- Par mammu ne? jautāja Edllio.
-Nē.
-Jo es, redzi, domāju par mammu. Manās domās viņa, vai zini, ir tik skaista. Tas ir, es nezinu, vai viņa tāda bija… ir… īstenībā. Vai saproti? Bet šeit, Edllio piedauzīja sev pie galvas, šeit viņa ir brīnumskaista. Tad viņš pabungāja sev pa krūtīm. Un arī šeit.
Viņi apbrauca atradzes klinšaino galu, un tur nežēlīgā saules gaismā atklājās spoku pilsēta.
Edīlio uzspieda uz bremzēm.
- Vai te izskatās tā, kā tev aprakstīja Keins? viņš jautāja Vabolēm.
Vabole pamāja ar galvu.
- Labi.
- Keins teica, lai izejot cauri pilsētai. Garām ēkai, kura vēl arvien stāv savā vietā. Augšup pa taku. Uz raktuvju šahtu.
- Aha, attrauca Edīlio. Puisis zināja, kas darāms. Bet viņam tas nepatika. Nepavisam. Vēl jo vairāk tagad, kad viņš bija šeit. Edīlio nebija māņticīgs, vismaz pats sevi par tādu neuzskatīja, taču šī spoku pilsēta uzdzina viņam šermuļus.
Iedarbinājis džipa motoru, Edīlio stūrēja uz priekšu lēni, ne vairāk kā desmit jūdzes stundā. Vismazāk viņam patlaban gribējās gudrot, kā apmainīt riepu.
- Man šī vieta nepatīk, pavēstīja Orsija.
- Aha. Nu tad pavasara brīvdienās uz šejieni nebrauksim, atteica Edīlio.
Brauciens cauri pilsētai.
Garām pussagruvušai ēkai.
Taka bija šaura, bet džipam izdevās pa to uzrāpties.
- Stop! iesaucās Orsija.
Edīlio uzspieda uz bremzēm. Viņi bija piebraukuši pie augsta iežu atseguma. Ja šis būtu kāds vecs vesterns, nodomāja Edīlio, te būtu jāatrodas slēpnim.
Viņš paņēma ieroci. Sajūtot rokā tā smagumu, kļuva drošāk. Viņš turēja to gatavībā. īkšķis uz drošinātāja. Pirksts uz mēlītes sarga tieši tā, kā viņš bija mācījis saviem jauniesauktajiem.
Edīlio ieklausījās, taču neko nedzirdēja.
- Kāpēc mēs apstājāmies? viņš jautāja Orsijai.
- Ir jau pietiekami tuvu, viņa čukstēja. Es…
Edīlio sagrozījās sēdeklī. Kas tas ir?
Ieraudzītais viņu šokēja. Orsijas acis bija plaši ieplestas, mirdzošie acu baltumi nemierīgi grozījās.
- Kas ar viņu notiek? drebošā balsī vaicāja Vabole.
- Orsij! Vai tev kaut kas kaiš? jautāja Edīlio.
Viņas vienīgā atbilde bija kunkstēšana tik pārdabiska, ka pirmajā brīdī Edīlio pat neattapa, ka šī skaņa nāk no viņas. Tā likās veidojamies kaut kur dziļi krūtīs, pārāk dobja šai trauslajai meitenei; tā vairāk atgādināja dzīvnieka ņurdienu.
- Tā skuķe ir nojūgusies, noīdējās Vabole.
Orsija sāka drebēt. Drebēšana aizvien pieņēmās, līdz viņa raustījās spazmās, itin kā saņēmusi nāvējošu elektrotraumu. Mēle izlīda no mutes kā sprūds.
Orsija koda sev mēlē. Kā cenzdamās to nokost.
- Ei! Edīlio atrāva vaļā cimdu nodalījumu un drudžaini rausa ārā visu, kas tur bija, skrūvgriezi, kabatas lukturīti, riepu manometru. Viņš pakampa manometru un iesvieda to
aizmugures sēdeklī. Turi viņu, nelaid vaļā! viņš uzkliedza Vabolēm, kurš, gluži otrādi, atrāvās.
Edīlio saķēra meiteni aiz matiem nekā citādi viņš to ar vienu roku nebūtu spējis noturēt -, aptina matu kodaļu sev ap roku, līdz viņam bija stingrs atbalsta punkts, tad pavilka viņas galvu uz priekšu un iegrūda manometru Orsijai starp zobiem.
Viņas žokļi sacirtās tik spēcīgi, ka ielauza mērierīces plastmasu. No meitenes mutes plūda asinis, taču zobi vairs nebija iekodušies mēlē.
- Turi to viņai mutē! Edīlio uzkliedza Vabolēm.
Vabole tikai stingi blenza.
Edīlio nolamājās un uzbrēca: Dari to, vai arī zvēru, es nošaušu tevi!
Vabole vienā mirklī izkļuva no transa un saņēma rokās Orsijas galvu.
Edīlio iedarbināja džipu atpakaļgaitā un, cik ātri vien iespējams, sāka virzīties atpakaļ pa taku. Atskanēja būkšķis, kam sekoja sunisks sāpju smilkstiens. Koijoti.
Stūrēdams ar vienu roku un kliegdams aiz bailēm, Edīlio trieca džipu tieši sienā. Viņš to trieca uzbrukumā. Pabraucis dažas pēdas atpakaļ, lai dabūtu skaidru skatu, viņš atkārtoja triecienu. Vēlreiz atkāpjoties, blakus iznira milzīgs atņirgts purns. Koijota zobi šķieda siekalas un plosīja plastmasu.
Edīlio notēmēja un izšāva. Zalve bija īsa, varbūt kādas piecas sekundes, taču ar to bija vairāk nekā pietiekami, lai sašķaidītu koijota galvu, pārvēršot to sarkanā miglā.
Kratīdamās un lēkādama mašīna klunkuroja lejup pa grambaino taku. Edīlio tik tikko spēja saturēt rokās stūri.
Tad pēkšņi viņi atradās līdzenā apvidū. Edīlio strauji pagrieza stūri tieši brīdī, kad divi koijoti metās virsū plastmasas apšuvumam. Abu ķermeņu trieciens bija tik spēcīgs, ka ielieca plastmasu un trāpīja Edīlio pa roku, izsitot no tās stūri un pašu apstulbinot.
Bet zēna kāja bija uz gāzes pedāļa, un viņš to mina grīdā. Džips traucās tieši ēkas sienā. Edīlio ieķērās stūrē, uzmina uz bremzēm, strauji pagrieza; auto gāzelēdamies pagriezās uz diviem riteņiem un brāzās ārā no spoku pilsētas.
Koijotu bars vēl kādu brīdi sekoja, bet, sapratuši, ka mēroties ar pilnā ātrumā braucošu automašīnu nespēj, dzīvnieki atpalika.
Vabole vēl arvien turēja Orsijas galvu dzelžainā tvērienā. Bet nu jau meitene izdeva saprotamākas skaņas, šķiet, lūgdama, lai viņu atbrīvo.
- Laid viņu vaļā, norīkoja Edīlio.
Vabole atlaida Orsiju.
Meitene ar plaukstas virspusi notrausa asinis. Edīlio, atradis cimdu nodalījumā lupatu, pasniedza to viņai.
- Tas pavēlēja, lai nokožu sev mēli, viņa beidzot izdvesa.
- Kas? iesaucās Edīlio. Kas? Kurš?
- Viņš. Viņš man teica, lai nokožu sev mēli, un es nebiju spējīga pretoties, viņa šņukstēja. Viņš negribēja pieļaut, ka es jums to izstāstu.
- Ko izstāsti? Ko tad? izmisīgi un mulsi noprasīja Edīlio.
Orsija izspļāva uz mašīnas grīdas asinis un vēlreiz ar
lupatu noslaucīja muti.
- Viņš ir izbadējies, meitene atbildēja. Viņš grib ēst.
- Mūs? iebļāvās Vabole.
Orsija paskatījās uz viņu un gandrīz iesmējās. Nē. Mūs viņš neēdīs. Ak! Mana mēle!
- Kuru tad? Kuru?
Orsija, nelikdamās zinis par Vaboli, vērsās pie Edīlio.
- Mums nav daudz laika, viņa teica. Bariba tuvojas. Cilvēki viņam to nes. Un, kad viņš būs to uzņēmis, viņš kļūs stiprs un izmantos to meiteni.
- Kas tā par meiteni? jautāja Edīlio, lai gan atbildi viņš zināja, pirms vēl bija uzdevis jautājumu.
- Es nezinu, kā viņu sauc. Nu to, ar dziednieces dotībām. Ar viņas palīdzību tas var iemantot ķermeni, iemantot rokas un kājas.
- Patlaban viņš ir novārdzis, Orsija pēc brīža piebilda.
- Bet, ja viņš dabūs, ko vēlas… kļūs tāds, kāds vēlas kļūt… tad jūs viņu vairs neapturēsiet.
- Badā un tumsā, teica Mazais Pīts.
Puisēns bija nolikts gulēt, taču viņa acis bija platas un spožas.
-Zinu, PItij. Mēs visi esam izbadējušies. Bet gluži tumšs gan nav, Astrīda gurdi sacīja. Aijā-žūžū. Laiks čučēt.
Meitene bijusi aizvadījusi garu nakti un ritu. Viņai gribējās, lai Pīts iemieg; tad ari viņa varētu kaut cik pagulēt. Astrīda tikko spēja noturēt galvu. Tā kā nedarbojās gaisa kondicionēšanas iekārta, mājā bija karsti. Karsti un smacīgi.
Sema sabrukums viņai bija smags trieciens. Astrīdai gribējās just zēnam līdzi. Viņa arī juta līdzi. Bet lielākas par līdzjūtību bija bailes. Sems bija vienīgais, kas stāvēja starp Perdidobīčas nosacīto normālumu un Keina, Dreika un Diānas iemiesoto varmācīgo neprātu.