Džeks sastinga. Ko?
Dreiks, attinis pātagas roku, bija gatavs kuru katru brīdi likt to lietā. Uzskrējusi vadiem, viņa noteikti attīstīja pamatīgu ātrumu. Izšāvās tiem cauri kā jau Brīze. Ak, pag, tā nav pareizi. Nevis Brīze izšāvās cauri vadiem, bet gan vadi cauri Brīzei.
- Viņa… ko… elsoja Džeks.
- Un pārgrieza viņu tieši uz pusēm, Dreiks atklāti līksmoja. Skats noteikti bija labais. Tev tas būtu licies interesanti redzēt visas viņas iekšas, pārgrieztas tieši uz pusēm. Pāršķeltas kā ar kārtīgu gaļas tuteni.
- Es tevi nogalināšu, Džeks nočukstēja.
- Nevajag…
Bet Džeks, pagrūdis Diānu malā, metās virsū Dreikam.
Dreiks pamanījās trāpīt viņam ar savu pātagu, bet tikai vienu vienīgu reizi. Džeks blieza viņam kā futbola aizsargs. Dreiks lidoja pāri telpai, lidoja tā, it kā būtu izskrējis priekšā braucošam autobusam.
Lai arī cik smagi viņš piezemējās, tomēr uzslējās kājās un atkal šāva ar pātagu. Atskanēja skaļš plīkšķis, un Džeka kreklā parādījās plīsums.
Džeku tas neapturēja, viņš atkal metās virsū Dreikam. Bet tad pēkšņi vairs nespēja pakustēties. Spēra soli, bet kājas neklausīja.
Keina paceltā roka turēja viņu ar nepārvaramu spēku.
- Laid mani vaļā, Kein! auroja Džeks.
- Viņš tevi tīšām kaitina, idiot! kliedza Keins. Vilinājums ļaut Džekam nogalināt Dreiku bija milzīgs. Tas atrisinātu pašu lielāko problēmu agri vai vēlu Dreiks metīs viņam izaicinājumu. Bet, lai vai kā, šobrīd viņš Keinam bija nepieciešams kaujā.
Dreiks trieca Džekam ar pātagu, taču arī tā, atsitusies pret neredzamu barjeru, apstājās pusceļā.
- Izbeidziet, jūs abi! uzbrēca Keins.
- Pamēģini tikai man pieskarties, es tevi nogalināšu! Dreiks bļāva uz Džeku.
- Teicu jums abiem pieverieties! auroja Keins. Viņš izvērsa abas plaukstas, vienu tēmējot uz Džeku, otru uz Dreiku. Abi atmuguriski aizlidoja pa gaisu. Džeks smagi piezemējās uz muguras. Dreiks vieglāk, jo nebija apveltīts ar Džeka pārcilvēcisko spēku; atsities pret sienu, viņš noslīdēja zemē.
Ar acs kaktiņu notvēris kustību, Keins ieraudzīja abu ķīlnieku muguras brīdi, kad tie metās ārā no telpas.
Keins apsviedās, lai notēmētu, bet abi jau bija ārā no viņa redzeslauka. Viņš dzirdēja, kā attālinās bēgošo soļi. Ķeriet viņus! uzkliedza Keins.
Bet Dreiks slējās augšā pārāk lēni, un arī no Džeka nekāds palīgs nebija. Abi Dreika kaušļi stāvēja sastinguši kā sālsstabi. Piepeši Keins saprata, ka tie ir uzticami Dreikam un tātad arī pavēles gaida no Dreika, nevis no viņa.
Keins apsviedās riņķī, pacēla rokas, parāva abus tos draņķus virs grīdas un aizlidināja pa gaiteni pakaļ ķīlniekiem.
- Atvediet tos atpakaļ! viņš auroja.
- Uzmanies! iesaucās Diāna.
Atskanēja šāviens. Neiespējami skaļš. Lodes lidoja Keinam gar ausīm kā spindzošas spāres.
Britnija!
Viņa nebija mirusi. Tikai bija tēlojusi beigtu un lēni, lēnītiņām virzījusies pēc ieroča, kas tai bija paslēpts zem galda.
Viņa vēl arvien gulēja sabrukusi uz grīdas. Nespēdama piecelties, pat ne apsēsties, Britnija gulēja uz sāna un šāva. Keins, vairīdamies no ložu krusas, atlēca sāņus.
Smagi atsities pret galdu, viņš nokrita uz ceļiem. Keins steidzās izvērst plaukstas, bet pistoles stobrs bija žiglāks.
Tomēr pati ašākā izrādījās Dreika pātagas roka. Tā rāvās uz priekšu un aptinās ap Britnijas plaukstas locītavu. Pistole turpināja šaut, bet lodes skrēja sienā un griestos.
Keins saniknots nomērķēja uz meiteni ar visu savu roku spēku. Viņa aizslīdēja pa grīdu un atsitās pret sienu tik ātri, ka Dreiks, kurš vēl arvien bija sažņaudzis Britnijas roku, tika parauts viņai līdzi.
Keins pielēca kājās un, turpinādams tēmēt uz Britniju, pacēla viņu labu tiesu virs grīdas.
- Tu maitas gab… izgrūda Britnija, un pēkšņi viņa pati bija lode, kas traucās pa gaisu.
Meitene ielidoja caurumā, ko sienā bija izdedzinājis Sems.
Tāds pat nebija Keina nolūks. Tam skuķim bija paveicies.
Vai ari kāds viņu sargāja.
Deka uzticami stāvēja sardzē. Te piepeši no vadības telpas atskanēja šāvienu troksnis.
Viņa pielēca pie sienas tieši brīdī, kad kaut kas izlidoja pa izdedzināto caurumu. Skaņa, ar kādu tas piezemējās, nepārprotami liecināja, ka pret zemi atsities cilvēka ķermenis.
Pārāk apstulbusi, lai rīkotos, Deka kādu bridi vienkārši blenza.
Tad atskanēja šāvieni no labās puses, no turbīnu ēkas. Durvju aiļu ierāmēja spilgti dzelteni uzliesmojumi.
Izlauzusies no transa, Deka metās uz durvīm. Edīlio kareivji, pielēkuši kājās, viņai piebiedrojās.
- Ork! Ork! sauca Deka.
Viņa to drīzāk saklausīja nekā ieraudzīja. Zēns briesmonis bija aizmidzis džipa aizmugurē, un, viņam svempjoties ārā, nodžinkstēja atsperes.
Durvju ailā parādījās abi Keina bruņotie huligāni. To ieroči bija notēmēti uz diviem bēgošiem siluetiem.
Šāviens, un viens no bēgošajiem, pat nepaguvis iekliegties, nokrita. Otrs turpināja skriet, skriet, skriet.
- Man izdevās! Izdevās! kāds klaigāja, taču viņa balsī jautās drīzāk šausmas nekā lepnums.
- Teilore! uzsauca Deka. Novērs viņu uzmanību!
- Lecu! atsaucās Teilore un tūdaļ pat izgaisa.
- Ak mans Dievs, laikam esmu viņu nogalinājis! kunkstēja tā pati balss.
Deka pacēla rokas, un abi šāvēji atrāvās no zemes. Viens atsitās pret durvju ailas augšmalu. Otrs ieslīdēja iekšā, prom
no Dēkas sniedzamības lauka. Šaušana norima. Bēgošais ķīlnieks elsodams sabruka aiz automašīnas.
Bridi Teilore skrēja blakus Dēkai.
Bet pēc sekundes viņa grīļodamās, vēl arvien viegli rikšodama, parādījās spēkstacijas vadības telpā.
- Tu, stulbais psihs! Keins kliedza uz Dreiku.
Dreiks bija kļuvis balts kā krīts, krāsu nebija mainījušas tikai viņa saltās, pelēkās acis. Es tev tikko izglābu dzīvību!
-Tu biji idiots! Tu kaitināji Džeku, lai patīksminātos, kā viņš mokās! kliedza Keins. Un paskat, kas notika! Es biju aizņemts, turot jūs vienu no otra pa gabalu, un, re, kas notika, tu, stulbais bandīt!
- Ei! uzsauca Diāna.
Noskūtās galvas dēļ Teilore viņu pirmajā mirklī pat nepazina.
- Ei! Diāna uzsauca vēlreiz, šoreiz norādīdama uz Teilori.
- Mums ir ciemiņi!
Keins apsviedās un pašāva uz priekšu savas nāvējošās rokas, bet Teilore, pārlēkusi pāri telpai, parādījās tālākajā stūrī tieši viņam aiz muguras.
- Džek, tu, nodevējs! viņa uzkliedza un izlēca no telpas.
Teilore atgriezās, iznirdama tieši Dēkai deguna priekšā.
- Viņi tur ālējas. Mums tagad vajadzētu viņiem uzbrukt!
Deka apstājās un aši apsvēra. Viņai bija Orks un Teilore, un, protams, viņa pati. Vēl viņai bija trīs Edīlio puiši. Ķīlnieki vairs nebija šķērslis.
Bet vēl arvien bija dzīvi gan Keins, gan Dreiks. Abi ļoti, ļoti bīstami. Un bez viņiem vēl vismaz divi bruņoti huligāni.
- Nē, viņa sašļukusi noteica. Bez Sema ne.
- Mums jāuzbrūk tagad, tūlīt! klaigāja Teilore. Paskat, ko viņi izdarījuši! Viņa norādīja uz asiņaino ķēpu zemē.
- Paskat, ko viņi izdarījuši! Paskat, ko tie nezvēri izdarījuši!
Deka mierinot uzlika roku Teilorei uz pleca. Ja tagad dosimies iekšā, mēs zaudēsim, viņa teica. Un pat ja Sems būtu šeit… Tādu, kāds viņš bija tagad, Deka Semu līdz šim nebija redzējusi. It kā viņā būtu apdzisusi kāda dzirksts.