Sems pameta skatienu uz Edīlio, lai redzētu, kā viņš uztvēris apvainojumu. Edīlio izskatījās drūms, taču mierīgs. Mierīgāks nekā Sems pats.
- Jā, Hanters ir problēma, atzina Sems. Mums ir garumgarš problēmu saraksts. Bet tavi centieni radīt nesaskaņas starp cilvēkiem, kuriem ir spēks, un tiem, kuriem spēka nav, neko nepalīdz. Nepalīdz arī tava apsaukāšanās. Mums jāturas kopā.
Tā kā Cils tūlīt neatbildēja, Sems, skatīdamies viņam garām, turpināja: Lieta tāda, ļaudis, ka mums ir dažas visai nopietnas problēmas. Ir izslēgta gaisma. Un šķiet, ka daļā pilsētas tas ir ietekmējis ūdensapgādi. Tātad vairs nekādas vannas un dušas, ja? Bet situācija ir tāda, ka, mūsuprāt, Keinam ir izbeigusies pārtika, un tas nozīmē, ka spēkstacijā viņš necik ilgi nespēs noturēties.
- Cik ilgi? kāds nobļāvās.
Sems papurināja galvu. Nezinu.
- Kāpēc tu nevari izdarīt tā, lai viņš aizvācas?
- Tāpēc, ka nevaru lūk, kāpēc! atcirta Sems, atļaudamies kaut nedaudz izrādīt dusmas. Jo es neesmu nekāds Supermens, vai sapratāt? Redziet, viņš atrodas spēkstacijā. Sienas tur ir biezas. Viņam ir šaujamieroči, viņam ir Džeks, viņam ir Dreiks un piedevām vēl viņa paša spēks. Es nevaru dabūt viņu no turienes ārā bez cilvēku upuriem no mūsu puses. Varbūt ir kādi brīvprātīgie?
Klusums.
- Nūja, tā jau domāju. Es nevaru jūs pierunāt sapulcēties, lai novāktu melones, kur nu vēl lai ietu cīnīties ar Dreiku.
- Tas ir tavs darbs, izmeta Cils.
- Ak jā, skaidrs, attrauca Sems. Aizvainojums, ko viņš bija turējis sevī, tagad lauzās uz āru. Mans darbs ir nolasīt augļus un savākt atkritumus, un apgādāt visus ar pārtiku, un notvert Hanteru, un apturēt Keinu, un izšķirt katru sīkāko un stulbāko strīdu, un pārliecināties, vai sīkos ir apciemojusi Zobu feja. Un kāds tad ir tavs darbs, Cil? A, protams: tu apsmidzini sienas ar pretīgiem grafīti. Paldies, ka esi par to parūpējies nezinu, kā mēs bez tevis būtu tikuši ar to galā!
- Sem… klusi, lai to dzirdētu tikai viņš, bilda Astrīda. Tas bija brīdinājums.
Par vēlu. Viņš pateiks to, kas jāpasaka.
- Un jūs, visi pārējie! Cik nojums ir tādu, kuri pēdējo divu nedēļu laikā paveikuši kaut pašu niecīgāko darbu, ja neskaita tupēšanu pie filmām vai videospēlēm? Ļaujiet, mīļie cilvēki, jums šo to paskaidrot. Neesmu jums ne tēvs, ne māte. Esmu piecpadsmitgadīgs zēns. Esmu bērns tāpat kā jūs visi. Man nepiemīt nez kādas burvju spējas. Es nevaru no zila gaisa radīt pārtiku. Nevaru, vienkārši uzsitot gaisā knipi, likt izkūpēt visām jūsu problēmām. Esmu tikai bērns.
Tikko šie vārdi bija atstājuši viņa lūpas, Sems saprata, ka ir pāršāvis pār strīpu. Viņš bija pateicis liktenīgos vārdus tos pašus, kurus tik daudzi, runājot ar viņu, bija izmantojuši sev kā aizbildinājumu. Cik gan simtiem un simtiem reižu viņš bija dzirdējis šo “esmu tikai bērns”. Bet nu jau viņš vairs nespēja apturēt vārdus, kas gāzās ārā kā lavīna: Redziet, man ir astoņu klašu izglītība. Tas vien, ka man piemīt spēks, nenozīmē, ka esmu Dambldors vai Džordžs Vašingtons, vai Mārtiņš Luters Kings. Pirms tas viss notika, es biju tikai B līmeņa skolnieks. Vienīgais, kas mani patiesi interesēja, bija sērfošana. Pieaudzis gribēju kļūt par Drū Adleru vai Kelliju Sleiteru, vai vienkārši par labu sērfotāju.
Pūlī bija iestājies nāves klusums. Protams, viņi ir apklusuši, ar rūgtumu nodomāja kāda vēl arvien funkcionējoša Sema prāta daļa. Ir taču interesanti pavērot, kā kāds publikas priekšā zaudē stāju.
- Es daru visu, kas ir manos spēkos, teica Sems.
- Šodien pazaudēju cilvēkus… Biju… Biju nomākts. Tomēr man vajadzēja aizdomāties, ka Keins var mēģināt ieņemt spēkstaciju.
Klusums.
- Es daru visu, kas ir manos spēkos.
Neviens nebilda ne vārda.
Sems izvairījās no Astrīdas skatiena. Ieraugot tajā žēlumu, viņš sabruktu pilnīgi.
- Piedodiet, viņš teica.
- Piedodiet.
Viņš nolēca zemē. Pūlis pašķīrās. Pārsteiguma pilna klusuma pavadīts, Sems devās prom.
Ne jau daudz bija tādu, kuri nāca Cilam klāt, lai uzslavētu par to, ka viņš parādījis Semu kā bezpalīdzīgu, nekam nederīgu krāpnieku. Krietni vien mazāk, nekā viņam bija tiesības cerēt.
Bet kopā ar viņu bija Antuāns un Lenss, un Henks, un Tārks. Šie četri bija kļuvuši par viņa komandu. Viņa zēni. Tie bija kopā ar viņu pagājušonakt, kad viņš sacēla kājās visu pilsētu.
Tā bija reibinoša, traka, mežonīga nakts. Cils no paša parastākā puiša bija kļuvis par vadoni. Viņš bija mainījies apkārtējo acīs. Zibens ātrumā. Tikko vēl viņi bija līdzvērtīgi, bet nu jau viņš nepārprotami bija vadībā.
Tas bija superīgi. Varen superīgi. Tagad Cils bija normālo cilvēku “Sems”. Un normālie vēl arvien bija krietnā vairākumā.
Tad kāpēc tagad ap viņu pulcējās tik maz bērnu? Daži galvas mājieni, daži uzsitieni pa muguru, bet arī ļoti daudz aizdomu pilnu skatienu. Un tas nebija pareizi. Tagad, kad viņš, Cils Sperijs, bija stājies aci pret aci ar Semu Tempļu.
Kā lasīdams viņa domas, ierunājās Lenss: Neuztraucies, gan viņi vēl nāks. Pašlaik visi vēl ir notrūkušies.
- Viņiem vēl arvien ir bail no Sema, piebilda Henks. Lai gan patiesībā būtu jābaidās no mums.
Henks bija sīks, kārns, nikns puišelis ar žurkveida seju. Viņš nemitīgi vāvuļoja par sadošanu pa pakaļu, bet Cils tikko spēja noturēties, neaizrādījis, ka Henks ir gandrīz vai punduris un tāpēc nevienam pa pakaļu sadot nevar.
Par Lenšu bija gluži cits stāsts. Viņš bija gara auguma, atlētisks, izskatīgs un piedevām vēl gudrs. Cils tikko spēja
noticēt tam, ar kādu cieņu pret viņu izturas šis zēns, tam, ka viņš ļauj Cilam vadit un izlemt. Senajās dienās Lenss bija viens no populārākajiem puišiem skolā nepavisam ne kā Henks, kuru citi pa lielākai daļai nicināja.
- Sveiki!
Cils palūkojās apkārt un ieraudzīja sev pretī meiteni, kuru pat lāgā nepazina. Zināja tikai to, ka viņas vārds ir Liza. Jā, tā viņu sauca. Liza sazin kāda tur.
- Es tikai gribēju pateikt, ka esmu ar tevi pilnīgi vienisprātis, jūsminājās Liza sazin kāda tur.
- Patiešām? Attiecībās ar meitenēm Cilam nebija nekādas pieredzes. Viņš pat lāgā nezināja, kā ar tām sarunāties. Kaut tikai viņš nesāktu sarkt! Nevarēja teikt, ka šī meitene bija skaista, ne uz to pusi, tomēr viņa piesaistīja skatienu. Ģērbusies īsos svārciņos un uzkrāsojusies tagad, kad gandrīz neviena no IBJZ meitenēm, šķiet, vairs nerūpējās par to, lai izskatītos glīta un “meitenīga".
- Ķertie totāli izgājuši no rāmjiem, turpināja Līza. Runādama viņa nemitīgi māja ar galvu kā uzvelkama lelle.
-Jā, tā tas ir, piekrita Cils. Gandrīz piesardzīgi, jo nesaprata, kāpēc šī meitene viņu uzrunājusi.
- Es patiešām priecājos, ka esi sacēlies pret viņiem. Tu esi, nu, totāli drosmīgs.
- Paldies. Cils juta, ka atbildēdams viņai, tagad pats klana galvu. Nezinādams, ko vēl sacīt, viņš izmocīja neveiklu smaidu un sāka virzīties prom.
- Vai es varētu… iesāka Līza.
-Ko?
- Es gribēju jautāt, vai jūs, puiši, grasāties kaut ko darīt? Jo varbūt es varētu palīdzēt, piedāvāja Līza.
Cilu piepeši pārņēma panika. Kaut ko darīt? Piemēram, ko? Viņi jau bija apķēpājuši rātsnamu un izdauzījuši pāris logu. Nu labi, Hanters. Bet, ja viņš neparādīsies, ko tad? Kas vēl būtu darāms?
Tad piepeši Cilam atausa. Ja viņš tagad, uz karstām pēdām, neko nedarīs, tad zaudēs visu. Lenss un Henks, un Tārks, un pat Antuāns novērsīsies no viņa vai arī iesaistīsies kādā citā bariņā, kas neko daudz nepanāks, bet turpinās ciest badu.