņo katastrofālo sprādzienu viņas galvā.
Lana iekliedzās.
Meitene aizspieda ar rokām ausis. Šķiltavas apsvilināja matus.
Viņa nometa virvi.
Viņa nometa šķiltavas.
Šādas sāpes Lana nemūžam nebūtu spējusi iztēloties. It kā viņai būtu izrautas smadzenes un galvaskauss piepildīts ar degošām, līdz baltkvēlei nokaitētām oglēm.
Kliegdama agonijā, Lana novēlās no motora pārsega.
Viņa kliedza un kliedza, un zināja, ka tas nemūžam nebeigsies.
DIVDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA
16 STUNDAS, 33 MINŪTES
- Mēs varam gaidīt viņu ārā, Edīlio teica Semam. Vienkārši pacietīgi sēdēt šeit. Tu pat varētu mazliet pasust.
- Vai tiešām es tik slikti izskatos? jautāja Sems. Edīlio neatbildēja.
- Edīlio taisnība, teica Deka. Vienkārši sēdēsim un pacietīgi gaidīsim. Varbūt Braiena būs… Nespēdama pabeigt, viņa aši novērsās.
Edīlio aplika roku Semam ap pleciem un pavilka viņu tālāk no Dēkas, kura nu jau šņukstēja.
Sems lūkojās uz spēkstaciju, šo milzīgo betona un tērauda blāķi. Skatiens pārslīdēja pāri stāvlaukumam, nepakavēdamies pie pamestajām automašīnām. Aiz tām vīdēja jūra. Melnais ūdens vietām mirgoja: sīki zvaigžņu gaismas punktiņi naksnīgo debesu raupjš atspulgs.
- Kad tev ir dzimšanas diena, Edīlio?
- Liecies mierā, vecīt! Tu zini, ka es nekāpšu ārā, teica Edīlio.