Sems arī bija vienīgais, kurš aizstāvēja Mazo Pītu un pašu Astrīdu.
Bet viņš salūza. PTSS, viņa sprieda, pēctraumas stresa sindroms. Ar to mēdz sasirgt kareivji, kuri pārāk ilgu laiku aizvadījuši kaujās.
Varbūt lielākā vai mazākā pakāpē tas bija visiem 1BJZ iedzīvotājiem. Bet neviens cits nebija sastapies ar visām šeit notikušajām varmācīgajām sadursmēm, atrodoties arvien jaunu šausmu degpunktā, un turklāt vēl bijis apkrauts ar visiem šiem neskaitāmajiem, nudien neskaitāmajiem sīkumiem. Semam nebija brīvstundu. Nebija atelpas.
Astrīda atcerējās Kvinnu smejam, ka Sems nekad nedejojot. Viņa šo puisi mīlēja, taču taisnība, Sems nemācēja
atslābināties. Labi, ja vien tāda iespēja tiks dota, Astrīda viņam to iemācīs.
- Viņam bail, sacīja Mazais Pīts.
- Kam?
- Nestoram.
Nestors bija lelle maružiņa, kuru Sems netīšām bija saplēsis. Jā, man ari ir žēl Nestora. Guli, Pītij.
Viņa pieliecās, lai noskūpstītu brālīti uz pieres. Protams, viņš Astrīdai neatbildēja. Puisēns māsu neapskāva, nelūdza, lai izlasa viņam pasaku, neteica: “Paldies, ka tu tā rūpējies par mani, māsiņ.”
Ja brālītis vispār runāja, tad tikai par to, kas bija viņa galvā. Ārpasaule viņam nozīmēja ļoti maz vai nenozīmēja neko. Pie ārpasaules piederēja arī Astrīda.
- Es tevi mīlu, Pītij, viņa teica.
- Viņam ir viņa, teica Mazais Pīts.
Brīdī, kad tika izteikts šis apgalvojums, Astrīda jau bija izgājusi pa durvīm. Ko?
Pīta acis aizvērās.
- Pītij! Pītij! Meitene apsēdās līdzās brālītim un pielika roku viņam pie vaiga. Pītij… Vai Nestors ar tevi runā?
- Viņam patīk mani briesmoņi.
- Pītij, vai… Astrīda pat īsti nezināja, kā pajautāt. Smadzenes likās pārkarsušas. Tas bija vairāk nekā parasts nogurums. Viņa atgūlās līdzās brālītim un cieši piekļāvās pie viņa vienaldzīgā augumiņa. Pastāsti man, Pītij. Pastāsti man par Nestoru.
Bet Mazais Pīts jau bija aizmidzis. Un pēc dažām sekundēm aizmiga ari Astrīda.
Tas notika miegā. Tieši miegā viņa sāka likt kopā atsevišķos bilžu mīklas gabaliņus.
TRĪSDESMIT PIEKTĀ NODAĻA
2 STUNDAS, 52 MINŪTES
Divdesmit viena stunda bez pārtikas. Ne kumosiņa.
Bez jebkādām cerībām, ka ēdiens pēkšņi varētu parādīties.
Džeka vēders vairs nerūca un neburkšķēja. Tas raustījās krampjos. Sāpes nāca viļņveidā. Katra sāpju lēkme ilga kādu minūti, un pēc tam stundu vai pusotru bija atelpa. Bet, kad sāpes atgriezās, tās bija stiprākas nekā iepriekš. Un vilkās ilgāk.
Pēc kādām divpadsmit stundām tas kļuva nopietni. Izsalkums Džeku bija mocījis ari pirms tam, jau ilgstoši, bet tas bija citādi. Viņa organisms vairs neteica: “Paklau, kā būtu, ja mēs paēstu?” Tagad tas kliedza: “Dari kaut ko, es ciešu badu!”
Tikko bija sācies jauns sāpju cikls. Džeks no tā baidījās. Viņš slikti panesa sāpes. Un šīs savā ziņā bija ļaunākas par sāpēm kājā. Tās bija ārpusē. Šīs iekšienē.
- Vai tu jau izdomāji? noprasīja Keins. Vai dabūji to gatavu?
Džeks vilcinājās. Ja viņš atbildēs “jā”, sāksies viņa murga nākamais posms.
Ja teiks “nē”, viņi šeit sēdēs un sēdēs, līdz nomirs badā.
Džekam negribējās teikt “jā”. Viņš zināja, kas Keinam padomā. Tik ļoti negribējās teikt “jā”.
- Es varu to izdarīt, atbildēja Džeks.
- Tu vari to izdarīt tūlīt?
- Es varu izņemt no reaktora vienu kodoldegvielas stieni, teica Džeks.
Keins lūkojās viņā gandrīz tā, it kā būtu gaidījis citu atbildi.
- Labi, viņš klusi sacīja.
- Bet man jāsāk ar to, ka pavājinu kontroles stieņus visā reaktorā. Tādējādi tiks apturēta reakcija, bet tas nozīmē, ka elektrība tiks atslēgta visur.
Keins pamāja ar galvu.
- Tu gribi teikt, ka strāvas nebūs nekur? ierunājās Diāna.
- Ne tikai Perdidobīčā?
-Ja nu vienīgi kāds no jauna iedarbinās reaktoru, teica Džeks.
- Jā, novilka Keins. Viņš šķita samulsis, it kā viņa domas būtu aizņemtas ar kaut ko citu.
- Es varu izcelt degvielas stieni. Tas ir divpadsmit pēdas garš un satur 235 granulas urāna. Pēc izskata atgādina ļoti garu un tievu kārbu, kas piepildīta ar oļiem. Tas ir ārkārtīgi radioaktīvs.
- Tātad tavs plāns ir mūs visus nogalināt? noteica Diāna.
- Nē. Lai pārvietotu stieņus, tiek izmantoti ar svinu izoderēti apvalki. Tie gan nav absolūti efektīvi, bet tik ilgi, cik mums vajadzīgs, tie mūs, domājams, pasargās. Ja nu vienīgi…
-Ja nu vienīgi? noprasīja Keins.
- Vienīgi ja apvalks tiktu bojāts. Kā, piemēram, ja tu to nomestu zemē.
- Kas tad notiktu? interesējās Diāna.
- Tad mēs saņemtu radioaktīvo starojumu. Milzīgās devās. Tas ir neredzams, bet efekts ir tāds, it kā uz tevi tiktu šautas sīkas lodes. Tās izsit tavā ķermenī miljons sīku caurumu. Tu saslimsti. Tev izkrīt mati. Tu vem. Pietūksti. Un visbeidzot mirsti.
Neviens neteica ne vārda.
- Tātad zemē mēs to nemetīsim, Dreiks beidzot pavēstīja.
- Aha. Mēs to stiepsim jūdzēm tālu un ne reizi nenometīsim zemē, noteica Diāna. Pie viena atkaudamies no Sema
un Dēkas, un Braienas uzbrukumiem. Tik tiešām nekādu problēmu!
-Jo tuvāk tu atrodies, Džeks turpināja, jo tas ir nāvējošāk. Tātad, ja atrodies pāris pēdu attālumā, tad, viens un divi, esi pagalam. Ja atrodies tālāk, tad mirsti lēnām. Ja esi pietiekami tālu, varbūt nenomirsi, iekams tev nebūs attīstījies vēzis. Un, ja atrodies pavisam tālu, tad esi drošībā.
- Es izvēlos būt labi tālu, sausi noteica Diāna.
- Pēc cik ilga laika tas būs gatavs? jautāja Keins.
- Pēc pusstundas.
- Ir jau pietiekami vēls, lai mēs varētu sagaidīt tumsu, sacīja Keins. Kā mēs to iznesīsim ārā?
Džeks paraustīja plecus. Aiz reaktora ir ielādes korpuss.
Keins saguma krēslā. Viņš mežonīgi grauza īkšķa nagu. Dreiks noskatījās tajā ar neslēptu nicinājumu.
- Labi, Keins beidzot teica. Džek, dabū visu gatavu. Dreik, mums vajadzīga uzmanības novēršana. Sacel ārpusē traci tā tu aizkavēsi Semu. Pēc tam tu mūs panāksi.
- Vienkārši paņemsim furgonu, ierosināja Dreiks.
- Mēs nevaram braukt pa piekrastes ceļu. Šie mūs tūlīt pat ieraudzīs, iebilda Keins. Mums jāvirzās pa iekšzemes ceļiem. Pāri pakalniem ved takas. Pa tām mēs atradīsim ceļu uz šoseju. Šķērsosim to. Tad dabūsim braucamrīku un dosimies tuksnesī.
- Kāpēc mums jāslapstās? vaicāja Dreiks. Mums taču ir urāns, vai ne? Kurš gan uzdrošināsies mūs aiztikt? Kurš gribēs riskēt ar to, ka tas stienis tiek nomests zemē?
- Ļauj man tev kaut ko pajautāt, Dreik, teica Keins. Ja tu būtu Sems un ieraudzītu mani un tevi, un Diānu, un Džeku visus kopā aizsoļojam pa piekrastes ceļu un tu redzētu, ka es stiepju šo lielo, bīstamo radioaktīvo priekšmetu, ko tu darītu?
Dreiks sarauca uzacis.
- Ak, paskat tik Dreiks mēģina domāt! nosmīkņāja Diāna.
- Tāpēc jau tas, kurš komandē, esmu es, nevis tu, Dreik. Ļauj, lai paskaidroju tev jēdzienos, kādus tu spēj saprast. Ja es būtu Sems un ieraudzītu mūsu četrotni, un saprastu, ka nevaru atļauties uzbrukt… Keins pacēla gaisā četrus pirkstus. Citu pēc cita viņš tos salocīja. Izsliets palika tikai vidējais pirksts.