Cilam mutē saskrēja siekalas. Gaļa. īsta gaļa. Un nevis kaut kāda žurka vai balodis, bet kaut kas tāds, kas līdzinājās liellopam.
- Esmu ēdis brieža gaļu, pavēstīja Lenss. Nav ne vainas.
- Gan jau ir labāks par suni, noteica Antuāns. Lai gan es neatteiktos ari no suņa, ja varētu pie tā tikt.
- Ko mēs darīsim? Lenss jautāja Cilam.
Visu acis, pat Līzas, pievērsās Cilam. Kā jūs domājat, ko mēs darīsim? Cils, novilcinādams laiku, retoriski jautāja.
- Bruksim viņam virsū! sacīja Antuāns.
Cils uzsita Antuānam uz pleca un iesmējās. Jā gan. Tad viņš sarokojās ar Henku. Labi pastrādāts, vecīt! Mūsu ēdienkartē tagad būs brieža gaļa.
- Tad, kad būsim pakāruši Hanteru, piebilda Henks.
Tas lika visiem sastingt.
- Ko tu teici? pārjautāja Lenss.
Henks viņu salti uzlūkoja. Tu iedomājies, ka tas ķertais no laba prāta atdos mums pārtiku? Viņš mūs nogalinās pie
pirmās izdevības. Ķertajiem par mums ne silts, ne auksts. Viņiem ir vienalga, ka mēs ciešam badu. Lai vai kā, viņš ir slepkava, vai ne? Ko citu tu domā iesākt ar slepkavīgu ķerto?
Cils smagi norīstījās. Henks tajā visā bija aizgājis par tālu. Tas jau vairs nebija tas pats, kas ķengāt Semu un censties panākt šādu tādu cieņu pret normālajiem.
Cilam par atvieglojumu, ierunājās Lenss. Vecīt, es nedomāju, ka mums vajadzētu to puisi galēt nost.
- Tā bija Cila ideja, taisnojās Henks. Tajā pirmajā naktī. Ja jau mēs netaisāmies spriest tiesu pār Hanteru, kāpēc tad mums līdzi bija virve?
Virve nebija Cila ideja. Bet vai viņam tas bija jāatzīst? Viņš bija domājis Hanteru tikai kārtīgi piekaut. Cils gribēja, lai Hanters raudātu un atzītos, ka ir nočiepis to pēdējo žāvētas gaļas sloksni. Patiesībā jau viņš nebija domājis Hanteru nogalināt. Tās bija tikai tādas tukšas runas.
- Tu domā, ka Sems un Edīlio, un visi pārējie ļaus mums Hanteru tā vienkārši sodīt ar nāvi? iebilda Lenss.
Henks pasmaidīja. Tas bija savāds maza puisēna smaids. Nevainīgs. Viņi visi ir prom. Deka ir spēkstacijā, vai ne? Un Sems ar Edīlio ielēca džipā un aizdrāzās prom no pilsētas. Visa tā viņu varza ir aizlasījusies. Domājams, lai tiktu galā ar Keinu.
Cils juta, kā dauzās sirds. Mute bija izkaltusi. Viņi taču to nedarīs, vai ne? Tas nebūs pa īstam?
Bet Hanteram bija gaļa. Un kā citādi atņemt viņam pārtiku?
- Mēs nevaram Hanteru vienkārši tāpat novākt, ierunājās Tārks.
- Kā tad, nomurmināja Cils.
- Vispirms mums jāspriež viņam tiesa, turpināja Tārks.
Un Cils juta, ka piekrītoši māj ar galvu. Un vēl viņš pamanīja, ka smaida, it kā tā jau no paša sākuma būtu bijusi viņa ideja. Var jau būt, ka bija arī. Varbūt dziļi sirdī viņš zināja, ka tam jānotiek tieši tā.
Jā, Cils sev teica. Tu esi mīkstsirdīgs, bet zini, ka tam tā jānotiek. Tu zini, ka tā ir lemts.
Visu sejas gaidoši pievērsās viņam. Tā Līza patiešām nemaz nebija zemē metama. Vismaz brīžos, kad viņa Cilam uzsmaidīja tā, it kā viņš būtu rokzvaigzne.
- Mums būs tiesa. Jo Cilvēku Komanda neatzīst bezjēdzīgu vardarbību, teica Cils, un izklausījās, it kā viņš pats tam ticētu. Aizmirstot faktu, ka bezjēdzīga vardarbība, tāda kā, piemēram, logu dauzīšana, bija vienīgais, ar ko viņi līdz šim bija nodarbojušies. Ir vajadzīga tiesa. Citādi mūsu ļaudis, pārējie normālie, to nesapratīs. Tātad mums jānoorganizē tiesa. Tā mēs tiksim galā ar Hanteru. Tiesāsim viņu. Un kādu daļu brieža gaļas izdalīsim visapkārt, vai ne?
- Aha, piekrita Lenss.
- Tā mēs dabūsim cilvēkus savā pusē, sacīja Cils. Tie domās: ei, Cils ir atjaunojis taisnīgumu. Un vēclass="underline" Cils mūs ir pabarojis.
- Un tā tas tik tiešām būs, apstiprināja Tārks.
TRĪSDESMIT SESTĀ NODAĻA
1 STUNDA, 8 MINŪTES
Dreiks pielavījās pie ārsienā izdedzinātā cauruma. Tā malas vēl arvien bija siltas. Turēdamies ēnā, viņš palūkojās vispirms pa kreisi, tad pa labi.
Keins gribēja uzmanības novēršanu? Labi, viņš to sagādās. Un vēl kādu!
Dreiks redzēja Deku nokārtu galvu sēžam dārza krēslā, varbūt iesnaudušos. Viņš redzēja telteni, kura klāja apveidus, kas varēja būt vienīgi līķi. Viņš redzēja divus puikas spēlējam pirkstiņu spēles. Savus ieročus tie bija atstājuši atstutētus pret automašīnu. Neredzēja ne Semu, ne viņa ēnu Edīlio. Arī Braienu nekur nemanīja.
Saule grima jūrā. Drīz iestāsies nakts. Keins bija piekodinājis neko neuzsākt, iekams Džeks nav izslēdzis reaktoru.
- Tu redzēsi, kā auto stāvlaukumā izdziest gaisma, savā ierasti viszinīgajā tonī bija klāstījis Džeks. Un dzirdēsi, ka pēkšņi pārstāj darboties turbīnas.
Semam vajadzēja būt kaut kur tuvumā, varbūt tepat stāvlaukumā, no kura Dreiks varēja saskatīt tikai šauru joslu. Viņam tur jābūt. Sems nebūtu atstājis Deku vienu pašu. Abus tos sīkos idiotus, visticamāk, sestklasniekus, vispār varēja neskaitīt.
Dreiks pats gribēja būt tas, kurš novāc Semu. Ja viņš to izdarītu, neviens vairs neuzdrošinātos apstrīdēt viņa tiesības būt bosam. Kad cīņa ir galā, noteikumus diktē uzvarētājs.
Keins savu šāvienu uz Semu bija nopūdelējis. Dreiks to nenopūdelēs.
Bet, lai ari cik ilgi viņš skatītos, nekas neliecināja ne par Sema, ne ari kāda cita ievērības cienīga pretinieka klātbūtni.
Tiklīdz Dreiks novērsās, redzeslaukā smagi iestampāja Orks. Viņš devās uz stāvlaukuma malu, kur auga gara zāle.
Dreiks klusi iesmējās. Šausmeklim savajadzējies čurāt.
Nu labi, tātad te bija Orks un Deka, un vēl pāris sīko ar šautenēm. Nolaist tos abus no kājas būtu viegli, taču nebūtu īpaši gudri. Dreikam reiz bija darīšana ar Orku, un nevar teikt, ka viņš šajā cīniņā būtu guvis uzvaru. Tad gan, protams, viņam nebija šādas apmīļojamas mašīnpistoles.
Dreiks uzlika kreiso roku uz cauruma malas. Karsta, taču ne pārmērīgi. Viņš salieca plaukstu un nolaida uz tās ieroča stobru. Notupās pozīcijā. Piekļāva vaigu pie vēsās plastmasas laides, aizvēra kreiso aci un notēmēja caur abiem tēmēkļiem. Dreika taustekļa gals apkļāvās ap šaujamieroča mēlīti.
Viņš pārbīdīja tēmēkli collu pa kreisi. Vēl vienu collu. Un notēmēja uz Deku.
Vēl ne. Jāpaciešas, līdz Džeks izslēdz reaktoru. Un pēc tam jāpagaida vēl desmit minūtes.
Kaut tas notiktu drīzāk! Saule raidīja garas, sarkanas ēnas, un, ja stāvlaukumā izdzisīs gaisma, Dreikam vairs nebūs īpašas iespējas notēmēt.
Deka snauda. Izskatījās, ka viņa siekalojas.
īss uzliesmojums. Lūk, kas vajadzīgs. Vienreiz jānospiež mēlīte, un atliks tikai vērot sīkos, sarkanos ziediņus, kas uzplauks viscaur pār Dēkas…
- Āāā! iebļāvās Hovards.
Dreiks atrāvās atpakaļ. To pašu darīja arī Hovards.
Hovards atradās viņam pretī, tieši pie cauruma, un blenza tajā kā kaut kāds tūrists.
Viņu skatieni sastapās.
Dreiks pagrieza ieroci pa kreisi un izšāva. Ierocis viņa rokās palēcās. Bet Hovards jau bija paguvis pieplakt pie sienas.
Deka uzrāvās no miega.
Dreiks nolamājās un notēmēja uz viņu ar savu šaujamo.
Viņš nospieda mēlīti. Bet Deka jau bija desmit pēdas virs zemes un turpināja strauji celties augšup. Dārza krēsls virpuļoja līdz ar viņu.
Dreiks notēmēja. Gluži kā treniņa nodarbībā, kad tiek šauts uz lidojošu mērķi, viņš nodomāja. Mazliet apsteigt mērķi un…
Deka mazliet novēloti pacēla rokas pret Dreiku. Ieroča stobrs, pēkšņi zaudējis svaru, pacēlās pārāk augstu. Sprādziens pāršķēla gaisu virs Dēkas galvas, un viņa, atgriežoties pašas gravitācijai, krita zemē.