- Viņš mūs, pārējos, novāktu, Dreiks izgrūda caur sakostiem zobiem. Viņa acis iedzalkstljās apspiestā niknumā.
- Tātad, ja jūsu trijotne grib cēli un braši izsolot no šejienes ārā, dariet man to zināmu, Keins, sastapdamies ar Dreika skatienu, teica. Tad viņš pieliecās Dreikam pavisam tuvu, gandrīz apkampjot viņu. Piegrūdis muti viņam pie pašas auss, Keins čukstēja: Tikai nesāc domāt, ka vari ieņemt manu vietu, Dreik. Tu man esi noderīgs. Bet tiklīdz sākšu uzskatīt, ka tu man vairs nederi…
Tad viņš pasmaidīja, papliķēja Dreika iekritušo vaigu un balsi, kurā vēl bija jūtama senās dižošanās atblāzma, sacīja:
- Mēs sajauksim kārtis. Sems domā, ka visi trumpji ir viņa rokās. Bet mēs visu apgriezīsim otrādi.
- Mēs pabarosim briesmoni, kurš iecirtis nagus tavās smadzenēs, salti noteica Diāna. Nemaz nemēģini to kaut kā izpušķot. Mēs pabarosim briesmoni un cerēsim, ka tas, izrādīdams pateicību, palaidis tevi vaļā no pavadas.
- Liecies mierā, Diāna! Keins viņu apsauca. Viņa bravūra bija pagaisusi.
Diāna pameta skatienu sāņus, lai pārliecinātos, vai Dreiks ir pietiekami tālu. Vabole neatgriezīsies. Tu to zini.
Keins zelēja īkšķi. Džekam iešāvās prātā šķebīga doma, ka varbūt nav tālu bridis, kad viņš aiz bada spētu apēst pats savu pirkstu.
- Tu to nevari zināt, attrauca Keins. Varbūt viņam neizdodas sameklēt Orsiju. Viņš nesacelsies pret mani.
- Nav neviena, kurš būtu tev līdz galam uzticīgs, Kein, teica Diāna. Dreikam tā vien niez nagi tevi novākt pie malas.
Un no Koutsas neviens nemetas šurp tev palīgā. Ir tikai viens cilvēks, kurš par tevi patiesi rūpējas.
-Tu?
Diāna neatbildēja. Es zinu, ka tas ir tevi sagrābis, Kein. Esmu to redzējusi. Bet ari šis tavs briesmonis nav tev uzticīgs. Tas tevi izmantos un aizmetis kā nederīgu. Viņš būs viss, un tu nebūsi nekas.
- Lielākā daļa no tā, ko gribu pateikt, ir tikai pieņēmumi, iesāka Astrīda.
Sems, Astrīda, Edllio jau no paša sākuma viņi bija komanda. Viņi bija cīnījušies pret Orku, kad tas vēl sevi dēvēja par Kapteini Orku un centās valdīt pār IBJZ. Viņi bija cīnījušies pret Keinu un pret Barvedi. Viņi bija iemācījušies pārdzīvot lielo Viens Pieci.
Aina, kas patlaban sāka noskaidroties, bija vēl daudz briesmīgāka.
- Saliekot kopā Edīlio stāstīto ar to, kas bija teikts Lanas vēstulē un ko mēs no Lanas uzzinājām par Dreiku, kā ari vēl šādus tādus sīkumus, mēs…
Viņa uzlūkoja Mazo Pītu, kurš sēdēja pie loga, raudzīdamies uz rietošo sauli un mehāniski mādams ar galvu. Jā, un vēl to, ko man izdevās uzminēt no sava brālīša. Kāds… varbūt kaut kā īpaši mutējis cilvēks. Vai arī mutējis dzīvnieks… Vai varbūt kaut kāda pilnīgi cita veida būtne, kaut kas tāds, ko mēs galīgi nespējam izprast… mitinās raktuvju šahtā.
- Šis radījums, gajafags, ir apveltīts ar spēju ielauzties cilvēku apziņā un viņus ietekmēt. Visvairāk acīmredzot tos, ar kuriem tam bijis kāds kontakts. Kā Lana, teica Sems.
- Vai Orsija, Edīlio viņu pārtrauca. Noteikta veida prātus, vai saprotat? īpaši uztvērīgus vai kā tamlīdzīgi.
Astrīda pamāja ar galvu. Jā. Dažs var būt vieglāk ietekmējams nekā citi. Es esmu pārliecināta, ka tas ir nodibinājis kontaktu ar Mazo Pītu.
- Viņi sarunājas? Edilio neticīgi apjautājās.
Astrīda izstiepa kaklu un atgāza galvu, cenšoties nokratīt sasprindzinājumu, kas bija savilcis žokli. Semu satrieca tas, cik skaista vēl arvien bija šī meitene. Par spīti visam. Bet viņš redzēja arī, cik tā maiga, cik smalka un trausla. Tāpat kā visi pārējie, viņa bija nokritusies svarā. Vaigukauli izcēlās vairāk nekā līdz šim, acis šķita noguruma un raižu noēnotas. Deniņus šķērsoja sarkana švīka.
- Nedomāju, ka viņi sarunājas tā, kā to saproti tu, atbildēja Astrīda. Bet viņi jūt viens otru. Pītijs mēģināja mani brīdināt… Bet es nesapratu.
- īsi un skaidri, klusā balsī sacīja Sems. Ko tu par to domā?
Astrīda pamāja ar galvu. Tev taisnība. Atvaino. Es ne… Viņas balss aizlūza. Bet meitene sparīgi papurināja galvu un no jauna koncentrējās. Labi. Ir kaut kāds radījums mutants. Izcelsme nezināma. Tam piemīt spēks pakļaut prātus. Spēcīgāk tas iedarbojas uz cilvēkiem, kuri ar šo būtni kādreiz jau tikušies. Kā Lana. Kā Dreiks.
- Un, iespējams, Keins, piebilda Astrīda.
- Tu domā, ka arī Keins ir saskrējies ar šo gajafāgu? jautāja Sems.
-Tu gribēji, lai izsakos īsi un skaidri. Tāpēc es atmetu jebkādu epistemoloģiju.
Sems pazina šo Astrīdas iemīļoto triku kaitināt cilvēkus ar svešvārdiem. Viņš vāri pasmaidīja. Uz priekšu! Patiešām atmet to… lai kas tas būtu.
- Pēc vairākiem nosacīti mierīgiem mēnešiem, turpināja Astrīda, pēkšņi no jauna parādās Keins. No Vaboles teiktā mēs zinām, ka pirms tam viņš atradies tādā kā komā vai delīrijā. Bet tad pēkšņi viņš ņem un atlabst. Un pirmais, ko Keins dara, viņš pārņem spēkstaciju.
- Ap to pašu laiku Lana sāk just, ka gajafāgs viņu sauc pie sevis. Un Pītijs sācis runāt par kādu, kas it kā ir badā un tumsā.
- Orsija saka: tas radījums gaida, ka drīz tikšot pabarots, teica Edilio.
-Jā. Un vēl ir Daks.
Sema uzacis uzšāvās pierē. Daks? To viņš nebija gaidījis.
- Viņa stāstā neviens īpaši neieklausījās. Ari es ne, atzina Astrīda. Bet viņš nerimās apgalvot, ka tur, lejā, esot bijusi ala, kas mirdz. Kā no radioaktivitātes. Pēc viņa vārdiem, kā kaut kādā “Simpsonu” epizodē.
- Nu, nu? skubināja Edilio.
- Spēkstacija atrodas pašā IBJZ centrā, turpināja Astrīda. Mēs zinām, ka tur bija avārijas situācija, uz ko Mazais Pīts reaģēja, radot šo… šo burbuli. Bet kā tas nākas, ka daudz kas mainījās jau pirms tam? Kā Mazais Pīts ieguva šādu spēku?
- Negadījums pirms trīspadsmit gadiem. Semam tas atausa, tikai izrunājot šos vārdus.
- Negadījums. Mēs allaž uzskatījām, ka spēkstacijā ietriecies meteorīts. Bet varbūt tas nebija vienkārši meteorīts. Varbūt tas bija kaut kas vairāk.
- Piemēram kas?
- Starp daudzām citām teorijām pastāv ari tāda, ka dzīvība uz Zemes sākusi veidoties no vienkārša organisma, kas sasniedzis mūsu planētu ar komētu vai meteorītu. Tātad pieņemsim, ka uz objekta, kas ietriecās spēkstacijā, ir bijis kaut kas dzīvs. Kaut kas pavisam vienkāršs, teiksim vīruss. Vīruss plus radiācija, un rezultātā iegūstam mutāciju.
- Kas tad īsti ir šis gajafāgs? taujāja Sems.
- Lūdzu, neizturies tā, it kā es tev būtu devusi atbildi, ja? teica Astrīda. Jo es tik tiešām esmu ieslīgusi minējumos. Un, pat ja tā ir patiesība, tā neko daudz neizskaidro. Viss ir viena vienīga jautājuma zīme. Patiesi milzīga jautājuma zīme.
- Bet? skubināja Sems.
- Bet varbūt šis radījums, kurš dzīvo zem zemes trīspadsmit gadus, pārtiek no radiācijas. Barojas no tās. Iedomājieties
vīrusu, kurš Visuma telpā spēj izdzīvot tūkstošiem gadu. Tā vienīgais iespējamais barības avots var būt spēcīga radiācija.
Turpmākais Astrīdai nācās smagi. Sems redzēja, kā dreb viņas lūpas. Spēkstacijas vadība meloja: negadījuma rezultātā radusies radiācijas noplūde tā arī netika pilnībā novērsta. Radiācija visu laiku bija mums zem kājām, tā iesūcās ūdenī un tika absorbēta pārtikā, kuru lietojām.
Astrīdas tēvs bija inženieris un strādāja spēkstacijā. Viņai noteikti nedeva mieru doma, vai tētis par šo maldināšanu ir zinājis.