Meitene ietriecās asfaltā. Krēsls uzkrita viņai virsū. Viņa nekustējās.
Tad Deka lēni, ļoti lēni pacēla galvu.
Dreiks nesteidzās. Viņš raudzījās meitenē. Redzēja, ka Deka skatās viņam pretī. Redzēja, ka viņa zina, kurš no abiem ir uzvarējis. Redzēja bailes meitenes tumšajās acīs. Bailes un padošanos liktenim.
- Par vienu ķerto mazāk, čukstus noteica Dreiks un nospieda mēlīti.
- Mums jāpiezogas viņam klāt, klāstīja Henks. Jāpārsteidz, pirms viņš pagūst kaut ko izdarīt.
Cilam nepatika, ka Henks dod komandas. Nepavisam nepatika. Ir svarīgi šo apstulbināt, iekams viņš nav paguvis kādu no mums izcepināt. Pēc tam mēs viņu sasiesim un liksim lietā foliju.
- Viņš izceps pats savas rokas, drūmi tīksminājās Tārks.
- Kā tītaru.
Negribēdami, lai būtu dzirdams mašīnas troksnis, viņi gāja kājām. Tikuši līdz šosejai, puiši steigšus metās tai pāri, itin kā kāds viņus novērotu. Lai gan viņiem nebija ne jausmas, kurš to varētu darīt. Tas bija jautri. Kā agrā bērnībā, spēlējot karinu.
No Edllio kareivjiem nebija ne vēsts. Nemanīja ari nevienu no Sema grupas.
Brieža gaļu viņi saoda, tiklīdz bija šķērsojuši ceļu. Pārsteidzoši, prātoja Cils, cik labi darbojas oža tad, kad esi ļoti, ļoti izsalcis.
Cils ar žestu pavēlēja Henkam, Tārkam un Lizai paslēpties aiz garāžas. Viņš pats kopā ar Lenšu lavījās tālāk. Apmetuši garāžai likumu, abi pieliecās, lai ielūkotos starp žoga līstēm.
Hanters turēja rokā pamatīgu miesnieka dunci. Viņš centās uzšķērst brieža ādu, taču darīja to gauži nemākulīgi. Viņš bija sadarījis īstu postažu. Atsevišķas dzīvnieka daļas bija izcepušās gandrīz melnas. Citas bija pusjēlas un asiņainas. Izšņāpis gaļas gabalu, Hanters iestūķēja to savā badīgajā mutē.
Cilam mute bija pieplūdusi pilna ar siekalām. Vēders sāpēja.
Abi aizlavījās atpakaļ pie pārējiem.
- Tas badīgais ērms rij visu nost, ziņoja Cils. Varu apzvērēt, ka viņš to lopu grasās notiesāt viens pats.
- Aha, piekrita Lenss.
- Labi, lūk, ko mēs darīsim, sacīja Cils un sāka izklāstīt savu plānu.
Tārks, Henks, Liza un Cils devās apkārt mājai ar līkumu, lai uzrastos no otras puses. Pati nozīmīgākā loma tika piešķirta Lensam, jo Hanters viņu nepazina un līdz ar to nebija iemesla no šī puiša baidīties.
Kad visi bija gatavībā, Lenss nostājās aiz sētas. Ei, draugs!
Hanters, nobijies un vainīgs, apsviedās apkārt. Kas tu tāds esi? Kāpēc tu mani izspiego?
- Nomierinies, vecīt! Es tikai saodu gaļas smaržu. Esmu izsalcis.
Hanters izskatījās aizdomu pilns. Es taisos to pārdot Albertam. Tad katram tiks pa gabaliņam. Tikai, līdzko dabūju kaut cik ieēst, tā iemigu. Toties tagad es taisu to gatavu.
Lenss, visiem spēkiem cenzdamies izskatīties nekaitīgs, pārrāpās pār sētu. Kā būtu, ja es tev palīdzētu to lopu
nodīrāt? Apmaiņā pret mazu kumosiņu? Turklāt tu taču zini, kā tam izgriezt iekšas, vai ne?
- Protams, zinu, Hanters kā aizstāvēdamies paziņoja.
- Patlaban tieši to gatavojos darīt.
Ir acīmredzams, ka viņa senais istabas biedrs neko no tā visa nejēdz, nodomāja Cils. Hanters nervozi un nepacietīgi vēroja, kā Lenss viņam rāmi un pašpārliecināti tuvojas.
Visa Hantera uzmanība bija pievērsta lielajam, izskatīgajam zēnam, kurš tam neuzbruka. Pat nedraudēja.
- Aiziet! čukstus pavēlēja Cils.
Viņš pats un Henks bija pirmie, kuri iemetās pa vārtiem. Abi kustējās ātri, taču klusi, drīzāk zagšus nekā skriešus.
Kļūda tika pieļauta brīdī, kad Lenss pameta uz viņiem acis. Hanters, pamanījis zibsni svešā zēna acīs, palūkojās pār plecu un ieraudzīja Cilu. Viņš pagriezās, taču pārāk gausi un dabūja pa pieri ar Henka lauzni.
Hanters novēlās zemē kā akmeņu maiss.
Henks atvēzējās, lai sistu vēlreiz. Pietiek! Cils apturēja Henka roku. Sasieniet viņu. Rokas notiniet ar foliju.
- Stulbeni! viņš uzsauca Tārkam, kurš jau bija sācis siet Hantera rokas. Šņorē tās viņam aiz muguras, nevis priekšā.
Tārks muļķīgi pasmaidīja. Tāpēc jau tu esi vadonis.
Viņi cieši sasēja Hanteru. Tad pienāca klāt Līza ar alumīnija folijas rullīti un vairākas reizes aptina ar to Hantera rokas.
Tārks ar līmlenti notina Hantera plaukstas, sasaistot viņa pirkstus.
Hanters nekustējās.
Cils paspēra divus soļus, pacēla Hantera nomesto nazi un nošķēla gabalu no brieža šķiņķa. Gaļas gabals bija puscepts, pa daļai jēls. Cils uzklupa gaļai kā izbadējies vilks. Pārējie smiedamies darīja to pašu. Tārks, saēdies par daudz, turpat pagalma stūri izvēmās, taču pēc tam atgriezās, lai uzpildītos no jauna.
Viņi stūķēja aiz vaigiem gaļu un smējās, priecādamies par savu guvumu.
Hanters negaidīti sakustējās. Un ievaidējās.
- Slikti, ka mums nav pa rokai cementa, sacīja Cils.
- Dreiks zināja, ko dara, kad iecementēja tos ķertos.
- Bet Dreiks taču pats arī ir ķertais, vai tad ne? Līza naivi apjautājās.
Šis jautājums lika Cilam apklust. Vai Dreiks bija ķertais? Pātagas roka atbilstoši leģendai viņam bija izaugusi tās rokas vietā, ko cīniņā bija sadedzinājis Sems.
- Laikam jau ir. īsti nezinu, Cils, košļādams brieža gaļu, domīgi novilka.
- Mums šis tas ir jāizdomā, teica Tārks.
Hanters ievaidējās skaļāk.
- Ķertais mostas, pavēstīja Lenss. Tagad viņam galviņa sāpēs.
Cilam tas likās jocīgi. Viņš iesmējās. Un pārējie pievienojās viņa smiekliem. Re, puiši, turējāties pie manis, un mums tika jauka, svaiga gaļa.
- Sapratu, attrauca Tārks.
- Tātad, vadoni, vai būtu pienācis laiks izrēķināties ar šo ērmu? ar zināmu cieņu, tomēr nepacietīgi apjautājās Henks.
Cils atkal iesmējās. Pieēstais vēders pildīja viņu ar labsajūtu. Viņš jutās gandrīz vai apreibis. Un tagad, saulei rietot, ari mazliet miegains.
Un šī uzruna “vadoni” bija viņam pa prātam. Tā šķita pašā laikā. Viņš jutās nudien lieliski.
Cils Sperijs. Cilvēku Komandas vadonis.
- Protams, noteica Cils. Rīkosim tiesu. Viņš pārlaida skatienu pagalmam. Tārk un Henk, aizstiepiet viņu līdz lievenim un uzstutējiet sēdus.
Neizskatījās, ka Hanters spētu nosēdēt. Samaņu viņš bija atguvis, tomēr ne pilnīgi. Viena acs izskatījās tāda kā jocīga, un Cils saprata: tas tāpēc, ka tās zīlīte bija divreiz lielāka nekā otrai. Tas piešķīra Hanteram pamuļķīgu izskatu, un Cilam sanāca smiekli.
- Tev tikai būtu vajadzējis atzīties, ka nočiepi man gaļas gabalu! viņš uzkliedza Hanteram.
Henks nometās uz ceļiem, lai varētu runāt tieši Hanteram sejā. Vai atzīsties, ka nozagi mūsu vadonim gaļas gabalu?
Hantera galva nošķiebās uz vienu pusi. Izskatījās, ka viņš mēģina runāt, taču spēja izdabūt tikai neskaidras skaņas.
- Buļļ-muļļ-fūū, Tārks viņu izmēdīja.
- Manuprāt, viņš teica: “Jā, es to izdarīju,” ņirgājās Henks.
- Es būšu par tulku, pavēstīja Tārks.
- Hanter, vai tu atzīsties, ka nogalināji Hariju? jautāja Henks.
Hanters neko neteica, toties viņa vietā atbildēja Tārks.
- Protams, es to izdarīju. Esmu tas ķertais, necilvēks, ērms, riebeklis, kurš nogalināja Hariju.
Cils līksmi iesmējās. Ko nu vairs? Viņš ir atzinies. Tad viņš piešķīra balsij nopietnu toni. Hanter, es tevī pasludinu par vainīgu. Vainīgu izvirzītajā apsūdzībā.