- Tev vienkārši bail, pārmeta Teilore.
- Nebrauc man virsū, Teilore, brīdināja Deka. Mums nepiemīt tik liels spēks. Pavisam vienkārši. Ja tagad uzbruksim, mēs zaudēsim. Semam būs vēl vairāk līķu, ko likt Edīlio aprakt. Nezinu, vai Sems var… viņa aprāvās. Par vēlu.
- Ko Sems var? noprasīja Teilore.
Deka paraustīja plecus. Neko. Tas puisis gluži vienkārši ir pārguris, tas arī viss. Diezin vai viņam šonakt vajadzīga vēl viena kauja.
Izskatījās, it kā Teilore gribētu strīdēties pretī. Tad viņas pleci saguma. Labi. Lai nu tā būtu.
- Aizšauj atpakaļ uz pilsētu. Pasaki Semam, kas noticis. Pastāsti viņam, ko tur iekšā redzēji.
- Tas man aizņems vairākas minūtes. Es to nevaru izdarīt vienā lēcienā, teica Teilore.
- Nu tad ej.
Teilore izgaisa, un Deka nikni spārdīja zemi. Viss bija norisinājies pārāk ātri, lai viņa pagūtu ko citu kā vien vērot.
Maiks Fārmers lēnām vilkās šurp no mašīnas, aiz kuras bija paslēpies. Mikijs gulēja uz mutes šaušalīgi nekustīgs. Britnijas atliekas bija īsts murgs.
Deka sajuta dusmu uzplūdu pret Semu. Pats aizlaidies un atstājis viņu par galveno. Nē, viņa neparko negribēja būt galvenā. Galu galā Sems nebija vienīgais, kurš atradās uz sabrukuma robežas.
Braiena… Šī doma bija kā nazis pakrūtē, kas dūra, dūra.
Viņa nekad nebija atklājusi Braienai, ko jūt. Un tagad bija par vēlu.
Pavisam tuvu, pie pašām kājām, kaut kas nokrita uz asfalta. Deka, palūkojusies lejup, ieraudzīja kaut ko līdzīgu cāļa kauliem. Cepta cāļa kauliem.
Meitene pavērās augšup. Lai labāk saskatītu, viņa pakāpās atpakaļ.
Desmit stāvu augstumā turbīnu ēkas nedabiski spožajā gaismā kāds māja viņai ar rokām. Ļoti ātri.
Laiks šķita apstājies. Dēkai aizrāvās elpa. Viņa ielūkojās ciešāk; bija bail kļūdīties, bail noticēt, iekams nav gūta pilnīga pārliecība.
- Brīze? Deka pārsteigta čukstēja.
Uz īsu, pavisam īsu brīdi Deka nolieca galvu un pateicās Dievam. Braiena. Dzīva.
Dzīva un kā allaž nepacietīga vismaz tā izskatījās.
Spēkstacijas turbīnu troksnī Braiena nekādi nebūtu varējusi viņu sadzirdēt. Kā viņa tur nokļuvusi, palika noslēpums, bet, spriežot pēc tā, cik mežonīgi meitene māja ar rokām, viņa gribēja tikt lejā.
Deka pamāja. Viņa pat tikko jaušami pasmaidīja. Braiena dzīva!
Tagad Braiena bija salikusi rokas uz gurniem, kā jautādama: “Ko vēl kavējies?”
Deka brīdi apsvēra. Tad viņa norādīja uz vietu pie pašas sienas, labu gabalu no durvīm, kur bija paslēpušies Keina puiši ar ieročiem.
Braiena pamāja ar galvu. Deka pacēla rokas.
Tad Braiena lēca. Un palika gaisā. Gravitācija netrieca viņu zemē.
Deka dziļi ievilka elpu un uz sekundi atslēdza spēku. Braiena turpināja krist. Atkal iedarbināja, un Braiena apstājās. Ieslēgt. Izslēgt. Un nu jau Braiena planēja tikai dažas pēdas virs asfalta.
Deka viņu atbrīvoja, un Braiena, saņemdama vieglu triecienu ceļos, nolaidās zemē. Deka viņu noturēja stāvus.
- Kas te notiek? jautāja Braiena. Es dzirdēju šāvienus. Tie mani uzmodināja.
- Prieks tevi redzēt, Braiena, Deka sausi noteica. Visi domāja, ka tu esi pagalam.
- Re, ka neesmu vis. Tā tik vēl trūka.
Deka tik vien kā iecietīgi nogrozīja galvu.
Atstājušas Edīlio kareivjus pie durvīm ar gatavībā paceltiem ieročiem, abas piebiedrojās Maikam aiz furgona.
Maiks bija pārsteigts. Oho! Dreilcs teica Džekam, ka tu esot pagalam! Un Džeks, viņam noticējis, galīgi sagāja sviestā.
Braiena plati pasmaidīja. Ak, vai tiešām? Vai tiešām tā bija?
- Totāli. Viņš klupa virsū Dreikam kā tāds Aragorns. Mēģināja šo nogalināt. Tāpēc arī mēs… tas ir, es, aizbēgu. Tad viņš paslēpa seju plaukstās un izplūda nevaldāmās raudās.
- Tev tas Datordžeks patīk? jautāja Deka. Lai neizrādītu savu iekšējo nemieru, viņa centās uzmanīgi modulēt balsi. Patlaban nebija īstais brīdis apgrūtināt Braienu ar jūtām, uz kurām viņa tik un tā nespētu atbildēt. Jūtām, kuras varbūt pat izraisītu Braienā dusmas. Atrazdamās Koutsā, Deka ar Braienu pat nebija draudzenes. Un Deka nebija pārliecināta, vai Braienai ir zināms par viņas homoseksualitāti.
- Līdz šim nebiju par to aizdomājusies, Braiena, izskatīdamās gauži apmierināta ar sevi, atbildēja. Bet laikam jau tā ir.
- Skaidrs, norijusi rūgtu kamolu, noteica Deka. Galvenais, ka Braiena bija dzīva. Bet Mikijs un Britnija gan ne. Patlaban šeit komandēja Deka, un viņai bija jāpieņem lēmumi.
- Varbūt izstāstīsi man, kā nokļuvi uz jumta?
- Mm… nē. Bet, klau, tur augšā ir durvis, kas ved lejup iekšienē. Ja man būtu lauznis vai kaut kas tamlīdzīgs, es tās varētu dabūt vaļā, iekļūt iekšā un, pirms viņi ko apjēgtu, atkal izsprukt ārā. Uzgāztu…
- Nē, nē, krampjaini šņukstēdams, izmocīja Maiks. Tur vēl arvien ir tie vadi.
- Kādi vadi? brīnījās Braiena.
- Dreiks. Viņš apkārt telpai nostiepa vadus, lai, uzskrienot uz tiem, tu tiktu sagriezta gabalos.
Braienas parasti tik pašapzinīgajā sejiņā Deka pamanīja šausmas.
- Tāpēc ari Džeks mēģināja Dreiku nogalināt, turpināja Maiks. Džeks viņam teica, lai novāc tos vadus, un Dreiks izlikās, ka ir to izdarījis, bet patiesībā neizdarīja.
- Laikam jau ir labi, ka tu Džekam patīc, Brīze, noteica Deka. Vismaz Maiks tika prom.
Braiena neatbildēja.
- Nezaudē dūšu, meitēn! Deka centās viņu uzmundrināt. Tev bijusi nelāga diena. Mums visiem šī diena ir bijusi nelāga. Viņa apsēdās blakus Maikam un aplika roku viņam ap pleciem. Man tik ļoti žēl Mikija. Es zinu, ka jūs, zēni, draudzējāties.
Maiks nopurināja viņas roku. Tev par Mikiju ne silts, ne auksts. Tev ir būtiska viņa, jo viņa tāpat kā tu ir ķertā.
Deka nolēma uz to nereaģēt. Vai Maiku varēja vainot par to, ka viņš izturas kā mazliet jucis? Nabaga zēnu nevarētu vainot pat tad, ja viņš pilnīgi sabruktu.
Braienai viņa teica: Tu biji par mata tiesu no nelaimes. Un patlaban būtu īstais brīdis beidzot sākt ieklausīties citos un nedarīt trakulības, lai tad, kad esi mums vajadzīga, tu atkal nerēgotos uz jumta. Vai, vēl ļaunāk, netiktu sagraizīta gabalos.
- Jā-ā, Braiena apjukusi novilka. Tad, atguvusi daļu savas parastās nekaunības, piebilda: Paldies, mammucītl
Dēkai tā patika šī Braienas mežonīgā pārgalvība. Viņai tā no tiesas patika. Tik ļoti atšķirīga no viņas pašas nosvērtības. Deka gan neļāva Braienai to nojaust, jo patlaban Deka bija šeit galvenā un visa atbildība gūlās uz viņu. Bet, viņasprāt, bez savas karstgalvības Braiena nemaz nebūtu Braiena.
Dzīva. Viņa ir dzīva.
Bet viņai patīk Džeks.
Toties viņa ir dzīva.
TRĪSDESMIT PIRMĀ NODAĻA
13 STUNDAS, 35 MINŪTES
Nāc pie manis. Tu man esi vajadzīga.
- Es nevaru paelpot, teica Lana, lai gan, runājot ar muti, viņa nedz saklausīja no tās kādu skaņu, nedz ari juta kustamies mēli un lūpas.
Skābekli tev atņem gāzes savienojumi.
Jā. Tā tas ir. Gāze. Viena dzirkstele un… kaut kur viņai ir šķiltavas. Viena dzirkstele, un viņa būs brīva. Pagalam. Pagalam brīva.
Lana iesmējās, un smiekli pārvērtās sarkanos asmeņos, kas durstīja smadzenes. Saķērusi galvu, viņa sāpēs kliedza, taču nedz dzirdēja skaņas, nedz juta savas rokas, piespiestas pie deniņiem.
Rāpies šurp pie manis.