Dreiks sēdēja, skatīdamies DVD plazmas ekrānā, ko bija kaut kur nozadzis. Filmas nosaukums bija “Zāģis 2”. Skaņas efekti bija nudien vareni. Dreiks bija uzregulējis tādu skaļumu, ka nedaudzās vēl atlikušās logu rūtis drebēja. Tāpēc pirmajā brīdī viņš pat nedzirdēja Diānas balsi. Viņš grib tevi redzēt, meitene teica.
Sajutis viņas klātbūtni, Dreiks pagriezās. Viņš izšāva savu taustekļveida roku roku, kuras dēļ viņš bija iemantojis palamu “Pātagroka”, un izslēdza televizoru. Ko tu no manis gribi? viņš dusmīgi jautāja.
- Viņš grib tevi redzēt, atkārtoja Diāna.
Dreikam patika bailes viņas acīs. Spicā meiča Diāna viltīgā, sarkastiskā, augstprātīgā Diāna. Viņa baidījās. Baidījās no viņa un no tā, ko viņš var nodarīt.
- Kurš grib mani redzēt?
- Keins. Viņš ir pamodies.
- Viņš bija nomodā arī līdz šim, sacīja Dreiks.
- Keins ir atjēdzies. Tikpat kā. Viņš ir atjēdzies un grib redzēt tevi un Vaboli.
- Ja? Kad iešu turp, tad ari iešu. Viņš noplīkšķināja savu pātagu un atkal ieslēdza televizoru. Vareni, esmu palaidis garām pašu labāko. Kur ir pults? Es nevaru patīt atpakaļ, ja nav pults.
- Vai gribi, lai pasaku Keinam, ka viņam jāpagaida? nevainīgā balsī apjautājās Diāna. Nekādu problēmu. Iešu un pateikšu, ka tev nav laika ar viņu tikties.
Dreiks dziļi ievilka elpu un uzlūkoja meiteni. Pātaga lēnām tuvojās Diānai; tās gals nepacietīgi raustījās, alkstot apvīties viņai ap kaklu.
- Uz priekšu, dari to! Diāna viņu mudināja. Uz priekšu, Dreik! Droši uz priekšu izaicini Keinu!
Dreika saltās acis samiedzās pavisam mazliet, taču viņš zināja, ka meitene to ir pamanījusi, un šī apziņa padarīja viņu vai traku.
Šodien ne. Vēl ne. Keins vēl nav parūpējies par Semu.
Dreiks saritināja savu pātagu. Viņš bija iemanījies aptīt to sev ap vidukli. Bet šī roka nekad nepalika pilnīgi mierā; tā atgādināja sārti pelēku anakondu, kas viņu sažņaugusi, izskatījās, it kā Dreiks būtu tās upuris.
- Tas tev patiktu gan, vai ne, Diāna? Ja es cīnītos ar Keinu. Man žēl tevi apbēdināt. Esmu simtprocentīgi uzticīgs Keinam. Mēs esam kā brāļi mēs abi. Ne jau tā kā viņš ar Semu mēs esam kas vairāk nekā asinsradinieki. Viņš piemiedza ar aci.
- Mēs piederam pie Tumsas brālības, Diāna. Es un viņš, mēs abi esam tur pabijuši. Abi esam ar to sastapušies.
Dreiks zināja, ka Diāna vai mirst aiz vēlmes kaut ko uzzināt par būtni raktuvēs būtni, kura sagādāja Dreikam šo jauno roku pēc tam, kad Sems bija sadedzinājis veco. Bet Dreikam ne prātā nenāca apmierināt viņas ziņkārību. Lai taču prāto. Lai uztraucas. Iesim apciemot bosu.
Keins jau izskatījās labāk. Lai arī kāda slimība pēdējos trīs mēnešus bija viņu mocījusi, ieslogot drudža un murgu pasaulē, nu tā beidzot bija atkāpusies.
Struņķis to nesagaidīja.
Atmiņas par notikušo lika Dreikam pasmaidīt. Tas resnais pakaļa Struņķis aizlidoja pa gaisu, ietriecoties biezajā sienā, turklāt tik smagi, ka izšāvās tai cauri. Tur nu gan, veči, bija ko redzēt!
Pēc šī gadījuma neviens ieskaitot Dreiku nebija tik traks, lai tuvotos Keinam. Dreiks vēl arvien izturējās piesardzīgi.
Vienīgi Diāna bija tik neprātīga, ka palika Keina tuvumā, mainīja viņa netīros palagus un baroja viņu ar karotīti.
- Labi izskaties, Kein, sacīja Dreiks.
- Ne pēc vella es neizskatos, atcirta Keins. Toties galva ir skaidra.
Dreiks nodomāja, ka tā, visticamāk, nav taisnība. Viņš pats bija pavadījis ar Tumsu tikai dažas stundas, bet viņa galva vēl arvien nebija no tās atbrīvojusies un diez vai kādreiz atbrīvosies. Reizēm galvā skanēja tās balss. Viņš to dzirdēja. Un bija pilnīgi pārliecināts, ka arī Keins dzird.
Ja reiz esi šo balsi dzirdējis, tad turpināsi to dzirdēt mūžīgi, nodomāja Dreiks. Šī doma šķita pat tīkama.
- Vabole, vai tu esi šeit? jautāja Keins.
- Tepat vien jau esmu.
Dreiks gandrīz palēcās gaisā. Vabole bija tikai kādas trīs pēdas atstatu, ne gluži neredzams, tomēr arī ne īsti redzams. Viņam piemita maskēšanās spēks kā hameleonam. Skatoties uz Vaboli brīdi, kad tas licis lietā visu savu spēku, varētu pamanīt varbūt vienīgi vieglu gaisa sakustēšanos vai nesaprotamu gaismas leņķa nobīdi.
- Izslēdz to! uzrūca Keins.
Vabole kļuva redzams: viņš pieņēma sīka, puņķaina zeņķa veidolu, kāds jau viņš patiesībā arī bija. Atvaino, Vabole sacīja. Es tikai… es ne…
- Nomierinies, man patlaban nav noskaņojuma triekt kādu cauri sienai, Keins sausi noteica. Man ir padomā tev darbiņš, Vabole.
- Atkal doties uz Perdidobīču?
- Nē. Nē, Sems to vien gaida, atbildēja Keins. No Perdidobīčas mēs turēsimies pa gabalu. Pilsēta mums nav vajadzīga. Lai jau šie to patur. Vismaz pagaidām.
- Kā tad, atstāsim viņiem to, ko neesam spējīgi atņemt. Cik cēlsirdīgi! pazobojās Diāna.
- Runa nav par teritoriju, teica Keins, bet gan par spēku. Ne jau par to spēku, Dreik, bet par strāvas spēku. Par
enerģiju. Viņš uzlika roku Vabolēm uz pleca. Vabole, tev tajā ir izšķiroša loma. Man vajadzīgas tavas prasmes.
- Nezinu, ko vēl jaunu es varētu ieraudzīt Perdidobīčā, noteica Vabole.
- Aizmirsti Perdidobīču. Kā jau teicu, runa ir par enerģiju. Kodo/enerģiju. Lai liktu sev no jauna noticēt, Keins, ņemdams talkā veco šarmu, pamirkšķināja Diānai un uzsita uz pleca Dreikam. Bet Dreiks nebija tik viegli apmuļķojams: Keins bija gan novārdzis miesā, gan arī pajucis prātā. Senā pašpārliecība bija apsīkusi no Keina vairs bija palikusi tikai ēna. Lai arī ēna, taču tāda, kas spēj iztriekt cilvēku cauri sienai… Dreiks juta, kā pie muguras skriemeļiem noraustās viņa pātagas roka.
- Tā spēkstacija ir pilsētas dzīvības artērija, turpināja Keins. Ņemsim savās rokās elektrības kontroli, un Sems mums atdos visu, ko gribēsim.
- Vai tev nešķiet, ka to apzinās ari Sems? uzbilda Diāna.
- Un varbūt viņam spēkstacijā izlikti sargi.
- Par to, ka ir sargi, esmu pilnīgi pārliecināts. Bet esmu drošs arī par to, ka Vaboli viņi nepamanīs. Tāpēc lido nu, mazo Vabolīt! Lido turp un apskati visu, ko vien vari apskatīt.
Vabole un Diāna pagriezās, lai dotos prom. Pirmais priecīgi satraukts, otrā saniknota. Dreiks palika.
Keins likās izbrīnīts, pat mazliet noraizējies. Kas ir, Dreik?
- Diāna, izgrūda Dreiks. Es viņai neuzticos.
Keins nopūtās. Jā, to, ka Diāna tev nepatīk, laikam būšu pamanījis.
- Nav svarīgi, patīk vai nepatīk man tā… Viņš jau gribēja lietot vārdu, kas sākas burtu “m”, bet Keina acis uzzibsnīja, un Dreiks aprāvās. Nav svarīgi, vai man viņa patīk vai ne. Runa ir par viņu un Datordžeku.
Nu jau Keins bija pati uzmanība. Kā to saprast?
- Džeks. Viņam tagad ir spēks. Un es nerunāju tikai par viņa tehniskajām prasmēm. Vabole viņu redzēja tur, Perdidobīčā.
Viņiem tur ir ekskavators, vai ne? Tas meksikāņu melnstrādnieks raka kapu, un ekskavators tajā iegāzās. Vabole teica, ka Džeks to izcēlis ārā. Izrāvis no bedres kā kaut kādu nieka divriteni.