-Varbūt viņi nemaz nezināja, ka nav visu izvākuši, minēja Sems. Tie cilvēki, kuri tur strādāja, varbūt viņi to pat nenojauta.
Astrīda pamāja ar galvu. Drebēšana rīmās. Taču sejā palika apspiestas dusmas. Gajafāgam mutējot, tas pats notika ar dažiem no mums. Varbūt tā bija kaut kāda veida sintēze. Es nezinu. Toties ir viens puslīdz drošs minējums: gajafāgam sācis aptrūkt barības. Ir jāpapildina tās krājumi. Pats viņš pie tās tikt nevar, viņš var tikai mēģināt likt citiem pildīt savu gribu. Es domāju esmu pārliecināta -, ka avāriju, ko Mazais Pīts apturēja, izraisīja kāds no spēkstacijas darbiniekiem. Paklausot gajafāgam. Mēģinot uzlaist gaisā spēkstaciju, lai visapkārt izplatītos radiācija. Tā nogalinātu visus, kas ir tuvumā… izņemot radījumu, kurš no tās pārtiek.
- Mazais Pīts apturēja avāriju. Radīja IBJZ. Bet viņš neiznīcināja gajafāgu. Un gajafāgs joprojām ir izsalcis.
- Badā un tumsā, apstiprināja Mazais Pīts.
- Keins grasās to pabarot, teica Sems.
-Jā-
- Un pēc tam?
- Un pēc tam gajafāgs izdzīvos un pielāgosies. Tas nevar turpināt dzīvot alā, būdams atkarīgs no citiem. Tam jāizkļūst ārā. Jāspēj brīvi pārvietoties. Un jāiztur uzbrukumi no mūsu puses.
- Varbūt pat ir labi, ka tas nāks atklāti cīnīties, teica Edīlio. Varbūt mums izdodas to nogalināt.
- Tas zina, ar kādiem spēkiem esam apveltīti, teica Astrīda. Turklāt kāds tam ir palīdzējis, iztēlojoties principu, pēc kāda uzbūvēt ķermeni, kas ir būtībā neievainojams.
- Palīdzējis? Kurš?
Sems mierinādams uzlika roku Edīlio uz pleca. Kāds, kurš nezina, ko dara, viņš teica.
- Nestors, pavēstīja Mazais Pīts.
- Pamēģini, draugs! Kas tu kāds trīsgadnieks? Antuāns mēģināja padot kāsi Cilam. Taču tas atgaiņājās.
- Esmu jau agrāk mēģinājis, viņš atrunājās. Man nepatika.
- Jā, kā tad. Antuāns dziļi ievilka no kāša un sāka tā klepot, it kā būtu savainojis plaušu. Viņš klepoja tik neganti, ka celis atsitās pret kafijas galdiņu un apgāza Cila ūdeni.
- Ei! iesaucās Cils.
- Ak, piedod, vecīt! izdvesa Antuāns, kad atkal spēja parunāt.
Lenss ievilka kādu nieku, saviebās un padeva to tālāk Līzai. Viņa ieķiķinājās, ievilka dūmu, ieklepojās un atkal ieķiķinājās.
Cilam vēl nekad nebija bijusi draudzene. Viņš meitenēm nepatika. Ne jau vienkārši nepatika, bet nepatika. Viņš nebija no populārajiem puišiem.
Senajās dienās Cils bija pazīstams galvenokārt ar dīvainajām pusdienām, ko māte mēdza viņam dot līdzi. Tās nemainīgi bija vegānas, organiskas un allaž ļoti “zaļas” nekā fasēta, nekā, kas būtu ievietots vienreiz lietojamā tarā. Nelaimīgā kārtā lielākā daļa no mātes sarūpētajām maltītēm smakoja. Salātu mērces bija etiķainas, vīnogu lapās sabāztā tapenāde vai humoss oda pēc ķiplokiem.
Cils mīlēja mammu un tēti, tomēr šajā ziņā IBJZ nāca kā atbrīvošana: beidzot viņš drīkstēja locīt iekšā gan cepumus,
r
gan čipsus visu to, ko tik ļoti kāroja. Cils atļāvās pat to, ko viņa vecāki būtu uzskatījuši par nepiedodamu: viņš ēda gaļu. Un tā viņam garšoja.
Tagad viņš, protams, atdotu visu, lai tiktu pie lipīga humosa pikuča un pilngraudu kviešu maizes.
Cilam nebija, ko ēst. Toties bija vēdergraizes. Un viņa komanda. Viņa grupa. Cilvēku komanda. Kurā visi viņš to apzinājās bija neveiksminieki. Izņemot Lenšu. Lensa klātbūtne piešķīra viņu bariņam tādu kā lielāku nozīmību, padarīja viņus foršākus, nekā viņi bija īstenībā. Pat tagad, šeit, drebošajā sveces gaismā, Lenss izskatījās superīgi.
- Ķertajiem ir pārtika, nu jau vai tūkstošo reizi atkārtoja Tārks. Viņiem vienmēr ir pārtika. Normālie bērni staigā apkārt izsalkuši, bet ķertajiem allaž visa ir papilnam.
Cils par to šaubījās, taču strīdēties nebija jēgas. Ne jau kaut kāds no gaisa pagrābts stāstiņš par to, ka ķertajiem ir pārtika, lika viņam tos ienīst. Tā bija viņu augstprātīgā izturēšanās. Bet lai jau Tārkam tiek.
- Dzirdēju, ka Braiena noķērusi un apēdusi pāris baložu, pavēstīja Līza un tūdaļ atkal ieķiķinājās. Cils netika gudrs, vai viņa tā ķiķina vienmēr vai tikai tagad tāpēc, ka ir sapīpējusies.
Tēmēdama sev klēpī ar mazu kabatas lukturīti, Līza ar ūdensdrošu flomāsteru zīmēja mapē dažādas burtu “C” un “K” variācijas “Cilvēku Komanda”. Cilam vislabāk patika variants, kur “C” un “K” bija savstarpēji savienoti un sagāzti uz vienu pusi un viss apvilkts ar resnām kontūrām.
Antuāns, kārtējo reizi izmisīgi meklēdams pārtiku, bija atradis savu vecāku guļamistabā zālīti.
- To es jums saku, turpināja Tārks, norādīdams uz Līzu, itin kā meitene varētu viņa teikto apliecināt. Viņiem ir savi paņēmieni, kā tikt pie pārtikas. Ķertie allaž ir visi uz vienu roku. Tārks nesmēķēja. Viņš skatījās uz Cilu, it kā tam būtu kāds risinājums. It kā Cilam būtu padomā kāds plāns.
Cilam nekāda plāna nebija. Viņš zināja vienīgi to, ka IBJZ visu nosaka ķertie. Un ne tikai Perdidoblčā, bet ari augšā kalnos Koutsā. Un tagad vēl ari spēkstacijā. Ķertie pārvaldīja visu. Nu labi, ķertie un viņu palīgi, tādi kā Edllio, Alberts un Astrīda.
Un vēl Cils zināja to, ka viss ir sagājis grīstē. Ļaudis cieta badu. Un, ja jau pie šprices bija ķertie, kurš cits pie tā varēja būt vainīgs?
- Viņiem ir, ko likt vēderā, es jums to garantēju, atkārtoja Tārks.
-Jā, toties mums ir, ko vilkt plaušās, teica Antuāns un iesmējās pats par savu asprātību.
Parādes durvis atvērās, un Cils, drošs paliek drošs, jau sniedzās pēc savas beisbola nūjas. Tas izrādījās Henks. Ienācis telpā, viņš devās taisnā ceļā pie Antuāna, kurš bija divreiz lielāks par viņu, un uzkliedza tam: Met zemē!
- Kas tu tāds esi, policis?
- Nav ko apreibināties! noskaldīja Henks. Ne jau tas ir vajadzīgs Cilam. Ne jau tāpēc ir nodibināta Cilvēku Komanda.
Antuāns aizmiglotu skatienu uzlūkoja Cilu, kurš, dzirdot šos vārdus, jutās pārsteigts. Tātad tie domāja, ka viņš ir izvirzījis kādu augstāku mērķi. Tas bija glaimojoši. Un arī mulsinoši.
-Jā, met vien prom to zāli, vecīt, piebalsoja Cils.
Antuāns izgrūda skaņu, kam vajadzēja nozīmēt noraidījumu.
Henks, visiem par pārsteigumu, izsita kāsi viņam no rokas.
Antuāns cēlās augšā no dīvāna un, šķiet, bija gatavs sīko Henku saspiest plakanu. Bet Cils viņu apturēja: Nē. Nekādu kautiņu starp savējiem.
-Jā. Tas tiesa, noteica Lenss, tomēr bez īpašas pārliecības.
Tagad savu viedokli atlika izteikt tikai Tārkam. Henkam taisnība. Cils netaisās rīkoties kā visi citi. Viņš mūs ir sapulcinājis tāpēc, lai izrēķinātos ar ķertajiem. Ja mēs te sēdēsim,
ķerdami kaifu, Cils nespēs atrisināt problēmu. Viņam vajag, lai mēs būtu uz strīpas.
- Aha, piekrita Lenss. Tikai kur tā strīpa ir?
- Es atradu Hanteru, Henks ar klusu lepnumu pavēstīja. Itin kā pasniegdams vecākiem liecību, kurā ir vienīgi teicamas atzīmes.
Cils pielēca kājās. Tu viņu atradi?
- Jā. Viņš ir otrpus šosejai, slēpjas kādā mājā. Un jūs nemūžam neuzminēsiet, kas viņam tur ir.
-Kas?
- Ēdamais. Tas mutantu ķertais ir nomedījis briedi un ar savu ķertā spēku to izcepis. Pats redzēju, kā viņš to ar nazi griež gabalos.
- Paturēdams visu sev, teica Tārks. Tikai sev un pārējiem ķertajiem. Šie ēdīs brieža gaļu, bet mēs, pārējie, varam vārīt nezāles vai ko tamlīdzīgu.