Tās nebija beigas. Tās nevarēja būt beigas. Patiesībā man tava palīdzība varētu būt noderīga, Cils teica Līzai. Man ir plāns.
- Ko tu domā darīt? dedzīgi vaicāja Līza.
- Es grasos panākt, lai pie teikšanas atkal būtu īsti cilvēki. Tikt vaļā no ērmiem. Izrīkot tā, kā ir pa prātam mums, ne viņiem.
-Jā! nokliedzās Tārks.
- Mēs visi seši? Mēs varētu būt tā visa uzsācēji, teica Cils.
- Pilnīgi droši, atsaucās Henks.
- Cila komanda, sacīja Tārks.
Cils to pieticīgi noraidīja. Es domāju, ka mums sevi drīzāk vajadzētu dēvēt par Cilvēku komandu.
trīsdesmitā nodaļa
13 STUNDAS, 38 MINŪTES
Keins bija pārguris. Atlaidies spēkstacijas priekšnieka dīvānā, viņš bija iemidzis un patlaban modās. Zēns modās lēnām. Viņš nespēja noorientēties. Nevarēja saprast, kur atrodas. Atverot acis, viss ap viņu, pat kabineta putekļainās mēbeles, šķita vibrējam.
Keins izberzēja acis un uzslējās sēdus.
Spēkstacijas priekšnieka krēslā kāds sēdēja. Zaļš cilvēks. Zaļu to padarīja kaut kāda iekšēja blāzma, itin kā viņā, izdalīdamas nepatīkamu spīdumu, degtu kaut kādas ķimikālijas.
Cilvēkam nebija sejas. Tā apveidi bija raupji kā līdz galam neizveidots māla modelis. Palūkojies ciešāk, Keins ieraudzīja miljons sīku kristāliņu; daži nebija lielāki par punktu, citi bija gandrīz cukurgrauda lielumā. Visa šī kristālu masa atradās nemitīgā kustībā kā iztramdītas skudras, kas rāpjas cita pār citu.
Keins aizvēra acis. Kad viņš tās no jauna atvēra, parādība bija izgaisusi.
Halucinācija. Pie halucinācijām Keins jau bija pieradis.
Viņš piecēlās kājās, taču jutās nedroši. Viņš pats sev likās slims, itin kā būtu saķēris gripu vai ko tamlīdzīgu. Seja bija norasojusi sīkām sviedru lāsēm un krekls pielipis pie ādas.
Keinam gribējās izvemties, taču kuņģī nekā nebija.
Cauri stiklam varēja redzēt vadības telpu. Diāna bija aizmigusi vai arī tikai iesnaudusies. Viņa sēdēja uz krēsla, kājas
uzcēlusi uz galda. Bez matiem meitene šķita svešāda. Keinam Diānas mati bija patikuši.
Džeks bija nolicis galvu uz tā paša galda; seja pietūkusi, lūpas šņākuļojot piepūstas kā zīdainim.
Abi ķīlnieki atslīguši viens pret otru, ari aizmiguši.
Nogalinātā meitene Britnija gulēja kņūpus uz grīdas. Kāds bija viņu pārbīdījis. Izskatījās, it kā kāds būtu centies viņu pastumt zem galda, lai tā nebūtu pa kājām. Asiņu peļķe ap viņu bija izsmērējusies.
Nomodā bija vienīgi Dreiks. Viņš stāvēja, atbalstījies pret sienu nekustēdamies un pat nemirkšķinādams; pātagas roka aptīta ap vidukli, otrā rokā mašīnpistole.
Keins sagrīļojās. Ar pūlēm atguvis līdzsvaru, viņš iztaisnoja plecus un noslaucīja no mutes siekalas. Viņam jāizskatās stipram. Palūk, cik stiprs izskatījās Dreiks itin kā tas, kurš komandē, būtu viņš.
Keins prātoja, cik ilgs laiks paies, līdz Dreiks beidzot nolems ieņemt viņa vietu. Keina ilgo nevarības mēnešu laikā viņš to nebija mēģinājis. Bet tagad, no jauna dodot pavēles, viņš zināja, ka Dreiks skaišas.
Atguvis līdzsvaru, Keins sāka virzīties uz vadības telpu. Nebija viņš vēl lāgā ticis līdz kabineta durvīm, kad pāri gāzās atmiņu viesulis, kas gandrīz nogāza viņu no kājām. Keins pieķērās pie durvīm un drebēdams palika, pie tām turoties.
Tas nāca pār viņu kā bads. Briesmīgāks par visu, ko viņš līdz šim bija jutis. It kā zem ādas nebūtu nekā cita kā vien rēcošs, izbadējies tīģeris.
Badā un tumsā.
Keins iešņukstējās. Viņš sevi pieķēra, pirms bija paguvis izgrūst vēl vienu šņukstu, bet izmisuma pilnā skaņa jau bija izlauzusies pār lūpām. Vai Dreiks to saklausīja?
Liec mani mierā, Keins domās lūdzās. Es darīšu visu, ko vēlies, tikai liec mani mierā.
Blenzdams grīdā, Keins ieraudzīja Dreika kājas. Dreiks bija pietuvojies pavisam nedzirdami. Vai arī Keins bija tādā stāvokli, ka neko nedzirdēja.
- Vai ar tevi viss kārtībā? apjautājās Dreiks.
- Nekādas vainas! Keins atcirta.
- Labi. Man par to patiess prieks.
Keins paspraucās garām, pacenzdamies pa ceļam pamatīgi iebukņīt viņam ar plecu.
- Par ko jūs vispār domājat, ka guļat? Keins skaļā balsī noprasīja. Varbūt Sems tur, ārpusē, to vien gaida, kad varēs mums uzbrukt.
- Par Semu mums necik ilgi nebūs jāuztraucas, noteica Dreiks. Tikai līdz brīdim, kad tiks pabarots viris.
Keins iespēra pa Džeka krēslu. Viņš spēra vietā, kas bija vistuvāk ķīlniekiem. Mostieties! Visi! Ārā gandrīz jau ir diena. Varbūt Sems kaut ko plāno.
- Kas tev kaiš? jautāja Diāna. Vai tevi uzmodināja tavs pavēlnieks briesmonis? Noplīkšķināja savu vājprātīgo pātagu, un tu palēcies?
- Aizveries! mežonīgi uzkliedza Keins. Man tas no tevis nav jāklausās. Vai kāds ir pameklējis pārtiku?
- Vai tev nešķiet, ka Sema ļaudis šo trīs mēnešu laikā te visu ir jau sīki un smalki izķemmējuši? iebilda Diāna, bet vairs ne tik naidīgi kā līdz šim.
- Ne jau to es jautāju! kliedza Keins. Es jautāju, vai kāds no jums, stulbajiem, slinkajiem idiotiem, ir pacenties pameklēt kaut ko ēdamu. Atbilde ir vai nu “jā”, vai “nē”.
- Nē, Diāna atbildēja par visiem.
- Tad pakustiniet savas pakaļas un ejiet pameklēt! pavēlēja Keins.
Diāna nopūtusies piecēlās kājās. Man nudien nav iebildumu pret mazu pastaigu.
Piecēlās arī Džeks. To pašu darīja abi Dreika bruņotie bandīti. Visi četri izklīda pa dažādiem gaiteņiem.
- Tikai nebāziet degunu ārpusē! Keins nokliedzās tiem pakaļ.
Tad viņš pavilka sāņus Dreiku. Vai Džeks jau ir ticis galā?
- Domāju gan. Pirms nolūza, viņš izskatījās visai apmierināts.
Keins pamāja ar galvu. Mums jātiek no šejienes ārā, cik ātri vien iespējams.
- Vai mums vispirms nav jāmēģina tikt galā ar Semu? Dreiks pajautāja.
Keins izgrūda nīgru smiekliņu. Tu to saki tā, it kā tas būtu sasodīti vienkārši. It kā novākt Semu būtu tīrā bērnu spēle. Viņš papurināja galvu. Nē. Mēs rīkosimies citādi. Ja Sema cilvēki mūs pārtvers, mēs, lai liktu tiem atkāpties, izmantosim urānu.
Pats to negribēdams, Dreiks pasmaidīja. Piedraudēsim to uzmest viņiem virsū?
- Piedraudēsim atraut to vaļā, teica Keins. Uzlaist gaisā un atraut vaļā.
- Un tad visi tumsā spīdēs. Dreiks to pateica kā kaut ko iepriecinošu.
- Man būs brīva tikai viena roka, turpināja Keins. Tad nu tev beidzot būs iespēja izmantot stroķi, kurš tev tik ļoti patīk.
- Vai mums vajadzētu aizsūtīt uz Koutsu Vaboli? jautāja Dreiks. Lai atved šurp vairāk mūsējo?
- Viņi nenāks, Keins neizteiksmīgi noteica.
Bija dzirdama kņada, un Keins, palūkojies sāņus, ieraudzīja Džeku jožam pa gaiteni un viņam pakaļ Diānu, kura neveiksmīgi centās viņu aizturēt. Kā divgadīgs bērns, kas cenšas savaldīt satrakojušos bulli.
- Tu! kliedza Džeks.
Viņš vicināja gaisā dūri, un Keins ieraudzīja tajā sažņaugtus kailus vadus, izlocījušos kā mata tievuma čūskas.
- Tu teici, ka esi tos aizvācis! Džeks apsūdzēdams kliedza.
- Ā, nūjā, laikam kādu būšu aizmirsis, noteica Dreiks.
- Ei, varbūt tu tur, klīzdams apkārt, atradi arī savu draudzeni?