Выбрать главу

Viņa ūdenssporta tērps karājās uz vadža. Kārba ar vasku atradās plauktā līdzās veļas pulverim un veļas mīkstinātājam.

Guļamistabā vēl arvien bija gaismas lode. Tā joprojām planēja gaisā gabaliņu no pavērtā drēbju skapja.

Sems labu laiku nebija spēris kāju savā vecajā mājā. Viņš jau bija piemirsis, ka tur jābūt šai gaismai.

Savādi.

Zēns izlaida tai cauri roku. Nekādu īpašu sajūtu. Sems atcerējās pirmo reizi, kad tas atgadījās. Viņš bija nobijies no tumsas. Toreiz. Toreiz, kad viņš vēl bija Sems Tempis, kaut kāds puisis, viens no daudziem puisis, kuram vienkārši patika sērfot.

Nē. Tā tomēr nebija taisnība. Viņš jau bija pārstājis būt viens no daudziem. Viņš jau bija Busiņa Sems, zibenīgi domā­jošs septītklasnieks, kurš bija meties pie stūres brīdī, kad šoferi piemeklēja sirdslēkme.

Tas bija viņš.

Un viņš arī bija puisis, kurš, nesaprazdams, ka strīds starp māti un patēvu nav nekas liels, satrakojās. Viņam bija licies, ka patēvs grasās sist mātei. Tātad laikā, kad Sems, panikas pār­ņemts, radīja šo nedziestošo gaismu, viņš jau bija Busiņa Sems un cilvēks, kurš bija sadedzinājis pieaugušam vīrietim roku.

Nevis kaut kāds tur pusaudzis, viens no daudziem.

Sems ienīda šo māju un ienīda šo istabu. Kāpēc viņš bija uz šejieni atnācis?

Tāpēc, ka viņa nepatika pret šo vietu bija zināma ikvienam un līdz ar to neviens viņu šeit nemeklēs. Tie meklēs viņu visur citur. Un neatradīs.

Lietas, kas atradās viņa istabā, drēbes, grāmatas, vecās skolas burtnīcas, fotogrāfijas, ko viņš kādreiz sērfodams bija uzņēmis ar ūdensdrošu kameru, Semam tas viss bija vien­aldzīgs. Kāda cita puiša lietas, ne viņējās. Vairs ne viņējās.

Viņš apsēdās uz gultas gala un jutās kā iebrucējs. Dīvaini, ņemot vērā, ka no visām vietām, kurās viņš bija uzturējies pēdējo triju mēnešu laikā, šī bija vienīgā, uz ko Semam bija īstas tiesības.

T

Viņš lūkojās gaismas lodītē. Izslēdzies, viņš tai teica.

Lodīte nereaģēja.

Sems pacēla rokas, notēmēja tās pret gaismu un domās pateica vienu vienīgu vārdu: tumsa.

Gaisma pazuda.

Istaba iegrima tumsā. Tik blīvā, ka Sems neredzēja paša roku, pat pietuvinot to acīm. Bērni visā pilsētā sēdēja tieši šādā tumsā. Zēns prātoja, ka varētu iet un radīt katrā mājā šādas mazas gaismas lodītes. Apgaismot visu pilsētu. Sems elektriķis.

No tumsas viņš vairs nebaidījās. Šis atklājums Semu pār­steidza. Tagad tumsa šķita gandrīz vai mājīga. Sargājoša. Tumsā viņu neviens nevarēja redzēt.

Galvā bija saraksts, kas turpinājās un turpinājās. Vārdi un teikumi. Cits pēc cita. Katrs apzīmēja kādu darbu, kas viņam jāpaveic.

Mūdži. Keins un spēkstacija. Mazais Pīts un viņa briesmoņi. Cils un Hanters. Lana un… kas viņu zina. Ūdens. Džeks. Alberts.

Tie bija virsraksti. Ap šim lielajām problēmām kā lapseņu spiets spindzēja tūkstošiem sīkāku. Bērnu ķīviņi. Suņi un kaķi. Izsisti logi. Zāle. Benzīns, kura izsniegšana būtu jānormē. Atkritumi, kas krājās malu malās. Aizdambējušās tualetes. Zobi, kas jātīra. Bērni, kuri žūpo. Gulētiešanas laiks. Marijas vemšana. Cigaretes un zālīte.

Darbi, kas jādara. Lēmumi, kuri jāpieņem.

Neviens neklausa.

Un kā ar Astrīdu?

Un kā ar Kvinnu?

Un kā ar bērniem, kuri atklāti runā par izkāpšanu, kad pienāks lielais Viens Pieci?

Viņa galvā nebeidzami riņķoja visi šie neskaitāmie “un kā ar”.

Sems sēdēja tumsā uz gultas gala. Viņam gribējās raudāt. Lūk, ko viņam gribējās. Bet nebija neviena, kurš atnāktu noglāstīt viņam plecu un pateikt, ka viss būs labi.

Neviena. Un nekas nebūs labi.

Viss juka un bruka.

Sems iztēlojās sevi stāvam tribunāla priekšā. Viņā raudzī­jās akmens sejas. Apsūdzības. Tu pieļāvi, ka viņi cieš badu, Sem. Tu pieļāvi, ka normālie vēršas pret ķertajiem.

Pastāstiet mums par E. Z. bojāeju, mister Tempi.

Pastāstiet mums, ko darījāt, lai glābtu spēkstacijā paliku­šos bērnus.

Pastāstiet mums, kā tas nācās, ka neatradāt izeju no IBJZ.

Pastāstiet mums, kāpēc tad, kad sagruva IBJZ siena, mēs atradām visus bērnus mirušus tumsā.

Viņi bija novesti tik tālu, ka ēda žurkas, mister Tempi.

Mums ir ari pierādījumi par kanibālismu.

Paskaidrojiet mums to, mister Tempi.

Piepeši Sems saklausīja dzīvojamā istabā soļus. Protams. Bija viens cilvēks, kurš zināja, kur viņš paslēpies.

Iečīkstēdamās atvērās guļamistabas durvis. Kabatas luk­turīša stars atrada viņa seju. Lai paslēptos no gaismas, Sems aizvēra acis.

Kabatas lukturītis nodzisa. Neteikusi ne vārda, meitene ienāca un apsēdās Semam līdzās.

Abi ilgu laiku klusēja. Viņi sēdēja cieši līdzās. Astrīdas kāja saskārās ar zēna kāju.

-    Man žēl sevis, Sems beidzot sacīja.

-    Kāpēc?

Pagāja krietns bridis, līdz viņš saprata, ka meitene joko. Sarakstu Sema galvā Astrīda pārzināja tikpat labi kā viņš pats.

-    Kādus vitāli svarīgus jaunumus tu esi ieradusies man pavēstīt? viņš jautāja. Tikai nevajag, labi? Jā, es saprotu, ka tas pilnīgi noteikti ir dzīvības vai nāves jautājums. Bet tik un tā nesaki man to.

Sems juta viņas svārstīšanos. Ar smagu sirdi viņš saprata, ka ir uzminējis. Bija iestājusies jauna krīze. Kaut kāds jauns pavērsiens, kas nepielūdzami pieprasīja Sema Tempļa uzma­nību, viņa izlēmību, viņa vadošo roku.

Semam bija vienalga.

Astrīda turpināja klusēt. Viņas klusēšana pārlieku ieilga. Turklāt šķita, ka viņa tikko jūtami šūpojas turp un atpakaļ. Un Semam gandrīz likās, ka viņš saklausa čukstus.

-    Ko tu dari? viņš jautāja.

-    Es lūdzos.

-    Ko tu centies izlūgties?

-    Brīnumu. Atrisinājumu. Ēdienu.

Sems nopūtās. Kādu ēdienu?

-    Hamburgeru. Tītaru, bekonu un avokado mērci.

-   Ja? Ja Dievs tev iedos hamburgeru, vai arī es drīkstēšu nokost no tā gabaliņu?

-    Pilnīgi izslēgts. Par savu ēdienu tev jālūdzas pašam.

-    Trīssimt bērnu lūdzas par pārtiku. Un tomēr mums tās nav. Trīssimt bērnu lūdzas, lai viņiem atdod vecākus. Lūdzas, lai tas viss būtu galā.

-   Jā, viņa atzina. Reizēm ir grūti saglabāt ticību.

-Ja pasaulē ir Dievs, es prātoju, vai arī viņš sēž tumsā uz gultas gala un brīnās, kā viņam izdevies visu tā salaist grīstē.

-    Varbūt. To teikdama, Astrīda gandrīz iesmējās.

Semam gan smiekli nenāca. Ja? Nu tad lai tas tavs Dievs

iet ellē!

Viņš dzirdēja Astrīdu strauji ievelkam elpu. Tas sniedza zināmu gandarījumu. Jauki. Lai jau viņa pašausminās. Un vēl labāk lai lasās prom un ļauj viņam vienam sēdēt te, tumsā.

Abi atkal ilgu laiku klusēja. Tad Astrīda piecēlās, līdz ar to pārtraukdama vieglo fizisko kontaktu starp abiem.

-    Tu to negribi dzirdēt, teica Astrīda. Bet tevi nevarēja atrast, tāpēc sameklēja mani. Un es atradu tevi.

-    Man patiešām ir vienalga, brīdināja Sems.

Bet Astrīda nedomāja apstāties. Vabole pārnācis mūsu pusē. Viņš bija ieradies Keina uzdevumā. Viņiem tur ir viena ķertā, kura var redzēt citu sapņus, un Keins grib, lai Vabole viņu dabū rokā un aizved uz kaut kādām tur raktuvēm kalnos. Pie kaut kāda briesmoņa.

-Ja? noteica Sems. Ne tāpēc, ka viņam tas rūpētu. Viņš tikai gribēja būt pieklājīgs.

-Un ir atgriezies Cepums. Visu ceļu atpakaļ uz pilsētu viņš veicis kājām. Gājis visu nakti. Viņam ir vēstule no Lanas.