Bet īstenībā viņa vēl bieži vien divas vai trīs nakts stundas pavadīja vingrojot. Dzenoties atbrīvoties no atlikušajām liekajām mārciņām. Uz trenažiera pagrabstāvā, kur Astrīda nevarēja sadzirdēt un sākt viņu izjautāt.
Pārsvarā Marija ik dienu uzņēma mazāk par septiņsimt kalorijām. Un īpaši labās dienās tikai pusi no šī daudzuma.
Viņa apkampa Džonu. Kas jauns, brāļuk? Kādi šorīt kreņķi?
Džonam bija saraksts. Viņš to nolasīja no savas Warriors piezīmju grāmatiņas. Pedro ir izkustējies zobs. Turklāt pagājušonakt viņam gadījās misēklis. Zosja apgalvo, ka Džūlija viņai iesitusi, tāpēc abas tagad ķildojas un atsakās kopā spēlēties. Man šķiet, ka Kolinam ir drudzis… Lai vai kā, viņš ir tāds, tu jau zini, slimīgs. Brediju es šorīt noķēru, kad viņa mēģināja aizbēgt. Esot gājusi meklēt mammīti.
Saraksts turpinājās, un, kamēr tas tika lasīts, bērni skrēja klāt, lai apkamptu Mariju un saņemtu no viņas buču vai lai tiktu paslavēti par glīti sasukātiem matiem, vai izpelnītos atzinīgu “malacītis” par iztīrītiem zobiem.
Marija māja ar galvu. Apmēram tāds šis saraksts bija katru dienu.
Ieradās puisis, vārdā Frensiss. Nākdams iekšā, viņš rupji paspraucās garām Marijai, taču, sapratis, ko pagrūdis sāņus, pagriezās pret meiteni un saviebies pavēstīja: Nu, esmu klāt.
- Pirmo reizi? apvaicājās Marija.
- Ko, vai man tas būtu jānožēlo? Neesmu nekāds bērnauklis.
Arī šī aina, kopš Perdidobīčā iestājies miers, atkārtojās katru dienu. Klausies, ko tev teikšu, Marija vērsās pie Frensisa. Es zinu, ka tev negribas būt šeit, bet man tas, vai zini, ir pie kājas. Neviens negrib nākt šeit strādāt, taču par mazajiem ir jārūpējas. Tāpēc met šādu attieksmi pie malas.
- Kāpēc tu pati nevari parūpēties par tiem sīkajiem? Tu vismaz esi skuķene.
- Es gan neesmu, aizrādīja Džons.
- Vai redzi šo molbertu? jautāja Marija. Uz tā ir trīs saraksti, katram šodienas palīgam pa vienam. Izvēlies sarakstu un ķeries pie darba. Tev jāizdara viss, kas tajā uzskaitīts. Turklāt ar smaidu.
Piegājis pie molberta, Frensiss aplūkoja sarakstus.
- Varu saderēt uz cepumu, teica Džons, ka autiņu mainītāja pienākumus viņš neizvēlēsies.
- Nekādu derību, iebilda Marija. Turklāt cepumu mums vairs nav.
- Kā man gribētos kādu cepumu! grūtsirdīgi novilka Džons.
- Ei! iesaucās Frensiss. Tur nav neviena sakarīga saraksta. Visi ir sūdīgi.
- Jā, piekrita Marija. Tā tas ir.
- Tas viss ir sūdīgi.
- Lūdzu, izbeidz lietot vārdu “sūdīgi”. Negribu to pēc tam dzirdēt no trīsgadnieku mutes.
- Nu, veči, lai tikai pienāk mana dzimšanas diena, tad gan es stāšos ārā, īgni norūca Frensiss.
- Lai notiek. Tad es zināšu, ka tevi vajag izsvītrot no sarakstiem. Toties tagad paņem savu darba lapu un dari, kas darāms. Es negribu izniekot Sema laiku, saucot viņu šurp, lai tevi attiecīgi motivētu.
Frensiss aizslāja atpakaļ pie molberta.
- Stāšoties ārā, ko tu neteiksi! Marija saviebusies sacīja Džonam. Cik daudziem pa šo laiku pienākuši tie maģiskie piecpadsmit? Izkūpējuši ir tikai divi. Visi piedraud, taču patiesībā to nedara.
IBJZ izgrūda no sevis visus, kas bija vecāki par četrpadsmit. Neviens nezināja, kāpēc. Vismaz Marija to nezināja. Lai gan Sema un Astrīdas neviļus izteiktie pusvārdi radīja aizdomas, ka viņiem zināms vairāk, nekā viņi ir ar mieru atklāt.
Četrpadsmitgadnieks, kuram pienāca piecpadsmitā dzimšanas diena, pazuda. Izkūpēja. Ja vien pats tam ļāvās. Ja bija nolēmis “izstāties”.
Kas notika brīdī, ko bērni sauca par “izstāšanos”, tagad bija zināms gandrīz ikvienam. Tas, kā piepeši palēninās tavs subjektīvais laiks. Kā cilvēks, kuru tu visstiprāk mīli un kuram visvairāk uzticies, parādās, lai aicinātu tevi doties prom, mudinātu tevi atstāt IBJZ. Un kā šis cilvēks pārvēršas par briesmoni tad, ja tu atsakies.
Tev ir izvēle: palikt IBJZ vai… Taču, kas seko aiz “vai”, nezināja neviens. Varbūt tā bija atgriešanās atpakaļ vecajā pasaulē. Varbūt ceļojums uz kādu jaunu vietu.
Varbūt tā bija nāve.
Marija pamanīja, ka Džons nenolaiž no viņas acis. Kas ir? viņa jautāja.
- Tu taču nekad…
Marija pasmaidīja un sabužināja viņa sarkanos, sprogainos matus. Nemūžam. Es tevi nemūžam nepametīšu. Skumsti pēc mammas un tēta?
Džons pamāja ar galvu. Man visu laiku nāk prātā, cik daudz reižu viņus nokaitināju.
- Džon…
- Zinu. Zinu, ka tam nav jēgas. Bet tas ir kā… Nespēdams atrast īstos vārdus, viņš izdarīja spēju kustību, itin kā ar nazi iedurot sev sirdī.
Kāds no mugurpuses parāva Mariju aiz krekla. Viņa palūkojās apkārt un ieraudzīja mazu puisēnu, vārdā… vārdā… vārdu viņa nespēja atcerēties. Bet pirmajam aiz muguras stāvēja otrs mazs puisēns, un tā vārdu Marija atcerējās: Sons. Meitene zināja, kāpēc abi ir šeit. Puišeļiem nesen bija pienākusi piektā dzimšanas diena. Bērnudārznieka vecuma limits bija četri gadi. Sasniedzot piecus, bija jāizvācas vēlams, uz māju, kurā mitinās ar pietiekamu atbildības izjūtu apveltīti vecāki bērni.
- Sveiki, puiši! Kā sviežas? pieliekusies tā, lai viņas seja būtu vienādā augstumā ar puisēnu sejiņām, Marija jautāja.
- Marij… stomījās pirmais. Un tad izplūda asarās.
Viņai nevajadzēja tā darīt, Marija zināja, ka nevajadzēja,
bet viņa nespēja noturēties un apskāva mazo puisīti. Tad sāka raudāt arī Sons, un Marija dzirdēja sevi sakām: protams, protams, viņi drīkst nākt atpakaļ, kaut tikai šodien, kaut uz īsu bridi.
CETURTĀ NODAĻA
106 STUNDAS, 8 MINŪTES
Koutsas Akadēmija bija zaudējusi labu tiesu no savas agrākās varenības. Galvenās ēkas fasāde bija cietusi kaujās. Balsinātajā ķieģeļu sienā bija tik liels caurums, ka pa to varēja redzēt visu otrā stāva klases telpu un grīdas šķērsgriezumu zem tās. Cauruma izrobotā apakšmala sniedzās gandrīz līdz pirmā stāva loga augšai. Lielākā daļa logu stiklu bija izbiruši. Atlikušās daļas bērni bija centušies nostiprināt, pārvelkot tām pāri plastmasas plēvi un saturot ar līmlenti, taču tā daudzviet bija atlīmējusies, un gan plēve, gan lente ļengani nokarājās, kuļājoties pie vismazākā vējiņa. Ēka izskatījās tā, it kā tā būtu piedzīvojusi karadarbību. Tā tas patiesībā ari bija.
Teritorija bija nolaista. Zāle, kas senajās dienās allaž tika nopļauta apsēstībai līdzīgā perfektumā, tagad dažviet bija mežonīgi sakuplojusi, bet citviet kļuvusi dzeltenīga kā siens. Lokveida piebrauktuvē, kur kādreiz mēdza rindoties vecāku minibusi, džipi un luksusa sedani, cauri grantētajam klājumam spraucās nezāles.
Ēkas vienā pusē bija sabojājusies santehnika, un tualetes pārplūda un smirdēja. Mazākās celtnes, mākslas klase un guļamistabas bija labākā stāvoklī, taču Dreiks pastāvēja uz to, ka jāuzturas galvenajā ēkā. Viņš bija ieņēmis skolas psihiatra kabinetu, vietu, kur senajās dienās tika regulāri aicināts uz konsultācijām un pārbaudēm.
Vai tu vēl arvien sapņo par dzīvnieku spīdzināšanu, Dreik?
Nē, dakter, es sapņoju par to, kā spīdzinu jūs.
Kabinets tagad bija pārvērsts par ieroču noliktavu. Dreika šaujamieroči, veseli deviņi, sākot ar optiskajiem tēmēkļiem aprīkotām medību bisēm un beidzot ar pistolēm, bija izlikti uz galda. Viņš turēja tos nepielādētus visus, izņemot divus, ko allaž nēsāja sev līdzi. Pārējo ieroču munīciju viņš bija paslēpis Dreiks nevienam neuzticējās. Munīcija, kuras, pēc viņa domām, nekad nebija pietiekami, bija nobēdzināta aiz griestu plāksnēm un sabāzta ventilācijas lūkās.