Nekā. Ari šajā sakarā Semam nekas nebija sakāms.
Kādu bridi Astrīda sēdēja klusēdama, tad piebilda: Vabole teica, ka viņi to dēvējot par gajafāgu. Lana to dēvē par Tumsu.
Sems aizklāja seju ar plaukstām. Man vienalga, Astrid. Tiec pati galā. Palūdzies Jēzum, varbūt Viņš tiks galā.
- Vai zini, Sem, es nekad netiku uzskatījusi tevi par absolūti ideālu. Zināju, ka tev mēdz būt savi stiķi un niķi. Bet to, ka tu spēj būt zemisks, gan es nezināju.
- Es būtu zemisks? Viņš rūgti iesmējās.
- Zemisks. Jā, tas bija zemiski.
Viņu balsis ātri vien pieņēmās skaļumā. Es esmu zemisks? Neko sliktāku tu man vairs nevari pateikt?
- Zemisks un činkstošs. Vai tas izklausās labāk?
- Un kāda esi tu pati, Astrid? viņš kliedza. Pašapmierināta viszine! Tu rādi uz mani ar pirkstu un saki: “Ei, Sem, izlem vien pats un pats ari pēc tam visu izstreb!”
- Ak tad es pie tā būtu vainīga? Nekā nebija! Es tevi neiecēlu par galveno.
- Nē, toties tu izdarīji ko citu, Astrid. Tu radīji manī vainas apziņu. Domā es nezinu, kas tev aiz ādas? Tu izmantoji mani, lai aizsargātu Mazo Pītu. Tu izmantoji mani, lai panāktu savu. Tu manipulēji ar mani, kad un kā vien tev ienāca prātā.
- Tu patiešām esi stulbenis, vai tu to zināji?
- Nē, Astrid, es neesmu stulbenis. Vai zini, kas es esmu? Es esmu cilvēks, kurš citus iegrūž nāvē, Sems klusi sacīja.
- Man no tā visa sprāgst pušu galva, viņš pēc brīža turpināja. Manas smadzenes neņem to pretī. Es to nespēju. Es nespēju būt tas visu varošais puisis, Astrid. Esmu tikai zeņķis, kuram būtu jāmācās algebra vai kaut kas tamlīdzīgs. Vai jāskatās televīzija. Vai vienkārši jāklīst apkārt ar draugiem.
■
Sema balss kļuva aizvien augstāka un skaļāka, līdz viņš jau kliedza. Ko tu no manis gribi? Es neesmu Mazā Pīta tēvs. Es neesmu tēvs nevienam. Vai tev kādreiz ir ienācis prātā, ko cilvēki no manis prasa? Vai zini, ko tie patiesībā grib? Tie grib, lai es nogalinu savu brāli, jo tad atgrieztos gaisma. Tie grib, lai es nogalinu cilvēkus! Nogalinu Dreiku. Nogalinu Diānu. Panāku, ka līdz ar to tiek nogalināti mūsu pašu ļaudis.
- To viņi tik tiešām prasa. Kāpēc ne, Sem? Kāpēc tu nedari to, kas tev jādara? Pastāsti bērniem, ka tos dzīvus apēdīs mūdži, Sem. Pasaki Edīlio, lai tas izrok laukumā vēl dažas bedres.
Kliegšanu bija nomainījuši šņuksti. Man ir piecpadsmit gadu. Piecpadsmit.
Viņš smagi atsēdās uz gultas malas. Ak mans Dievs, Astrīd! Tas viss ir manā galvā, visas šīs nejēdzības. Es nevaru no tām atbrīvoties. It kā man galvā būtu ieperinājies kaut kāds nejauks kustonis un es nekad, nemūžam vairs nevarētu tikt no tā vaļā. Tas man liek justies ļoti nelāgi. Tas ir tik pretīgi. Man gribas vemt. Man gribas nomirt. Gribas, lai kāds man iešautu galvā un man vairs nebūtu par to visu jādomā.
Astrīda sēdēja līdzās un bija viņu apskāvusi. Sems šķita nokaunējies, tomēr nespēja apturēt asaras. Viņš šņukstēja kā tad, kad bija vēl mazs un viņam rādījās murgi. Neapvaldīti. Aizgūtnēm.
Pamazām spazmas pierima. Tad izbeidzās. Saraustītā elpa izlīdzinājās.
- Man patiešām prieks, ka nedeg gaisma, teica Sems.
- Pietiek jau ar to, ka tev bija tas jāklausās.
- Esmu galīgi izjucis, viņš piebilda.
Astrīda neatbildēja, tikai piekļāva zēnu ciešāk sev klāt. Un pēc laika, kas likās ļoti ilgs, Sems no viņas atrāvās, maigi atjaunodams distanci starp abiem.
- Paklau! Tikai nesaki nevienam…
- Nē. Bet, Sem…
- Un, lūdzu, nesaki man, ka tas jau nekas, teica Sems.
- Neesi vairs tik laipna pret mani. Nesaki vairs, ka mīli mani. Esmu tikai milimetru no tā, lai atkal sabruktu.
- Lai notiek.
Sems smagi nopūtās. Vienreiz. Tad otrreiz.
- Labi, viņš beidzot teica. Labi. Pastāsti man, kas bija teikts Lanas vēstulē.
TRĪSDESMIT TREŠĀ NODAĻA
7 STUNDAS, 58 MINŪTES
Hanters bija izsalcis vairāk, nekā tas, viņaprāt, bija iespējams. Pārtiekot no glumā, bezgaršīgā, pretīgā ēdiena, ko izsniedza pie Ralfa, izsalkums mocīja jau labu laiku. Trīs šjuras kārbas dienā. Tā bērni to dēvēja. Tikai “šļuras” vietā reizēm tika lietots kāds stiprāks vārds.
Bet tagad jau tas bija tālu aiz muguras. Tagad dienas ar trim šļuras kārbām likās kā senās labās dienas.
Kad Daks aizgāja, Hanteru pamanīja un metās vajāt Cila drauģeļi. Viņš tik tikko izglābās. Un, lai izbēgtu vajātājiem, viņam nācās darīt to, ko tie no viņa nekādi negaidīja, proti doties ārā no pilsētas.
Hanters jau bija šķērsojis šoseju. Skrienot zēnam visu laiku likās, ka viņam dzenas pakaļ, kaut ari tā nebija. Ka Cils un tā drauģeļi huligāni viņu kuru katru bridi notvers. Un pēc tam… par to, kas sekotu pēc tam, Hanteram nemaz negribējās domāt.
Tas likās tik traki. Tik neiespējami. Cils nebija viņa labākais draugs, ne tuvu, taču viņi bija mitinājušies vienā mājā. Viņi bija čomi. Ne sevišķi tuvi, tomēr čomi. Puiši, kuri kopīgi skatījās mačus vai nopētīja meitenes, vai vienkārši tāpat vien nosita laiku. Viņš kopā ar Cilu un Hariju, un…
Un tur jau, protams, tā nelaime: Harijs.
Viņam ne prātā nebija nācis kaut ko nodarīt Harijam. Tā patiesi nebija viņa vaina. Bet vai tiešām?
Vai tiešām?
Pārlavoties pāri šosejai, zēnam šķita, it kā tā būtu robeža vai kaut kas tamlīdzīgs. It kā viņš būtu pārbēdzis no vienas valsts uz citu. Vienā pusē Perdidobīča, otrā kaut kas cits.
No sākuma Hanters apsvēra došanos uz Koutsu. Bet Koutsā nebija atrodama atbilde ne uz vienu no jautājumiem, kas Hanteram nelika mieru. Koutsa nozīmēja Dreiku un Keinu, un to viltīgo raganu Diānu. Galvenais jau Dreiku. Hanters viņu bija redzējis Pateicības dienas kaujā. Tajā laikā Hanteram vēl nebija ne jausmas, ka viņā attīstās spēks. Viņš bija tikai skatītājs, kurš maisījās pa kājām puišiem, kuri patiešām cīnījās. Skatītājs, kurš stāvēja, vērodams visas šīs neizmērojamās šausmas: to, kā Sems raida no plaukstām milzīgas enerģijas triecienus un Keins uzrauj gaisā cilvēkus un priekšmetus, lai atkal triektu tos zemē.
Un koijoti. Arī viņiem tajā visā bija sava loma.
Bet tas, kurš vajāja Hanteru nakts murgos, bija tieši Dreiks. Pātagroka, kā viņš sevi dēvēja, un ar to pilnīgi pietika. Tomēr ne jau pati pātaga bija tā, kas Hanteru tik ļoti šausmināja. Tā bija šī svešā puiša absolūtā, neiedomājamā varmācība. Neprāts.
Nē. Uz Koutsu gan ne. Turp viņš nedosies.
Viņam nebija, kur iet.
Nakts atlikušo daļu Hanters pavadīja, slēpjoties vienā no pamestajām mājām kalnu pakājē.
Miegs bija saraustīts. Gulēt neļāva bailes un izsalkums.
Labi, Hanters sev teica, ja divu dienu laikā nekas nebūs mainījies un stāvoklis paliks tikpat izmisīgs, viņam ir risinājums. Varbūt ne visai labs, tomēr risinājums. Pēc divām dienām Hanteram paliks piecpadsmit. Piecpadsmit ir lielais blīkšķis, lielais solis ārā. Ardievu, IBJZ!
Viņš bija dzirdējis stāstus par to, kā izdzīvot. Kā pārvarēt kārdinājumu un palikt IBJZ. Bet pēdējā laikā bija nācies dzirdēt aizvien vairāk bērnu apgalvojam: man viss līdz kaklam; paliks piecpadsmit, tīšos prom.
Runāja, ka izkūpēšanas bridi tu tiec kārdināts ar to, pēc kā visvairāk ilgojies. Ar cilvēku, pēc kura visvairāk skumsti. Ja tu spēj šo kārdinājumu pārvarēt, tad paliec IBJZ. Ja padodies… nu, tur jau tā nelaime. Neviens nezina, kas notiek tad, ja tu padodies.