Ķermenis nedarbojās. Vai tiešām? Vai viņa bija četrrāpus? Vai viņas ķermenis vēl arvien bija dzīvs?
Vai viņa bija kļuvusi akla, vai arī bija pārāk tumšs, lai kaut ko saskatītu?
Vai viņa bija zaudējusi samaņu? Uz cik ilgu laiku?
Kustēšanās. Lana bija pārliecināta, ka kustas. Lai gan tā varēja būt arī tikai vēja pūsma, kas pašalca viņai garām.
Es neitralizēju oglekļa un ūdeņraža savienojumu.
Ko…? Oglekļa… ko? Prāts reiba, domas virpuļoja apkārt un apkārt, un, kad tās bija aizvirpuļojušas, vietā nāca sāpju dzeloņi, kas durstīja un durstīja, un spīdzināja. Šķita, ka galva
pārsprāgst. Sirds krūtīs smagi dauzījās, kā cenzdamās izlauzties, pārplēst pušu ribas, lai tiktu ārā.
Nē, tas viss ir tikai halucinācija. Ārprāts un meli.
Bet sāpes bija īstas. Viņa tās juta, šīs sāpes. Un bailes.
Aizplūst skābekļa un slāpekļa savienojums.
Gaiss. Gāzes vietā. Sāpes galvā tas nemazināja. Bet sirds kļuva rāmāka.
Lana atkal varēja redzēt kaut mazliet. Furgona lukturi vāji apgaismoja šahtu, tās akmeņaino grīdu, kur viņa gulēja uz vēdera. Lana pacēla roku pie sejas. Pirksti. Lai arī viņa tos nevarēja saskatīt, taču zināja, ka tie tur ir.
Lana pieskārās pie sejas. Viņa sajuta savu roku. Sajuta savu vaigu. Slapju no asarām.
Nāc pie manis.
Nē.
Bet nu jau viņa bija četrrāpus, viņa kustējās. Akmeņi plēsa ādu no plaukstām un ceļgaliem.
Nē. Es neiešu pie tevis.
Tomēr viņa gāja. Virzījās. Četreniski. Rāpoja.
Vai bija iespējams tam kaut kā pretoties?
Nē.
Es esmu gajafāgs.
Tu esi manējā.
Es esmu Lana Ārvena Lācara. Māte mani tā nosauca par godu… Kaut kam par godu. Kādai… Mana…
Esmu badā.
Tu man palīdzēsi uzņemt barību.
Liec mani mierā, Lana vārgi protestēja, bet viņas rokas un kājas pa to laiku turpināja kustēties. Galva bija nokārta kā sunim. Kā… Kā kādam…
Es esmu gajafāgs.
Ko tas nozimē? Lana jautāja.
Tagad viņa spēja sevi vairāk apzināties. Spēja atsaukt atmiņā, kas viņa ir un kāpēc šeit atrodas. Varēja izvilkt no
atmiņas dzīlēm sevī izauklēto muļķīgo cerību iznīcināt Tumsu. Gajafāgu.
Visā, ko bija darījusi, Lana tagad saskatīja viņa roku. Tas bija saucis viņu jau no paša sākuma. Un atbilstoši savai gribai grozījis viņas domas un darbības.
Tātad Lanai nav bijis nekādu izredžu.
Un tagad viņa rāpoja.
Supermena otrā draudzene Lana. Aragorna patiesā mīla Ārvena. Lācara saīsinājums no Lacarēvicas. Lācars, kas uzcēlās no miroņiem. Lana Ārvena Lācara. Tā bija viņa.
Viņa rāpoja, nespēdama apstāties. Dziļāk un dziļāk raktuvju šahtā.
Nāc pie manis.
Tu man esi vajadzīga.
Kas tā par vajadzību? Kāpēc es?
Tu esi Dziedniece.
Tev ir spēks.
Vai tu esi ievainots? Iedomājoties, ka neradījums varētu būt savainots, pazibēja cerības stariņš.
Lanas locekļi tagad bija tik smagi, ka viņa tikko spēja pakustēties. Ceļgali pa raupjo akmens grīdu pabīdījās tik vien kā par pāris collām. Tik tikko kustējās uz priekšu plaukstas. Bet acis tagad samanīja vāji zaļu mirdzumu to pašu, kas Lanai bija palicis atmiņā kopš pirmā gājiena lejup pa šausmīgo raktuvju šahtu un ko viņa vairs nespēja aizmirst.
Mirdzums kā no luminiscējošām pulksteņu ciparnīcām. Kā tumsā vizošās zvaigznes, ar ko tēvs bija aplīmējis viņas istabas griestus, kad Lana vēl bija maza.
Doma par tēvu plosīja dvēseli. Un doma par māti. Par tēvu. Viņi bija tik tālu. Vai arī miruši. Vai arī kas zina? Kas to var zināt?
Lana iztēlojās, ka vecāki viņu redz. It kā viņa būtu kaut kāda baktērija uz stikliņa un māte ar tēvu skatītos lejup milzīgā mikroskopā. Redzētu savu meitu tādu, kāda viņa bija
tagad. Rāpojam tumsā. Nobijušos. Izsalkušu. Tik ļoti pārbijušos.
Rāpojam pretī Tumsai. Gajafaga verdzeni.
Sadzirdējusi galvā pavēli, Lana apstājās. Viņa smagi elsoja. Gaidīja. Sviedri lija aumaļām.
Uzliec man roku.
- Ko? viņa čukstēja. Kur? Kur tu esi?
Lana vārgi grozīja galvu, cenzdamās radioaktīvajā tumsā kaut ko ieraudzīt, tomēr neredzēja neko citu kā vien vizošu klinti.
Nē. Ieskatoties ciešāk, piespiežot sevi ieskatīties, meitene ieraudzīja, ka tā nav klints. Acis, pašai to negribot, urbās blāvi zaļajā mirdzumā un sāka saskatīt tur nevis viendabīgu akmens masu, bet gan mutuļojošu, pulsējošu spietu. Tūkstoši, varbūt miljoni sīku kristālisku formu: sešstūrainu, piecstūrainu, trīsstūrainu. Pati lielākā varbūt bija kā puse no viņas mazā pirkstiņa naga. Mazākās bija kā punkti. No katra kristāliņa dīga neskaitāmas sīkas kājas, tāpēc viss šis kopums acu priekšā likās kā milzīga skudru kolonija, kā kukaiņu spiets viscaur zaļš un vizošs, un pulsējošs kā atklāta sirds.
Uzliec man roku.
Lana pretojās. Tomēr meitene zināja: kaut arī viņa pretojās gajafaga gribai, viņas liktenis būs padoties. Viņas roka sakustējās. Tā drebēdama stiepās uz priekšu. Pirksti izskatījās kā melni apveidi uz zaļā mirdzuma fona.
Lana viņam pieskārās, sajuta viņu, un tas bija kā pieskarties raupjām liedaga smiltīm. Tikai šīs smiltis kustējās, tās vibrēja.
Kādu brīdi bija tikai šī pavisam vienkāršā sajūta.
Tad gajafāgs parādīja Lanai, ko vēlas.
Viņa redzēja dažnedažādas būtnes. Dzīvas uguns būtni. Mehānisku čūsku. Briesmoņus.
Un vēl viņa redzēja krievu lelli maružiņu.
Lelli… tai iekšā otra… kurai iekšā vēl cita… un vēl cita…
Tagad Lana to pazina; apžilbinošas skaidrības mirklī saprata, kas viņš ir. Tagad viņa pati sajuta tā badu. Un sajuta tā bailes.
Viņa bija tam vajadzīga, šai pretīgajai būtnei, kurā cilvēka DNS savienojusies ar atnācēja DNS un miesa savienojusies ar akmeni. Būtnei, kura barojusies no kosmosa dzīļu spēcīgās radiācijas un tagad spiesta pārtikt no tās, kas sastopama zemes dzīlēs. Trīspadsmit gados, kopš gajafāgs šeit lejā tumsā, bija audzis un veidojies, visa šejienes mirdzošā pārtika bija patērēta.
Tas cieta badu. Bet barība jau tuvojās. Kad barība būs klāt, tas kļūs pietiekami stiprs, lai, izmantojot Lanas spēku, radītu sev ķermeni. Reiz jau tas viņas spēku tika licis lietā dāvājot Dreikam pātagas roku un pārvēršot šo puisi par briesmoni. Tagad, tiklīdz tas tiks pabarots, tas izmantos Lanu, lai radītu sev ķermeni, kas nebūs vienkāršs briesmoņa ķermenis. Tie būs ķermeņi ķermeņos; ķermeņi, kurus var izmantot un, parādoties nākamajiem, aizmest kā nederīgus.
Pārvietoties.
Izkļūt no raktuvēm. Tāds bija viņa mērķis.
Ieiet IBJZ un iznīcināt visus, kas viņam pretosies.
Semam šī diena bija nepārtraukta krasu noskaņojuma pārmaiņu virkne.
Parādījās Teilore lai pateiktu viņam, ka, bēgot no Keina, nogalināts Mikijs Finčs, bet Maiks Fārmers izglābies. Un Keins tagad palicis bez ķīlniekiem.
Tad mājā, kuru līdz ar diviem deviņgadniekiem apdzīvoja divi piecgadnieki, izcēlās ugunsgrēks. Viens no deviņgadniekiem bija pīpējis zāli.
Ugunsdzēsēju priekšniece Elēna, ieradusies ar savu ugunsdzēsēju mašīnu notikuma vietā, paguva novērst uguns pārsviešanos uz blakusmāju. Tajā pilsētas galā ūdens spiediens vēl arvien bija stiprs.
Visiem izdevās izglābties.
Sems stāvēja ielas malā, vērodams, kā lec saule un no degošās ēkas ceļas dūmi, un centās izdomāt, kā un vai viņam vajadzētu sodīt zēnu par zāles pīpēšanu un ugunsgrēka izraisīšanu. Piepeši viņš sajuta vieglu vēja pūsmu.
- Sveiks, Semij, teica Braiena.