- Esmu par vārgu tik garam ceļam, teica Orsija.
- Mums jānokļūst tikai līdz šosejai. Tur mūs gaidīs automašīna.
TRĪSDESMIT CETURTĀ NODAĻA
6 STUNDAS, 3 MINŪTES
Edīlio veda mašīnā sīko, pretīgo mutantu Vaboli un meiteni, kura bija tam līdzi. Šis uzdevums viņu nepavisam neiepriecināja. Vairāk par visu viņam gribējās palikt pilsētā. Ar nakts iestāšanos varēja gaidīt jaunas nepatikšanas. Un Sems… nu, Sems neizturējās kā Sems.
Pagājušonakt, noklausīdamies Kvinna un Alberta atzīšanos, Sems izskatījās pēc zombija.
Un šorīt savu stāstu izstāstīja Vabole. Visi jaunumi, ko viņš, savilcis kaunīgu seju, pavēstīja, bija nelāgi, bet Sems tik vien kā blenza. Laimīgā kārtā iesaistījās Astrīda.
Sems, Edīlio, Braiena, Teilore, Kvinns, Alberts, Astrīda visi septiņi, sapulcējušies Astrīdas dzīvojamā istabā, klausījās, kā Vabole pārmaiņus zemojās un činkstēja.
Tad Astrīda izlasīja Lanas vēstuli.
Sem!
Esmu devusies nogalināt Tumsu. Labprāt paskaidrotu, ko tas nozīmē, bet arī es pati to īsti nezinu. Zinu tikai, ka tā ir baismīgākā būtne, kādu vien var iztēloties. Laikam jau necik uzmundrinoši neskan.
Man nav izvēles. Tā iedzinusi manī savus āķus, Sem. Tā bija iekļuvusi manā galvā. Tā daudzas dienas mani sauca. Es tai esmu vajadzīga, tikai nezinu, kādam nolūkam. Bet, lai vai kā, es nedrīkstu pieļaut, ka notiktu pēc viņas prāta.
Ceru, ka ar mani viss būs kārtībā. Ja ne, parūpējies parPatriku. Un arī par Cepumu.
Lana
- Es sapratu, ka viņai ir kaut kādas problēmas, vainīgā balsī teica Kvinns. Taču to gan nezināju. Tas ir… iznāk, ka Lana mūs ar Albertu izmantoja, lai nokļūtu atpakaļ tuksnesī.
- Tas izdevīgi novērš uzmanību no tavas paša nekrietnās rīcības, noskaldīja Astrīda.
- Viņa man piedāvāja zeltu, domīgi noteica Alberts. Astrīdas dusmas, šķiet, viņu nebiedēja. Tas bija labs ierosinājums, un es ar prieku to pieņēmu. Bet sākotnēji tas nāca no viņas. Varbūt mums vajadzētu apdomāt, vai Lana nesadarbojas ar šo radījumu.
- Nē, teica Kvinns.
Visi gaidīja no viņa pamatojumu, bet Kvinns tikai paraustīja plecus un atkārtoja: Nē. Un pēc brīža piebilda: Nedomāju vis.
- Lana mums ir vajadzīga, arī Sems beidzot pārtrauca savu drūmo klusēšanu. Tam, vai viņa palīdz tam radījumam, gandrīz nav nozīmes. Vienalga, kā draugs vai kā ienaidnieks, bet Lana mums ir vajadzīga.
- Piekrītu. Alberts pamāja ar galvu, itin kā saruna risinātos starp viņu un Semu un viņi būtu vienīgie, kuri spriež, kā rīkoties. Lai arī pieķerts tik daudzos pārkāpumos, Alberts nepavisam neizskatījās noraizējies.
Bet viņam jau ari nav, par ko raizēties, apcerēja EdUio. Viņam ir pārtika. Pārtika tagad nozīmē varu. Pat Astrīda neliek tam īpašus šķēršļus, lai gan Alberts viņai nepārprotami nepatīk.
- Mums jāuzzina, kas tas tāds par radījumu, teica Alberts.
Sems uzlūkoja Vaboli, kuram bija pavēlēts būt redzamam.
- Ko prot tā meitene Orsija?
Vabole paraustīja plecus. Viņa redz citu cilvēku sapņus, man šķiet.
- Un ICeins grib to būtni izspiegot, Sems gandrīz pret paša gribu aizvien vairāk iesaistījās notiekošajā. Edllio gluži vai redzēja, kā drauga galvā atkal sāk griezties ritentiņi. Tas bija milzu atvieglojums. Ja to grib Keins, varbūt to gribam ari mēs, teica Sems, un visi pārējie cits pēc cita piekrītoši māja ar galvu. Albertam taisnība: jāuzzina, ar ko mums ir darīšana.
Tādējādi Edllio tagad nācās būt par šoferi Vabolēm un šai dīvainajai meitenei.
- Kā tu teici kāds ir tavs vārds? jautāja Edīlio, atpakaļskata spogulīša atspulgā ielūkodamies viņai acīs.
- Orsija.
Normālos apstākļos šī meitene varbūt nemaz neliktos neglīta. Bet tagad viņa izskatījās pagalam iebiedēta. Un izdēdējusi. Visās malās mētājās viņas mati. Un, lai arī Edīlio nebija no tiem, kas mēdz sūdzēties, no viena vai abiem viņa pasažieriem nāca smaka, un ne jau tāda kā no Kvinna un Alberta zivīm.
- No kurienes tu esi, Orsij?
- Es mitinājos reindžera nometnē. Stefanorejā.
- Aha. Tas laikam ir forši.
Neizskatījās, ka viņa gribētu tam piekrist. Tad Orsija teica:
- Tev ir ierocis.
Edīlio pameta acis uz mašīnpistoli, ko bija nolicis uz sēdekļa sev blakus. Divas pilnas aptveres, kas nograbēja pie katras grambas. Jā.
-Ja mēs ieraudzīsim Dreiku, tev viņš jānošauj.
Lai arī Edllio bija tādās pašās domās, tomēr viņš uzskatīja par vajadzīgu pajautāt: Kāpēc?
- Es redzēju viņa sapņus, atbildēja Orsija. Redzēju, kas notiek viņa galvā.
Viņi bija nobraukuši no ceļa un patlaban ieturēja virzienu uz kalniem. Vientuļnieka Džima būdu viņi bija atraduši Edīlio bija apveltīts ar labām orientēšanās spējām -, bet pašās raktuvēs neviens no viņiem nekad nebija nonācis. Braucēju rīcībā bija vienīgi Keina zīmētā karte. Saule pamazām laidās
lejup, krāsodama kalnu virsotnes draudīgi purpursarkanas. Pārāk strauji tuvojās vakars. Lai ari kas Orsijai bija jādara, viņa to nepagūs paveikt tik ātri, lai, viņiem atgriežoties pilsētā, jau nebūtu iestājusies melna nakts.
- Kas tev īsti jādara? jautāja Edīlio.
- Ko tu ar to domā?
- Nu, tu it kā esi ķertā, vai ne? Vabole man sevišķi skaidri nepateica.
Vabole, izdzirdējis savu palamu, pacēla galvu. Tad, itin kā atbildēdams, pagaisa skatienam.
- Es spēju redzēt sapņus. Es jau tev teicu, Orsija, lūkodamās ārā pa logu, atbildēja.
-Jā? Manus sapņus gan tev negribētos redzēt. Tie ir tik garlaicīgi.
- Zinu, atbildēja meitene.
Tas saasināja Edīlio uzmanību. Ko tu teici?
- Tas bija sen. Tu un Sems, un Kvinns, un meitene, vārdā Astrīda. Un vēl viena. Es jūs redzēju ejam cauri mežam.
- Tu tur biji? brīnījās Edīlio. Viņš saknieba lūpas. Doma, ka kaut kāds skuķēns varējis redzēt viņa sapņus, nebūt nelikās iepriecinoša. Viņš tos bija nosaucis par garlaicīgiem, un pārsvarā tie tādi arī bija. Bet reizēm, nūjā, reizēm viņam bija sapņi, kuros viņš negribētu ielaist svešinieku. Sevišķi jau meiteni.
Viņš neveikli sagrozījās savā sēdeklī.
- Neuztraucies, mierināja Orsija, un viņas sejā pazibēja smaida ēna. Esmu pieradusi pie… nu, tu jau zini. Pie visa kā.
- Aha, nomurmināja Edīlio.
Džips, braucot pa akmeņaino zemi, lēkāja un grabēja. Logi bija aizvērti, un durvis cieši noslēgtas. Ap viņiem virmoja putekļu mākonis, un Edīlio neuzticējās Vabolēm: ko no tāda varēja zināt izlēks un vienkārši pazudīs.
Un vēl šeit bija sastopami koijoti. Edīlio modri vēroja apkārtni.
Viņi iebrauca kalnos. Klinšu atradze veidoja ieloku, tieši kā Keins bija uzzīmējis Vabolēm domātajā kartē.
Vieta izskatījās nelādzīga. Ēnas likās dziļākas, nekā tām pienāktos būt dienas vidū.
- Neesmu sajūsmā, nevērsdamies ne pie viena, noteica Edllio.
- Vai tev ir ģimene? jautāja Orsija.
Šis jautājums Edllio izbrīnīja. No runām par ģimeni bērni parasti centās izvairīties. Nevarēja taču zināt, kas noticis ar viņu ģimenes locekļiem. Protams.
- Kad man ir bail, es mēģinu domāt par tēti, teica Orsija.
- Es gan ne, noteica Vabole.