mētājās sīpolu mizas un kukurūzas lapas, un grīdu klāja lipīga, pelēka ķēpa, kas diezin vai liecināja par jelkādiem uzkopšanas centieniem.
Tukša bija ari gaļas nodaļa, bet, par spīti tam, tur smirdēja.
Tikpat tukši bija arī plaukti. Visa atlikusī pārtika bija savākta vienā ejā veikala viducī.
Rūpīgi apejot ar līkumu nedaudzos darbiniekus, lai kādam no tiem netīšām nepieskartos, Vabole virzījās pa eju.
Mērces kārbas. Pakas ar sauso cili maisījumu. Kārbas ar marinētiem sīpoliem un Jamaikas pipariem. Mākslīgais saldinātājs. Gliemežu sula. Skābi kāposti. Pākšu pupiņas.
Atsevišķā nodalījumā, kuram bija pielikts sargs, bija mazliet vilinošāks sortiments. Klāt pieliktā zīmīte vēstīja: “Tikai bērnudārzam.” Šeit bija prāvas cilindriskas kārbas ar auzu pārslām un mazākas kārbiņas ar kondensēto pienu un vārītiem kartupeļiem. Vēl bija dārzeņu sulas pudeles, taču to bija maz.
Tātad arī Perdidobīčā vairs necik labi neklājas, konstatēja Vabole. Saldo tāfelīšu un čipsu laiks nepārprotami bija pagājis. Arī krekerus nekur neredzēja, kur nu vēl cepumus. Tas, ka viņam savas spiega misijas laikā spēkstacijā izdevās pievākt to sauju Junior Mints, bija patiesa veiksme.
Veiksme Vabolēm bija smaidījusi toreiz, un nu tā uzsmaidīja atkal. Tā tik tiešām bija nejaušība, ka viņam atklājās šis Ralfa veikala noslēpums. Pašmaucis malā, lai izvairītos no pāris garāmejošiem bērniem, viņš palika stāvam noliktavas durvju priekšā. Tās bija pusautomātiskās durvis, kurām paveroties Vabole ieraudzīja divus puišus, kas krāmēja plastmasas toveri ledu.
Iekļūt noliktavā, nepagrūžot durvis un neriskējot tādējādi tikt atklāts, Vabole nevarēja. Tomēr viņš nolēma, ka tas varētu būt šī riska vērts: to, ko kāds vēlējās noslēpt, Vabole gribēja izdibināt.
Dziļi ievilcis elpu, gatavs kuru katru brīdi mesties bēgt, Vabole pagrūda durvis un ieslīdēja pa tām. Bērni ar toveri bija
prom. Taču ap stūri, aiz sienas, ko veidoja kartona kastes ar uzrakstu “plastmasas tasītes”, bija dzirdama rosība.
Tur atradās darba zona, kas agrāk bija miesnieku ziņā. Tagad tur bija redzami četri bērni gumijas priekšautos, kas vilkās pa zemi. Visiem rokās bija naži.
Viņi ķidāja zivis.
Vabole stāvēja un blenza, neticēdams pats savām acīm. Dažas zivis bija lielas varbūt kādas trīs pēdas garas -, sudrabotas un pelēkas, ar baltām un sārtām iekšām. Citas mazākas, brūnas un plakanas. Viena no zivīm izskatījās tik neglīta, ka Vabole nosprieda: tā ir deformēta. Un vēl pāris pat neizskatījās pēc zivīm, bet drīzāk pēc slapjiem, ziliem bezspalvu putniem vai varbūt sikspārņiem.
Bērni priekšautos kā jau labi paēduši cilvēki, Vabole ar rūgtumu nodomāja līksmi tērzēja. Viņi uzšķērda zivis un, ik pa brīdim izsaukdamies: “Fui!” vai “Vē, cik pretīgi!”, krāmēja to ķidas lielos, baltos plastmasas maisos.
Citi ņēma iztīrītās zivis, nogrieza tām galvas un astes un zem tekoša ūdens skrāpēja nost zvīņas.
Vabolēm zivis negaršoja. Pat ļoti negaršoja. Bet patlaban viņš būtu atdevis visu par šķīvi ar ceptām zivīm. Protams, derētu arī kečups, bet pat bez tā, pat zinot, ka kečupu viņš varbūt vairs nekad neredzēs, doma par karstu ēdienu jebkādu karstu ēdienu likās brīnišķīga.
Vabolēm gandrīz uznāca ģībonis. Zivis! Ceptas uz pannas vai mikroviļņu krāsnī, vai sautētas viņam bija vienalga.
Vabole apsvēra savas iespējas. Viņš varētu paķert zivi un mesties bēgt. Bet, lai ari cilvēki neredzētu viņu pašu, tie noteikti pamanītu zivi, kas izšaujas cauri noliktavai un pazūd aiz durvīm. Un tie, kuri apsargā durvis vai tup uz jumta, lai ari varbūt nav necik labi šāvēji, bet, apbruņotiem ar mašīnpistolēm, viņiem tādiem nemaz nav jābūt.
Viņš varētu mēģināt paslēpt zivi biksēs vai zem krekla. Bet arī tikai pieņemot, ka bērniem ar ķidājamiem nažiem ir lēna reakcija.
Ienāca puisis, kuru Vabole pazina: Kvinns. Viens no Sema draugiem, lai gan kādu bridi viņš bija Keina pusē.
- Sveiki, puiši! Kvinns uzrunāja strādniekus. Kā veicas?
- Gandrīz jau esam pabeiguši, viens no tiem pavēstīja.
- Mums bija laba diena, vai ne? Kvinna balsi skanēja nepārprotams lepnums. Vai jums tika ari, ko apēst?
- Tas laikam bija pats lielākais gardums visā manā mūžā, jūsmīgi atbildēja kāda meitene. No aizkustinājuma viņa gandrīz aizrijās. Agrāk man zivis pat tā īsti negaršoja.
Kvinns papliķēja viņai pa plecu. Taisni brīnums, kas tikai neliekas garšīgs, ja vien esi pietiekami izsalcis.
- Vai drīkstu mazliet aiznest mājās mazajam brālītim?
Kvinns pēkšņi izskatījās nelaimīgs. Alberts saka nē.
Es zinu, izskatās, ka zivju ir daudz, bet visā IBJZ neiznāks pat katram pa kumosam. Mums jāpagaida, līdz būs vairāk sasaldēto. Un…
- Un ko tad?
Kvinns paraustīja plecus. Neko. Albertam ir kāds neliels projekts, pie kura viņš patlaban strādā. Kad viņš būs ticis ar to galā, mēs varēsim visiem pateikt, ka ir pieejamas zivis.
- Tu sazvejosi vēl, vai tā?
- Es neko nevaru droši solīt. Paklausieties, draugi, jūs taču zināt, ka jums tas jāpatur pie sevis, ja? Alberts saka: ikviens, kurš izpļāpāsies, zaudēs darbu.
Visi četri sparīgi pamāja ar galvu. Nepaklausības cena bija pazaudēt pieeju ceptas zivs maltītei. Tas bija pietiekams bieds, lai vairums bērnu attiecīgi uzvestos.
Viens no zēniem, kā pamanījis kaut ko aizdomīgu, palūkojās apkārt. Viņš bija pagriezies tieši pret Vaboli, lai gan skatiens slīdēja tam pāri. Itin kā būtu kaut ko sajutis, bet nespētu to parādīt.
Izsalkums bija šaušalīgs. Slikti būtu bijis arī tad, ja vienīgais, uz ko Vabole cerētu, būtu burciņa biešu. Bet svaigas zivis… Viņš iztēlojās smaržu. Iztēlojās garšu. Mutē saskrēja siekalas. Un vēders…
-Ja iedosiet man gabalu zivs, es jums atklāšu noslēpumu, Vabole pēkšņi paziņoja.
Kvinns uzlēca kājās.
Vabole noņēma sev maskēšanos.
- Sardze! Kvinns, paķēris nazi, iesaucās. Sardze, šurp!
Vabole izstiepa rokas, rādot, ka nav apbruņots. Man gribas ēst. Man gluži vienkārši šausmīgi gribas ēst.
- Kā tu šeit iekļuvi?
- Es gribu zivi. Iedodiet man mazliet zivs, lūdzās Vabole.
- Es jums visu izstāstīšu. Es izstāstīšu, ko dara Keins. Esmu šausmīgi izsalcis.
Kvinns izskatījās dziļi apjucis. Pat satraukts. Telpā iebrāzās divi apbruņoti puiši. Tie uzlūkoja Kvinnu, gaidīdami, kad viņš tiem norādīs virzienu, un bez redzamas pārliecības notēmēja ar ieročiem.
- Ak vai, ak vai, novilka Kvinns.
- Es tikai gribu ēst, atkārtoja Vabole. Viņš izplūda asarās un šņukstēja kā mazs bērns. Es gribu zivi.
- Man tevi vajag aizvest pie Sema, teica Kvinns. Likās, ka šī doma viņu nemaz neiepriecina.
Vabole nokrita uz ceļiem. Zivi, viņš lūdzās.
- Ļaujiet viņam nokost vienu kumosu, izlēma Kvinns.
- Vienu vienīgu. Aizejiet kāds un atvediet šurp Semu un Astrīdu. Viņi nospriedīs, vai dot šim sīkajam ložņātājam vēl.
Viens no sargiem izgāja.
Kvinns uzlūkoja raudošo Vaboli. Tu, vecīt, neesi izvēlējies labāko brīdi, kad mest kažoku uz otru pusi.
Sema vējdēlis vēl arvien stāvēja šaurajā virtuvītē, atstutēts pret veļas mazgājamo mašīnu. Modelis: Channel Island MBM.
Semam gribējās tam pieskarties, taču viņš nespēja. Tas šķita iemiesojam sevī visu, ko viņš bija zaudējis IBJZ.