- Tu to neesi pat apsvēris?
Edīlio klusēšana bija pietiekami laba atbilde.
- Kad tam visam pienāks gals, Edīlio? Vai arī tas nekad nebeigsies? Cik vēl šādu cīniņu? Cik daudz kapavietu pilsētas laukumā? Vai kādreiz esi par to domājis?
- Sem, tos kapus roku es, Edīlio klusi sacīja.
- Jā, novilka Sems. Piedod. Viņš nopūtās. Mēs neuzvaram. Tu to zini, vai ne? Es nedomāju šo kauju. Es domāju to lielo kauju. Izdzīvošanu. Mēs neuzvaram šajā cīņā. Mēs ciešam badu. Bērni ēd nost savus mājdzīvniekus. Mēs sašķeļamies sīkās grupās, kas ienīst cita citu. Viss slīd ārā no rokām.
Edīlio palūkojās uz Hovardu, kurš, lai arī bija diskrētā attālumā, tomēr klausījās. Arī divi no Edīlio puišiem atradās pietiekami tuvu, lai dzirdētu.
- Tev tas jāizbeidz, Sem, Edīlio balss skanēja kā uzstājīgs čuksts. Visi šie cilvēki skatās uz tevi, vecīt. Tu nedrīksti sūroties par to, cik mums viss ir slikti.
Sems viņu tikko dzirdēja. Man jānokļūst atpakaļ pilsētā.
- Ko? Tu par mani zobojies? Mēs esam tur, kur visam jānotiek.
- Deka var paturēt acīs Keinu. Turklāt, ja viņš izlauzīsies ārā, tas būs pat labi, vai ne? Sems pamāja ar galvu, kā pārliecinādams pats sevi. Man jāredz Astrīda.
- Zini, varbūt tā nav nemaz tik slikta doma, teica Edīlio. Viņš atstāja Semu un, piegājis pie Dēkas, pavilka meiteni sāņus un kādu brīdi viņai kaut ko uzstājīgi skaidroja. Deka uzmeta Semam noraizējušos, asaru aizmiglotu skatienu.
- Labi, aizvedīšu tevi uz pilsētu, teica Edīlio.
Sems sekoja viņam uz džipu. Ko tu pateici Dēkai?
- Pateicu viņai: tā kā ir izdzisusi gaisma, tev jādodas palūkot, kas notiek pilsētā.
- Viņa tam noticēja? jautāja Sems.
Edīlio neatbildēja tieši. Turklāt neskatījās Semam acīs.
- Deka ir stipra. Viņa tiks galā.
Viņi klusēdami brauca uz Perdidobīču.
Laukums bija pilns ar bērniem, kuri klimta apkārt. Tik daudz bērnu vienkopus nebija manīts kopš Pateicības dienas mielasta.
Kopā ar Edīlio kāpdams ārā no mašīnas, Sems juta sev pievērstus simtiem acu pāru.
- Pēc svētkiem vis neizskatās, noteica Edllio.
No pūļa iznāca Astrīda. Pieskrējusi pie auto, viņa apkampa Semu. Meitene skūpstīja viņu uz vaigiem, tad uz lūpām.
Viņš paslēpa seju Astrīdas matos. Vai tev viss ir labi? viņš čukstus jautāja.
- Nu jau ir labāk. Tagad, kad zinu, ka esi dzīvs, atbildēja Astrīda. Mums šeit daži ir ļoti nobijušies un dusmīgi, Sem.
Pūlis, it kā viņa būtu devusi tam mājienu, metās uz priekšu un ieskāva trijotni.
- Gaismas izslēgtas!
- Kur tu biji?
- Mums beigusies pārtika!
- Es pat nevaru ieslēgt televizoru!
- Man bail no tumsas!
- Te apkārt brīvībā skraida ķertais slepkava!
- Ūdens krāns nedarbojas!
Paģērošas apsūdzības jaucās ar žēlabainiem vaicājumiem.
- Kas mums tagad jādara?
- Kāpēc tu neapturēji Keinu?
- Kur ir Dziedniece?
- Vai mums visiem jāmirst?
Negribīgi atraisījies no Astrīdas apskāviena, Sems nostājās ar seju pret bērniem. Katrs jautājums trāpīja vārīgā vietā. Katrs bija kā tieši sirdī nomērķēta bulta. Šīs bija tās pašas apsūdzības, ko viņš vērsa pats pret sevi. Tie paši jautājumi, ko viņš bija uzdevis sev pats. Puisis zināja, ka šai jezgai jādara gals. Zināja, ka jāpieprasa klusums. Un, jo ilgāk viņš vilcināsies ar atbildēm, jo lielākas bailes pārņems bērnus. Arī to Sems zināja.
Tikai atbilžu viņam nebija.
Dusmu un baiļu spēks bija apdullinošs. Semu no visām pusēm ieskāva bangojoša dusmīgu seju siena. Tā viņu sastindzināja. Sems zināja, kas viņam būtu jādara, taču nespēja. Viņš bija sev iestāstījis, ka bērni sapratīs. Ka tie netiesās viņu bargi. Dos viņam kaut cik laika.
Bet viņi bija pārbijušies. Uz panikas robežas.
Ari Astrīda bija pagriezusies pret pūli. Viņa stāvēja, ar muguru atspiedusies pret mašīnas motora pārsegu, un tika spiesta no visām pusēm. Viņa kliedza pēc klusuma, taču neviens viņā neklausījās.
Edīlio pasniedzās džipa aizmugures sēdeklī, lai paņemtu ieroci. It kā domātu, ka nāksies to lietot, lai glābtu Semu vai Astrīdu, vai varbūt abus.
Parādījās Cils. Piepalīdzot pieciem puikām, kuri grūda citus malā, itin kā viņš būtu kinozvaigzne un tie viņa miesassargi, Cils lauza sev ceļu pūlī. Daži viņam uzgavilēja, citi neapmierināti svilpa. Bet, kad Cils pacēla roku, pūlis kaut cik pieklusa. Viņam pievērsās gaidpilni skatieni.
Cils pieņēma iespaidīgu pozu: iespiedis dūri sānos, viņš ar otru roku norādīja uz Semu. Tu it kā skaities tas lielais boss.
Sems neatbildēja. Pūlis apklusa, gatavs vērot šo vārdisko divkauju.
- Tu esi pats varenākais no ķertajiem! kliedza Cils. Bet tu neko nevari izdarīt. Tu vari šaut no rokām lāzera starus, bet nespēj sagādāt pietiekami daudz pārtikas. Tu nespēji saglābt elektrību un nedari neko, lai notvertu slepkavu Hanteru, kurš nogalināja manu labāko draugu! Viņš apklusa, lai piepildītu plaušas pēdējam niknajam kliedzienam: Tu nedrīksti būt galvenais!
Pēkšņi iestājās klusums. Cils bija metis izaicinājumu.
Sems pamāja ar galvu itin kā pats sev. It kā viņš tam piekristu. Bet tad viņš, kustoties tik gausi kā vecs vīrs, uzkāpa uz džipa pasažieru sēdekļa, nostādamies tā, lai ikviens varētu viņu redzēt.
Sems juta, kā viņā aug dusmas. Aizvainojums. Niknums.
Nebūtu labi ļaut tam vaļu. Sems to zināja. Viņš centās saglabāt mierīgu balsi un bezkaislīgu sejas izteiksmi. Sems stāvēja, sliedamies pāri Cilam. Tātad tu pats gribi būt tas galvenais, Cil? Tu cauru nakti skraidīji apkārt, cenzdamies
savākt linčotāju baru. Un neizliksimies jau nu ari, ka neesi atbildīgs par grafīti, ko redzēju, iebraucot pilsētā.
- Nu un tad? atcirta Cils. Nu un tad? Šādi es izpaudu visu cilvēku domas visu to, kuri nav ķertie.
Vārdu “ķertie” viņš izspļāva tā, lai tas izklausītos pēc apvainojuma, pēc apsūdzības.
- Vai tiešām tu iedomājies, ka tas, kas mums šobrīd vajadzīgs, ir sašķelties ķertajos un normālajos? jautāja Sems.
- Vai, tavuprāt, tā tiks ieslēgta izdzēstā gaisma? Uz galdiem parādīsies ēdiens?
- Kā ar Hanteru? nerimās Cils. Hanters ar savu ķertā mutanta spēku nogalina Hariju, un tu par to neliecies ne zinis.
- Šonakt gan es laikam tā kā biju aizņemts, atteica Sems, un šoreiz viņa balss bija sarkasma indes pilna.
-Tad ļauj, lai es kopā ar saviem puišiem viņu atrodu, teica Cils. Tu esi tik aizņemts, nesagādājot pārtiku un nesaglabājot elektrību, un neapturot Keinu, un tā tālāk, ka Hanteru nāksies vien sameklēt man un manai komandai.
- Un ko jūs ar viņu iesāksiet? Tā bija Astrīda. Pūlis mazliet atkāpās, lai dotu viņai kaut cik telpas. Kāds tad ir tas tavs varenais plāns, Cil?
Cils nevainīgi noplātīja rokas. Nu, viss, ko vēlamies, ir notvert viņu, iekams viņš nav savainojis vēl kādu. Tu gribi uzrīkot Hanteram tiesu vai kaut ko tamlīdzīgu? Jauki. Mēs vienkārši iesim un dabūsim viņu rokā.
- Neviens tev neliedz viņu sameklēt, teica Sems. Vari klīst apkārt pa pilsētu, kur vien tev tīk. Vari apbrīnot savus grafīti un saskaitīt, cik logus esi izsitis.
- Mums vajadzīgi ieroči, pavēstīja Cils. Es netaisos stāties pretī ķertajam slepkavam, ja man nav ieroča. Bet tavs drauģelis, imigrantu salašņa, redz, apgalvo, ka mēs, parastie ļaudis, nedrīkstam nēsāt ieročus.