Hanters zināja, ar ko tiks kārdināts. Ar člzburgeru. Vai picas gabalu. Ne ar konfektēm konfektes viņu vairs neinteresēja. Nu jau vairs ne. Viņu interesēja gaļa.
Ja pie viņa ierastos kāds dēmons ar ceptām Applebee’s ribiņām, Hanters īpaši nešaubījās, ka sniegtos pēc tām. Lai arī kādas būtu sekas.
Viņš nudien būtu iztirgojis savu dzīvību par In-N-Out dubulto hamburgeru. Māca vienīgi šaubas, vai dēmons patiešām ļautu viņam to apēst vai arī aizrautu neesamībā tādu pašu izbadējušos.
Pamestajā mājā Hanters slēpās visu nakti un vēl daļu rīta. Iet ārā bija bail. Bet, lai arī cik cītīgi meklēja, neko ēdamu viņš neatrada. Itin neko. Māja bija iztīrīta līdz pēdējam. Virtuves skapji bija vaļā, ledusskapja durvis plaši atvērtas. Visas nodevīgās pazīmes, ka te pabijuši Alberta vācēji.
Nekā. Itin nekā ēdama.
Apātisks, bezcerības mākts Hanters stāvēja dzīvojamā istabā. Viņš skatījās uz aizaugušo pagalmu un domāja par lakstiem un nezālēm. Arī nezāles ir augi. Dzīvnieki taču tās ēd. Ar tām vismaz var piepildīt kuņģi.
Laksti un nezāles. Tikai jāizvāra. To viņš varētu izdarīt.
Un tad Hanters ieraudzīja briedi.
Tā bija mātīte. Ārkārtīgi piesardzīga. Ar purniņu, kas likās vienlaikus jauks un stulbs. Briežumāte samirkšķināja savas lielās, melnās acis.
Briedis. Kārtīga teļa lielumā.
Pat vēl nepaguvis izdomāt, ko un kāpēc dara, Hanters virzījās uz sētas durvīm.
Zēns kustējās ātri. Tiklīdz viņš atvēra durvis, briedis satrūcies metās prom. Hanters pacēla rokas un nodomāja: dedzināt.
Briedis nenokrita uz vietas beigts. Tas izdeva žēlu skaņu, uz kādām, kā Hanteram līdz šim bija šķitis, brieži nemaz nav spējīgi. Dzīvnieks turpināja skriet, tikai viena kāja bezpalīdzīgi vilkās pakaļ.
Hanters notēmēja vēlreiz un nodomāja: dedzināt.
Briedis sagrīļojās. Priekškājas turpināja kustēties, bet pakaļkājas vairs ne. Dzīvnieks sabruka.
Hanters metās klāt. Briežumāte vēl arvien bija dzīva un mēģināja kustēties. Tā lūkojās viņā ar savām lielajām, maigajām acīm, un kādu bridi Hanters pat saminstinājās.
- Piedod, viņš beidzot sacīja.
Zēns notēmēja ar rokām uz briežumātes galvu. Pēc dažām sekundēm tā pārstāja mētāties. Melnās acis kļuva duļķainas.
Tā smaržoja kā steiks grilā.
Hanters izplūda asarās. Viņš šņukstēja mežonīgi, neapvaldīti. Lūk, to pašu viņš bija izdarījis ar Hariju. Nabaga Hariju. Un tagad ar šo nabaga dzīvnieku, kurš pats bija izsalcis.
Hanteram negribējās briedi ēst. Tas likās tik mežonīgi. Vēl pirms minūtes briežumāte bija dzīva, vēl pirms minūtes tā čāpstināja, ēdot zāli. Dzīva. Bet tagad beigta. Un ne vienkārši beigta, bet pa daļai izcepta.
Hanters teica sev, ka neēdīs briedi. Bet, lai ari zēns apgalvoja, ka to nedarīs, ka nespēj, ka nevajadzētu… viņš aizgāja uz virtuvi un sameklēja tur pašu garāko nazi.
Orsija Petidžona vairs nebija izsalkusi pēc sapņiem. Viņa bija izsalkusi pēc pārtikas.
Kopš ierašanās Koutsā viņa bija dabūjusi paēst tikai tik daudz, lai paliktu dzīva. Situācija bija dramatiska. Bērni klīda pa apkārtnes mežiem, meklēdami sēnes, ķerdami vāveres un putnus. Kāds zēns bija izgatavojis lamatas un notvēris tajās jenotu, bet, pirms viņš to ar armatūras gabalu nosita, dzīvnieks paguva viņam vairākas reizes iekost.
Meitene, vārdā Elisona, bija pielasījusi pilnu bļodu ar sēnēm. Nospriedusi, ka izceptas tās kļūs nekaitīgas, viņa
noturēja sēnes mikroviļņu krāsnī, līdz tās kļuva cietas kā gumija. Taču cepdamās tās smaržoja.
Orsija bija ostījusi cepto sēņu smaržu, un tā viņu gandrīz padarīja traku. Kāds no zēniem uzbruka Elisonai, piekāva viņu un atņēma sēnes, bet nabaga Elisona spēja tik vien kā raudāt un lamāties.
Bet jau pēc dažām minūtēm zēns vēma. Pēc tam viņš sāka murgot un bļaustīties, un strīdēties ar kaut kādām neesošām būtnēm. Pēc brīža puisis apklusa. Kopš tā laika neviens nebija uzdrošinājies spert kāju viņa istabā. Neviens nezināja, vai viņš ir dzīvs vai miris.
Daži bērni plūca zāli un sūnas un vārīja tās. Viņi nesaslima, tikai mazliet pamocījās ar nelabu dūšu. Bet paēduši nejutās tik un tā.
Bērni bija novājējuši, iekritušiem vaigiem. Pēc īstiem bada cietējiem tie vēl neizskatījās, jo īsts pārtikas trūkums bija iestājies tikai pirms dažām dienām. Bet Orsija zināja, ka drīz vien vēderi uzpūtīsies un mati kļūs iesarkani un trausli, un iestāsies briesmīga samiernieciska letarģija. Reiz viņa skolā bija rakstījusi referātu par badu. Kas gan būtu varējis iedomāties, ka kaut ko tādu nāksies pieredzēt viņai pašai?
Arvien biežāk bērni izmeta melnus jociņus par kanibālismu.
Un Orsijai aizvien vairāk ruka pārliecība, ka viņai tajā nevajadzētu piedalīties.
Protams, ja par maltīti nebūtu izraudzīta viņa pati.
Orsija gulēja savā namiņā meža ielokā aiz skolas ēkas un skatījās vecu televīzijas uzveduma ierakstu, kas likās kā atceļojis no citas planētas. Ierakstam līdzi nāca Doritos reklāma. Uzveduma personāži nemitīgi locīja iekšā čipsus. Neticami, ka šī pasaule kādreiz tik tiešām bija pastāvējusi.
Pēkšņi Orsija sajuta, ka istabā bez viņas ir vēl kāds. Viņa to ne redzēja, ne dzirdēja. Viņa to saoda.
Atnācējs oda pēc… pēc zivīm. Meitenei ierūcās vēders un mutē saskrēja siekalas. Kas tur ir? Orsija izbijusies vaicāja.
Vabole lēnām tapa redzams. Viņš iznira uz Mošes noplukušās istabeles fona.
- Ko tu gribi? Orsija noprasīja, vairs nebaidīdamās no Vaboles, jo zināja, ka tas ir viņš. Smarža treknais, bagātīgais zivs aromāts lika viņai siekaloties kā izsalkušam sunim.
- Man vajag, lai tu kaut ko izdarītu, pavēstīja Vabole.
- Vai tevi atsūtīja Keins?
Vabole vilcinājās. Viņš pameta skatienu sāņus un uz dažām sekundēm atkal saplūda ar fonu. Tad uzradās no jauna. Seja savilkta Vabolēm ļoti neraksturīgā apņēmības izteiksmē. Viņš piesardzīgi palūkojās pār plecu, kā baidīdamies, ka tur varētu slapstīties un noklausīties kāds paša dubultnieks. Viņiem ir zivis.
- Es tās saožu, nokunkstējās Orsija.
- Es tev dažas atnesu, teica Vabole.
Orsijai likās, ka viņa tūdaļ noģībs. Vai tiešām es drīkstēšu tās apēst?
- Vispirms apsolies, ka darīsi to, ko tev teikšu.
Orsija zināja, ka Vabole ir sīks preteklis. Ej nu sazini, ko viņš grib! Bet meitene zināja arī to, ka nenoturēsies pretī. Nebija nekā tāda, ko viņa neizdarītu ēdiena dēļ. Zivs būtu kaut kas daudz, daudz labāks nekā tā zināmā gaļas šķirne, par ko bērni te palaikam sprieda.
- Kas man jādara? noprasīja Orsija.
- Mēs dosimies pastaigā. Tad tev būs jāizdara savs darāmais. Ir kaut kāds tur radījums vai sazin kas. Viņi grib, lai tu izzini tā sapņus. Izdibini, ko tas grib.
- Zivs, Orsija uzstājīgi čukstēja. Vai tev tā ir līdzi?
Vabole izvilka no jakas kabatas plastmasas maisiņu ar
rāvējslēdzēju. Tajā bija balta, drupana, izjukusi zivs. Orsija drebošiem pirkstiem paķēra maisiņu, atrāva to vaļā un metās ēst kā dzīvnieks, kāri kampjot ar muti.
Viņa nerimās, līdz bija izvilkusi maisiņu ar iekšpusi uz āru un nolaizījusi plastmasu pavisam tīru. Vai tev ir vēl? viņa žēli pajautāja.
- Vispirms izdari savu darbu. Pēc tam mēs dosimies atpakaļ uz pilsētu un tur ari runāsim.
- Vai mēs to darīsim Perdidobīčas bērnu labā? jautāja Orsija.
Vabole nošņaukājās. Mēs sadarbojamies ar tiem, kuri var piedāvāt kaut ko labāku. Šobrīd Sema puišiem ir zivis. Tātad mēs esam viņu pusē. Bet, ja Dreiks pamanīsies mūs kaut kā notvert, mēs pāriesim viņa pusē. Vai skaidrs?