Sems viņu uzlūkoja, un meitene viņam uzsmaidīja.
Sems izdvesa dziļu atvieglojuma nopūtu. Par šādu pazušanu man vajadzētu tevi nogalināt.
- Nu, lūdzu, teica Braiena, plaši izplezdama rokas. Salabstam.
Viņa apkampa Semu un tūdaļ aši atkāpās. Pietiek, lielais puika, negribu, lai Astrīda uz mani dusmotos.
- Aha.
- Tātad kad mēs iesim izsvēpēt Keinu un atkal iedegt gaismas?
Sems papurināja galvu. Es to nevaru, Brīze.
- Ko? Ko nozīmē nevari? Ko tu ar to gribi teikt? Viņš tur tagad sēž bez ķīlniekiem. Mēs varam ņemt viņu ciet.
- Ir citi iemesli, atbildēja Sems. Mums šeit izcēlušās nesaskaņas starp ķertajiem un normālajiem.
Braiena nepacietīgi nošņācās. Es ieskrienu un dažus no tiem iepļaukāju, šie saplūcas savā starpā, un mēs brūkam iekšā spēkstacijā. Pieliekusies tuvāk, viņa piebilda: Es atradu ceļu, kā tur iekļūt caur jumtu.
Tie bija interesanti jaunumi. Pietiekami interesanti, lai liktu Semam pārdomāt. Ceļu uz kurieni? Uz turbinu telpu?
- Uz jumta, draugs, ir durvis. Es nezinu, kas atrodas aiz tām, bet, manuprāt, tām būtu jāved uz turbīnu telpu, la būtu visticamāk.
Sems centās pārvarēt iekšējo stingumu, bet nespēja. Nekādi neizdevās koncentrēties. Viņš jutās sašļucis. Neticami vārgs. Tu esi ievainota, viņš konstatēja.
- Jā, un tas, starp citu, ir arī sāpīgi. Kur ir Lana? Mani vajadzētu mazliet apārstēt. Un pēc tam mēs varētu dažam labam kārtīgi iespert pa dibenu.
- Lanu mēs esam zaudējuši. Viņa ir aizklīdusi projām.
Šie jaunumi satricināja pat Braienu ar viņas dedzīgo pašpārliecinātību. Ko?
- Viss ir galīgā grīstē, atzina Sems.
Viņš sajuta Braienas raižpilno skatienu. Skaidrs, ka viņš nerādīja labu piemēru. Viņš nevaldīja pār situāciju. Sems to visu apzinājās, tomēr nekādi nespēja nokratīt drūmo vienaldzību, kas sagrāva visus viņa centienus izkalt kādu plānu.
- Tev jāatpūšas, Braiena beidzot sacīja.
-Jā, novilka Sems. Bez šaubām.
Balsis bija pazīstamas. Deka. Teilore. Hovards.
- Lec saule, sacīja Teilore. Debesis kļūst pelēkas.
- Mums kaut kas jādara ar Mikiju un Britniju, bilda Deka.
- Es ar līķiem nekrāmēšos, Hovards pavēstīja.
- Domāju, ka mums vajadzētu, vai zināt, nogādāt tos pilsētā, lai Edīlio varētu tos aprakt, turpināja Deka.
Teilore nopūtās. Tur viss tik nelāgi iegrozījies. Nekad vēl neesmu redzējusi Semu tik… Es gribu teikt, ka viņš ir tā…
- Gan viņš tiks tam pāri, Deka viņu pārtrauca. Diez cik pārliecinoši tas tomēr neskanēja. Bet, jā, varbūt šī nav īstā reize lūgt, lai viņš saka bēru runu.
- Varbūt mēs varētu viņus vienkārši apsegt. Zini, atvilkt Mikiju šurp un pagaidām varbūt vienkārši pārvilkt tiem pāri segu vai kaut ko tamlīdzīgu.
-Jā. Kādas mašīnas kravas kastē noteikti ir sega. Vai brezents. Kaut kas tamlīdzīgs. Piedabū Orku atvērt dažus furgonus, labi?
Tā Britnija nokļuva cieši blakus Mikijam krāsotāja paklājamā audekla nojumē.
Viņa nejuta sāpes.
Viņa neredzēja gaismu.
Viņa dzirdēja, bet tik tikko.
Viņas sirds bija klusa un nekustīga.
Tomēr viņa nemira.
Alberts nevarēja atļauties izniekot laiku. Viņi abi ar Kvinnu beidzot bija izstāstījuši Semam par savu zelta ekspedīciju. Par to, ka Lana aizgājusi kopā ar Cepumu.
Sems šķita drīzāk gurdens nekā saniknots, kā abi to bija gaidījuši. Viņš noklausījās zēnos aizvērtām acīm, un pāris reižu Albertam pat likās, ka Sems ir iesnaudies.
Neizpelnīties Sema dusmas bija atvieglojums. Bet tas ari darīja raizes. Galu galā viņi bija atnesuši ļoti sliktas ziņas. Nereaģēšana no Sema puses šķita kaut kas nereāls. Sems neizturējās kā Sems.
Tas deva Albertam vēl lielāku iemeslu rīkoties. Apjukušo Kvinnu viņš aizsūtīja zvejot.
- Man vienalga, cik noguris tu, Kvinn, jūties. Mums ar tevi ir vadāms uzņēmums.
Un tad viņš ķērās pie darba.
Lielākā problēma Albertam bija zelta izkausēšana. Kušanas temperatūra zeltam bija trīs reizes augstāka nekā svinam, un šādu karstumu Albertam nekādi neizdevās sasniegt. Šim nolūkam nederēja nekas no makdonaldā atrodamā aprīkojuma, jo sevišķi tagad, kad bija atslēgta strāva.
Alberts jau bija zaudējis cerību, līdz, kaut kā noderīga meklējumos vandīdamies pa saimniecības preču veikalu, pamanīja acetilēna lodlampu.
Pievācis divas lodlampas un visas vēl atlikušās acetilēna kannas, viņš aizstiepa to visu uz makdonaldu.
Aizslēdzis aiz sevis durvis, Alberts novietoja uz plīts lielu čuguna katlu un uzkarsēja to līdz maksimālai iespējai. Zeltu tas neizkausēs, toties palēninās atdzišanas procesu.
Ievietojis katlā vienu no zelta stieņiem, viņš iededza lodlampu un notēmēja smailo, zilo liesmiņu uz zeltu. Metāls tūdaļ pat norasoja, un pēc brīža jau lejup plūda smalka kausēta zelta straumīte.
Pēc stundas viņš izbēra no ložu veidnes savas pirmās sešas zelta lodes.
Tas bija nogurdinošs darbs. Darbs lielā karstumā. Alberts izrēķināja, ka stundā spēj saražot divdesmit četras lodes. Viņš nostrādāja desmit stundas bez apstājas un tad, pārguris, izsalkuma un slāpju mocīts, saskaitīja divsimt divdesmit četras trīsdesmit otrā kalibra lodes.
Bērni klauvēja pie durvīm, pieprasīdami, lai tos ielaiž Makklubā. Bet Alberts jau bija piestiprinājis zīmīti: “Atvainojamies: šovakar slēgts. Laipni lūdzam rīt.”
Zēns iedzēra mazliet ūdens, notiesāja pieticīgu maltīti un veica dažus aprēķinus. Zelta bija pietiekami, lai saražotu kādas četrtūkstoš lodes. Izdalot vienādās daļās, katrs Perdidobīčas iedzīvotājs saņemtu vairāk nekā desmit lodes. Darbs aizņems ne vienu vien nedēļu.
Bet, lai to paveiktu, viņam nepietiks acetilēna. Un tas nozīmēja, lūk, ko: lai izkausētu visu zeltu, būs vajadzīga tā cilvēka palīdzība, kurš to gribēs sniegt vismazāk, proti Sema.
Alberts bija redzējis Semu pārdedzinām ķieģeli. Skaidrs, ka viņš spētu arī izkausēt zeltu.
Pagaidām Alberts bija nolēmis piešķirt katram bērnam pa vienai lodei. Tādu kā reklāmas kartīti. Nākotnes vēstnesi.
Pēc tam nāks papīra nauda, kam zelts būs par segumu, un visbeidzot būs iespējams ari kredīts.
Par spīti nogurumam, Alberts apmierināti dungoja. Viņš sēdēja ar pildspalvu un dzeltenu piezīmju grāmatiņu rokā, kurā pierakstīja iespējamos jaunās valūtas nosaukumus.
“Lodes” noteikti nebija piemērotākais apzīmējums. Albertam gribējās, lai cilvēki domātu “nauda”, nevis “nāve”.
Dolāri? Nē. Šis vārds bija pārāk pazīstams viņš vēlējās ko citu.
Eiro? Franki? Dubloni? Markas? Kronas?
Alberti?
Nē. Tas nu būtu par traku.
Vienības?
Tas it kā bija atbilstoši. Nosaukums izteica jēgu.
- Problēma ir, lūk, kur: lai arī kā mēs to sauktu, mums tās nav pietiekami, murmināja Alberts. Ja būtu kaut tikai četri tūkstoši šo jauno… kā viņus tur… katram no tiem noteikti būtu liela vērtība. Katram. Iesākumam, pieņemsim, desmit gabali būtu…
Gabali?
Tie taču beigu beigās bija gabali.
Tātad, ja cilvēkam iesākumā ir desmit oriģinālie gabali, kas tam piešķirti, tad katrs gabals varētu būt, teiksim, vienas pārtikas porcijas vērts. Bez šiem gabaliem viņam vajadzīgas arī sīkākas vienības. Valūta, kuras vērtība varētu būt, teiksim, desmitā dala no gabala.
Bet mēģinājumi radīt papīra naudu panāktu tikai to, ka visi ar skubu mestos meklēt kopējamās iekārtas. Tātad vajadzīgs kas tāds, ko nebūtu iespējams noviltot.