- Ko tagad? taujāja Līza. Viņš ir ievainots. Varbūt mums jālaiž viņš vaļā.
Cils jau bija ar mieru piekrist. Dusmas uz Hanteru bija gandrīz rimušās, tās bija noslāpējusi priecīgā sajūta, ko radīja pilnais vēders.
- Tev žēl ķertā, Līza? dzēlīgi noteica Henks.
- Nē, Līza aši attrauca.
Henks viņu bargi uzlūkoja. Tu iedomājies: ja mēs ļausim viņam iet, viņš vienkārši par mums aizmirsīs? Nē. Viņš sapulcinās pārējos ķertos un metīsies mūs vajāt. Vai tev šķiet, ka Sems mūs saudzēs?
Cils uzlūkoja Lenšu. Kā tu domā, lielais puika?
- Es? Lenss izskatījās satraukts. Es darīšu, ko tu teiksi,
Cil.
Cils saprata, ka viss atkarīgs no viņa. Šī doma sabojāja patīkamo reibuma sajūtu. Līdz pat šim brīdim viņš apzinājās,
ka spēj savas darbības vairāk vai mazāk pamatot. Viņš varētu teikt: “Redziet, Hanters nogalināja Hariju. Es viņu atvedu tiesāt.” Bērni ņemtu to par labu. Sems varbūt ne, bet iespējams, ka arī viņam nāktos piekāpties.
Taču, ja viņi Hanteru patiešām sodīs ar nāvi, kā to neapšaubāmi vēlējās Henks, Sems un viņa ļaudis uzsāks vajāšanu. Un rūgtā patiesība bija tāda, ka cīņā ar Semu viņu piecnieks nenoturētos pat ne minūti.
Ja viņi nogalinās Hanteru, tiks pasludināts karš pret Semu. Un Sems tajā būs uzvarētājs.
Tomēr Cils to nedrīkstēja atzīt. Tas nozīmētu zaudēt stāju.
Viņš bija lamatās. Ja viņš izrādīs mīkstsirdību, Henks no viņa novērsīsies. Un Hanters, ja tie palaidīs viņu vaļā, neapšaubāmi vajās viņus. Savukārt Hantera nogalināšana būtu liktenīga Cilam.
- Mums vajadzīgs vairāk ļaužu nekā tikai mēs pieci, teica Cils. Es gribu teikt, ka mums jāiesaista citi.
Henks neizskatījās īpaši sajūsmināts.
Bet Cilam pēkšņi bija radusies ideja. Tā uzplauka viņa prātā kā puķe. Mūs, piecus, Sems var sakaut, bet uzveikt visu pilsētu viņam nebūs pa spēkam, vai ne? Kāds gan viņš vairs būs galvenais, ja pret viņu sacelsies visa pilsēta?
- Kā mēs dabūsim visu to baru savā pusē? noprasīja Henks.
Cils pasmaidīja. Mums ir gaļa, vai ne? Bērni ir trakoti izsalkuši. Kā tu domā, ko viņi būs gatavi darīt par brieža steika gabalu?
Edīlio stūrēja ātrāk nekā jebkad. Septiņdesmit jūdzes stundā lejup pa šoseju, apbraucot pamestus vai avarējušus vieglos un smagos auto. Vārdus, pat vēl līdz galam neizrunātus, aizpūta vējš, tāpēc viņi brauca klusēdami.
Pagriežoties pa piekrastes ceļu, kas veda uz spēkstaciju, Edīlio bija spiests palēnināt gaitu. Ik pa brīdim parādījās asi
likumi, un mirkļa neuzmanība varētu viņus aizraidīt lejup pa akmeņaino un krūmiem noaugušo nogāzi tieši jūrā.
Pēkšņi Edllio apturēja auto.
- Kas noticis? jautāja Sems.
Edllio pacēla gaisā pirkstu. Viņš sasprindzināja dzirdi. Un tur nu tie bija. Šāvieni, viņš sacīja.
- Brauc! pavēlēja Sems.
Orks čurāja, kad piepeši izdzirda Hovarda bļāvienu: Āāā!
Viņš tam nepievērsa uzmanību. Hovardam tas bija raksturīgi bļaustīties par katru nieku. Ko var gribēt sīks un vārgs, un viegli sabaidāms.
Orks pagriezās, un tieši tajā brīdi Dreiks izšāva. Viņš redzēja uzliesmojumu, kas nāca no cauruma sienā.
Deka lidinājās gaisā. Tad viņa krita. Un Hovards bija cieši pieplacis pie sienas.
- Ork! iesaucās Hovards.
Deka atsitās pret zemi. Orku tas neuztrauca. Deka viņam diezin kā nepatika. Tā viņu pārsvarā ignorēja un ikreiz, kad viņš gadījās tai tuvumā, novērsa skatienu. Acīmredzot aiz riebuma pret viņa izskatu.
Nu labi, bet kuram gan viņš neriebās? Viņš riebās arī pats sev.
Tad Orks ieraudzīja šāvēja seju. Dreiks. Dreiks, kurš bija uzbrucis viņam un šaustījis viņu ar savu taustekli. Tas nebija īpaši sāpīgi, bet nepatīkami gan. Dreiks bija mēģinājis viņu nogalināt.
Dreiks Orkam nepavisam nepatika. Tas nenozīmēja, ka viņam patiktu Deka. Toties viņa patika Semam, un Sems bija pret Orku izturējies laipni. Sems bija devis viņam alu.
Ai, kā Orks gribēja alu tieši šobrīd!
Ja viņš izglābtu Deku, varbūt Sems viņu atalgotu. Dēkas izglābšana tā varētu būt veselas kastes vērta. Varbūt kaut kas no ārzemēm. Tādu alu Orks vēl nekad nebija baudījis.
No Dreilca viņu šķīra kādas simt pēdas. Deka atradās divreiz tuvāk. Tepat, tikai piecu pēdu attālumā, stāvēja motocikls.
Orks pakampa motociklu. Turot priekšējo riteni vienā rokā un stūri otrā, viņš spēcīgi parāva, un ritenis viegli atdalījās.
- Kāds šaudās! iebrāzies iekšā, kliedza viens no Dreika kareivjiem.
- Jā, interesanti kurš? noteica Diāna.
- Par agru, norūca Keins. Es viņam liku nogaidīt. Džek, dari, kas darāms!
- Es negribu sasteigt un…
Keins pacēla abas rokas, paceldams Džeku gaisā, un tūlīt pat palaida vaļā, ļaujot viņam nokrist uz instrumentu paneļa.
- Tūlīt pat! uzkliedza Keins.
Viņi vairs nebija vadības telpā, bet atradās pie atsevišķa monitora, kurā bija redzama paša reaktora iekšpuse.
Džeks uzblieza klaviatūrā ciparu rindu.
Elektromagnēti izslēdzās.
Kadmija kontroles stieņi izbīdījās kā asmeņi.
Uz melnbaltā monitora viss šķita mierīgi. Bet efekts bija tūlītējs. Turbīnu vibrācija, nemitīgā dūkoņa, kas bija fona sastāvdaļa, pēkšņi strauji mazinājās.
Nomirgoja gaisma. Monitora attēls saļodzījās, taču tad atkal nostabilizējās.
- Vai iet tur iekšā ir droši? noprasīja Keins.
- Protams, kas gan var būt bīstams kodol…
- Aizveries, Diāna! Keins uzbļāva. Ver vaļā, Džek!
Džeks paklausīja.
Viņi iegāja milzīgajā telpā, kas likās būvēta gandrīz vienīgi no nerūsējošā tērauda. Nerūsējošā tērauda grīda. Nerūsējošā tērauda tiltiņi. Celtņi. Keinam tā atgādināja gigantisku restorāna virtuvi.
Viss, kas nebija no nerūsējošā tērauda, bija signāldzeltenā krāsā. Dzelteni treliņi. Dzelteni pakāpieni. Melni dzeltenas
zīmes, kas brīdināja par to, ko nevienam, kas šeit iekļuvis, nav vajadzīgs atgādināt proti, par radiācijas risku.
Virs galvas bija kupols kā katedrālē. Tikai krāsoto betonu šeit nerotāja freskas.
Šīs vietas mērogi Keinu mulsināja.
Pašā centrā atradās apaļa aka itin kā baiss, zili mirdzošs peldbaseins. Tikai diezin vai kādam pie pilna prāta esošam cilvēkam jebkad varētu rasties vēlēšanās tajā ielēkt.
Tiltiņš veda apkārt visai telpai. Virs tā slējās automātisks celtnis. Lejā, pašās draudīgajās dzīlēs, atradās degvielas stieņi. Katrs no tiem pildīts ar pelēkām granulām, kas neizskatījās nekā sevišķi. Pamatīgi pelēki cilindri ar kaut ko, kas varēja būt svins.
Milzīgs autokrāvējs turēja gaisā tērauda cilindru. Tieši tur, kur vadītājs to bija atstājis brīdī, kad izkūpēja.
- Es sāku. To teicis, Džeks ņēmās spaidīt taustiņus. Viņš to darīja drudžaini, taustiņi mežonīgi klabēja. Darāmais iedvesa šausmas, bet arī reibināja.
Automāts kustējās ātrāk, nekā Keins bija gaidījis. Tas uzrausās virs pārlieku zilā ūdens kā plēsīgs kukainis.
Telpā bija karsti. Avārijas ģeneratori neuzturēja gaisa kondicionēšanu, un temperatūra gandrīz nekavējoties sāka celties.
- Cik vēl ilgi? noprasīja Keins.
- Lai to izvilktu, padarītu nosacīti drošu, aiztransportētu uz izlietotās degvielas dzesēšanas iekārtu un…