Ideja trāpīja kā pa pieri. Bija nostrādājusi atmiņa. Alberts skriešus metās uz noliktavas telpu, kurā jau sen vairs nebija ne miņas no pārtikas. Stiepļu plauktos stāvēja divas kastes. Abas pilnas ar makdonalda monopola spēles taloniem pārpalikums no kādas sen aizmirstas akcijas.
Katrā kastē divpadsmit tūkstoši talonu. Grūti noviltojamu.
Pietiekami, lai tos izmainītu pret četriem tūkstošiem gabalu ar likmi seši monopola taloni par vienu gabalu.
- Gabals atbilst sešiem taloniem, teica Alberts. Seši taloni atbilst vienam gabalam.
Cik brīnišķīgi, prātoja Alberts. Acīs sakāpa asaras. Tas patiešām bija brīnišķīgi. Viņš bija no jauna izgudrojis naudu.
trīsdesmit otra nodaļa
9 STUNDAS, 3 MINŪTES
Vabole patlaban izturējās piesardzīgi. Sema cilvēki zināja par viņa esamību. Viņi to zināja jau kopš lielās Perdidobīčas kaujas. Bet nu viņi bija ķērušies pie pretpasākumiem. Pēkšņais uzbrukums ar aerosola krāsu bija krietni vien satricinājis Vaboles pašpārliecinātību.
Tāpēc, kad Keins viņu paveda sāņus, tālāk no Dreika ausīm, un deva viņam jaunu uzdevumu, Vabole jutās nedrošs.
- Viņi tur to vien gaida, kad kāds nāks ārā, iebilda Vabole.
- Tur pilnīgi noteikti ir Deka. Un vesels bars apbruņotu puišu. Un varbūt no kāda slēpņa uzglūn pats Sems.
- Runā klusāk! Keins viņu apsauca. Klausies, Vabole, es panākšu, lai tu to izdarītu: vai nu ar labu, vai ar ļaunu. Izvēlies pats.
Tad nu Vabole darīja, kā likts. Ar nepatiku, tomēr darīja.
Viņš sāka ar neredzamības iegūšanu. Arī tad, kad Vabole bija redzams, bērni reti kad pievērsa viņam uzmanību. Tie viņu neievēroja. Un, tikko Vabole izgaisa, tie, šķiet, par viņu pilnīgi aizmirsa.
Kādu brīdi viņš stāvēja vadības telpas stūrī nost no visu acīm. Lūkodamies, lai neviens ar to viņš domāja Dreiku viņu nemanītu.
Kopš tapa skaidrs, ka Sema ļaudis netaisās ielauzties, ieročiem un lāzeru rokām uguņojot, bija kļuvis tā kā mazliet mierīgāk.
Bet telpā vēl arvien valdīja saspīlējums. Dreika un Keina paranoja, gaidot uzbrukumu no ārienes vai vienam no otra. Diāna bija sabozusies un miegaina. Datordžeks, kurš neapšaubāmi cieta sāpes no saviem ievainojumiem, rija advilu kā traks, bet joprojām izklaidīgi klaudzināja taustiņus. Dreika huligāni bija atraduši kaut kādu elektronisku spēli un spēlēja to te viens, te otrs. Kad tai izlādējās baterijas, viņi aizgāja pameklēt citas.
Vabolēm neviens nepievērsa uzmanību.
Tā nu viņš izlavījās no telpas. Paslīdēdams Dreikam gar pašu deguna priekšu, viņš bailēs no pēkšņa pātagas cirtiena aizturēja elpu.
Ārā izskatījās labāk, nekā Vabole bija cerējis. Deka sēdēja automašīnas priekšējā sēdeklī un pa daļai snauda, pa daļai strīdējās ar Teilori un Hovardu. Orks stāvlaukuma malā ar lauzni dīki dauzīja automašīnām vējstiklus. Un divi, nē, trīs apbruņoti puiši, paslēpušies aiz automašīnām, gaidīja, kad kaut kas sāksies. Arī tie garlaikojās.
Visi bija ļoti nelāgā noskaņojumā. Vabole, garām iedams, saklausīja sarunu fragmentus.
- … Sems aizlaižas un atstāj mūs šeit un…
- … ja tu neesi kaut kāds spēcīgs ķertais, neviens par tevi…
- … zvēru, esmu tik izsalcis, ka varētu nogriezt un apēst pats savu kāju…
-… žurka nav nemaz tik negaršīga, kā tu iedomājies. Nelaime tikai, ka noķert žurku…
Vabole paslīdēja garām un nokļuva uz ceļa. Žvīks-žvāks! kā viņi teica kādreiz bērnudārzā.
No šejienes sākās garumgarš gājiens. Un nebija līdzi nekā ēdama.
Vabolēm bija sajūta, ka paša kuņģis grasās viņu nogalināt. It kā viņā būtu ieperinājies kaut kāds ienaidnieks. Kā vēzis vai kas tamlīdzīgs. Tas nepārtraukti sāpēja. Vabole konstatēja, ka, dzirdot puisi runājam par žurkas ēšanu, viņam mutē saskrien siekalas.
Vabole jau nu gan būtu apēdis žurku. Ne acu nepamirkšķinot. Vakar varbūt vēl ne, bet nu jau ēdiens nebija baudīts pārlieku ilgi. Varbūt bija pienācis laiks atsākt ēst vaboles. Ne vairs uzdrīkstēšanās, bet barības uzņemšanas dēļ.
Nez cik ilgi tā var neēdis iet, iekams nokrīti beigts, prātoja Vabole. Nu, tā vai citādi, gan viņš ko ēdamu atradīs. Agrāk viņš šad tad pamanījās iešmaukt pie Ralfa, un tas laimīgā kārtā pat bija pa ceļam uz Koutsu.
Ir taču jāēd, vecīt. Keinam tas būtu jāsaprot.
Lai nokļūtu Koutsā un atrastu to ķerto sapņu meiteni, laika bija atliku likām.
Vabole iebāza roku kabatā un izvilka rakstāmpapīra lapu, uz kuras Keins bija uzzīmējis karti. Zīmējums bija gluži labs, gluži saprotams. Ceļš veda no Koutsas lejup gar pauguriem prom uz tuksnesi. Vieta, kurai Keins bija pielicis nosaukumu “Spoku pilsēta”, bija atzīmēta ar krustiņu. Otrs krustiņš, gandrīz virsū pirmajam, tika apzīmēts kā “Raktuves”.
Virs kartes bija uzrakstīti daži teikumi adresēti tam, kurš varbūt iedomātos Vaboli aizturēt. Tie skanēja šādi:
Vabole izpilda manas pavēles. Dari, ko viņš saka. Katram, kurš centīsies viņu apturēt, būs darīšana ar mani. Keins.
Vabolēm bija jāsatiek sapņotāja Orsija un, ņemot talkā puišus, kādi vēl sadabūjami Koutsā, jāaizved viņa uz vietu, kas kartē bija apzīmēta ar krustiņu. Uz “Raktuvēm”.
- Nezinu, vai tas sapņo vai ne, bija teicis Keins, bet pieļauju, ka visas tā domas varētu būt kaut kas līdzīgs sapņiem. Un varbūt Orsijai izdodas iekļūt tam galvā.
Vabole pamāja ar galvu, itin kā būtu sapratis, kaut ari tas tā nebija.
- Gribu uzzināt, ko tas izplānojis attiecībā uz mani, Keins turpināja dot norādījumus. Pasaki to Orsijai. Ko tas ar mani darīs, ja es aizgādāšu tam barību? Pasaki tai meitenei: ja viņa varēs man izstāstīt Tumsas, gajafāga, sapņus, es viņu palaidīšu vaļā. Viņa būs brīva.
Un pēc brīža piebilda: Vismaz, cik tas atkarīgs no manis.
Tas bija visnotaļ svarīgs uzdevums. Keins bija solījis Vabolēm pirmās izvēles tiesības no jebkura ēdamā, ko tie nākotnē sadabūs. Un Vabole apzinājās, ka viņam šis darbs jāpaveic sekmīgi. Tie, kuri pievīla Keinu, vēlāk dabūja ļoti smagi trūkties.
Līdz Ralfam bija krietns gājiens. Veikals vēl arvien tika apsargāts. Vabole redzēja divus puišus uz jumta, divus pie ieejas durvīm, divus pie aizmugures rampas. Visapkārt valdīja nemiers, bērni drūzmējās pie durvīm, grūstījās un bļaustījās.
Daudzi bija ieradušies, lai saņemtu savu dienišķo devu pāris kārbu pretīga ēdiena, ko izsniedza garlaikoti ceturtklasnieki, kuri nu jau bija kļuvuši pat ciniski.
- Skuķīt, necenties man te spēlēt teātri, teica viens no viņiem, raidīdams prom kādu meiteni. Tu šeit biji pirms divām stundām un saņēmi pārtiku. Tu tikai esi pārģērbusies un mēģini mani piemuļķot.
Citi bija ieradušies nevis pēc pārtikas, bet pēc elektrības. Ralfa veikals atradās šosejas malā, aiz pilsētas robežas. Tur noteikti vēl arvien bija elektrība, jo pa durvīm bija izvilkti pagarinātāju vadi, kuriem bija pievienotas sadalītājrozetes. Bērni bija sastājušies rindā, lai uzlādētu savus iPod, kabatas lukturīšus un klēpjdatorus.
Vabole noteikti izstāstīs Keinam par elektrību veikalā. Tā viņš nopelnīs sev dažus papildpunktus, kas varētu izpausties kā cepumi. Keins liks Džekam atrast paņēmienu, kā atslēgt strāvu arī šeit.
Fakts, ka vēl arvien pienāca strāva, nozīmēja, ka darbojās arī automātiskās durvis. Tātad Vabolēm bija jāpamanās iekļūt iekšā kopā ar kādu citu.
Veikala iekšpuse šķita rēgaina. Lauksaimniecības produktu nodaļa, kas pirmā iekrita acīs, bija tukša. Lielākā daļa puvušo produktu bija aizvākta, taču darbs nebija paveikts līdz galam. Ķirbis bija tā sapuvis, ka pārvērties par šķidru masu. Visapkārt