- Tam visam mums nav laika, pavēstīja Keins. Dreiks jau sācis šaudīties. Mums jātiek no šejienes ārā.
- Kein, nav taču iespējams… iesāka Džeks.
- Vienkārši grāb ciet to degvielas stieni. Ķeksē ārā no baseina. Par pārējo parūpēšos es, teica Keins.
- Kein, lai dabūtu stieni no šejienes ārā, mums jāievēro procedūra. Vienīgais ceļš uz ārpusi ir caur…
Keins pacēla abas rokas. Viņš koncentrējās uz izliekto kupolu viņiem virs galvas ietvēruma rezervuāru, kas, gadījumā ja notiktu avārija, noturētu radiāciju iekšienē.
Sakopojis visu savu spēku, Keins to trieca pret betonu. Skaņas belziens bija tāds, ka plēsa pušu bungādiņas.
- Ko tu dari? iesaucās Džeks.
- Kein! iekliedzās Diāna.
Betons nepadevās. Attālums bija par lielu. Ja nu atrastos kaut kas, ko var izmantot par tarānu…
Keins notēmēja savu spēku pret autokrāvēju.
- Esi gatavs, Džek! viņš brīdināja.
Autokrāvējs pacēlās gaisā. Itin kā būtu saņēmis spērienu no kādas neredzamas dievības. Tas brāzās taisni kā šautra. Tik ātri, ka, atskanot skaļam grāvienam, salauza skaņas barjeru. Taču šo troksni tūdaļ pat aprija cits, daudz skaļāks blīkšķis, tēraudam un dzelzij izbrāžoties cauri betonam.
- Kā tu domā, cik izturīgs ir tas degvielas stienis? Keins jautāja.
- Vai tu esi galīgi traks? kliedza Diāna.
- Nē, es vienkārši steidzos, Keins atbildēja.
Dreiks nospieda mēlīti.
Asfaltā tieši priekšā Dēkai iegrauzās ložu svītra.
Dreiks, pārvarējis atlēcienu, pacēla ieroci pavisam mazliet un šāva atkal. Šāva uz Deku, kura stingi raudzījās pretī savai nenovēršamajai nāvei.
Pēkšņi Dreiks gulēja uz muguras. Ierocis, ko viņš vēl arvien turēja rokās, šāva griestos.
Ritenis brīdi mežonīgi lēkāja pa telpu, tad ar skaļu blīkšķi nokrita uz sola.
Dreiks palaida vaļā mēlīti. Viņš uzrausās kājās un palūkojās uz riteni, nespēdams saprast, kā tas te gadījies. Kā ritenis varēja pacelties gaisā un ielidot caurumā?
Orks.
Dreiks izņēma aptveri un ievietoja tajā rezervi. Viņš bija saskrambājies un apdullis, tomēr bez īpašiem savainojumiem. Puisis lavījās atpakaļ pie cauruma piesardzīgi, lai tad, ja kaut kas lidotu iekšā, viņš pagūtu izvairīties.
Dēkas tur zemē vairs nebija.
Orks bija…
Milzīga akmens roka ielauzās iekšā, un tikai dažas collas to šķira no Dreika galvas.
Dreiks uz labu laimi raidīja automāta kārtu.
Tad viņš pagriezās un metās bēgt.
I
trīsdesmit septītā nodaļa
1 STUNDA, 6 MINŪTES
Džips iedrāzās pa vārtiem. Edīlio stūrēja turp, kur, dreboša, saskrambāta un ne pa jokam saniknota, no asfalta rausās augšā Deka.
- Kas noticis? Sems, izlēcis no priekšējā sēdekļa, jautāja.
Beidzot bija uzradies adrenalīns. Bet pat tagad viņš jutās
dīvaini nepiesaistīts. Pat tagad, stājoties pretī briesmām. It kā tās viņu nemaz neskartu. It kā to darītu kāda cita, ar pašu nesaistīta viņa būtnes daļa.
- Mācījos lidot, klusi norūca Deka. Viņa noskurinājās un pieliekusies saķēra ceļgalu. Au!
- Mēs dzirdējām kaut ko skaļāku par šāvieniem, teica Edīlio. Tādu kā pērkonu. Vai kā sprādzienu.
- Atvaino, bet pērkonu es nemanīju, teica Deka.
No vienas puses lēkšiem tuvojās Orks, no otras Hovards.
- Ork, vecīt, tas nu gan bija superīgākais gājiens! sajūsminājās Hovards. Viņš pieskrēja pie drauga un vairākas reizes uzsita briesmoņzēnam pa plecu.
- Esmu tava parādniece, Ork, sacīja Deka.
- Kas te tikko notika? nerimās Sems.
- Dreiks, vecīt! Viņš, iedomājies, šauj uz Deku. Viņa uzskrien gaisā. Tad blaukš! nogāžas zemē, aizgūtnēm klāstīja Hovards. Orks, padomā tikai, vecīt, Orks pakampj šito motociklu, vai ne? Norauj tam riteni un sviež Dreikam. Kā tādu nieka frisbija disku. Hovards aiz sajūsmas sasita
plaukstas. Un ielidina tajā caurumā, ko tu izdedzināji sienā, Semij. Augstākā klase!
- Tas tev dārgi maksās, norūca Orks.
- Ak jā, apstiprināja Hovards. Tas maksās. Orks nesmērē nagus par brīvu.
- Vai tiešām neviens nedzirdēja to briesmīgo troksni? Edīlio nerimās.
- Mums, vai zini, Edīlio, gāja vaļā apšaude! atcirta Deka.
- Vai ar tevi, Deka, viss ir kārtībā? apjautājās Sems.
- Gan jau būšu dzīvotāja, meitene attrauca.
- Deka, kā tu domā, kas notiktu ar alu vai raktuvju šahtu, ja tu tur novāktu gravitāciju? Sems viņai jautāja.
- Vai tas ir joks?
-Nē.
Deka pamāja ar galvu. Skaidrs. Manuprāt, ja es gravitāciju palaistu un atkal atlaistu, un tā vairākas reizes pēc kārtas, ala, visticamāk, sāktu drupt. Varbūt pat sagrūtu.
- Nu, Sems uzlika roku meitenei uz pleca, tādā gadījumā man tev kaut kas jālūdz.
- Minēšu: tu gribi, lai es sagrauju kaut kādu tur alu vai raktuvju šahtu. Vai tā?
- Tā gan nav vienkārši kaut kāda raktuvju šahta, Edīlio drūmi noteica.
- Tajā mitinās būtne. Tā ir… Es nezinu, kā to izskaidrot. Tā iekļūst tevi. Tā saindē tevi ar bailēm.
- Man vajag, lai tu brauktu kopā ar Edīlio. Iemūrē to būtni pazemē, teica Sems. Hovard? Es gribu, lai jūs ar Orku dotos atpakaļ uz pilsētu. Pats nespēju noticēt tam, ko saku, bet man vajag, lai jūs abi pieskatītu, kas tur, pilsētā, notiek.
- Tas maksās…
- Jā. Zinu, Sems pārtrauca Hovardu. Kā būtu, ja mēs par to vienotos vēlāk?
Hovards paraustīja plecus. Lai notiek, bet turēšu tevi pie vārda. Viņš norādīja uz sevi, tad uz Semu, kā teikdams: “Esam sarunājuši.”
- Ko tu domā darīt? Deka jautāja Semam.
- Taisos tikt galā ar Keinu. Man viņš jāaptur.
- Tu nedrīksti viens pats stāties pretī Keinam un Dreikam, Edilio iebilda. Nekādā gadījumā. Es nepieļaušu, ka tu meklē sev galu.
Sems izmocīja smieklus. Par to es netiku pat sapņojis. Hovard, tiklīdz nokļūsi pilsētā, sameklē Brīzi protams, ja nesaskriesies ar viņu ceļā. Ja neizdodas atrast Braienu, sameklē Teilori. Pasaki viņām, lai atsūta palīdzību. Un vēl pasaki, ka vajadzīgs kāds, kurš man ziņos, kā jums, draugi, sokas ar raktuvēm.
- Varbūt mums tomēr vajadzēja iedarbināt telefonus? bilda Edilio un, pārāk vēlu attapis, ka tas izklausās pēc dzēllbas, sarāvās.
- Kā tad, noteica Sems. Pievieno manu kļūdu sarakstam vēl ari šo.
-Jā, bet ir viena kļūda, kuru tu, Sem, nedrīksti pieļaut: nedodies turp viens.
- Vai tad es neteicu, ka to nedarīšu? Sems nosvērti sacīja.
Edilio ielūkojās viņam acīs. Sems nodūra skatienu un teica:
- Bet, ja nu ar mani tomēr kas notiek, jūs saņemsiet rīkojumus no Edilio.
Deka nopietni pamāja ar galvu.
- Nenodari man to, lūdzās Edīlio. Nelauz sev kaklu. Neuzkrauj to visu uz manējā.
Degvielas stienis. Divpadsmit pēdas garš. Šobrīd svina apvalkā, bet tik un tā bīstams, tik un tā nāvējošs.
Džeks turēja rokās daiktu, kas izskatījās pēc milzīgas pults. Izbolījis acis un krampjaini norīstījies, viņš nospieda taustiņu. Stienis pārstāja kustēties. Džeks izdvesa saraustītu nopūtu.
Degvielas stienis, vieglītēm šūpodamies, karājās pie celtņa. Keins sajuta, ka tas viņu pievelk, rada vēlmi pieskarties. Bet
tas bija karsts. Pat no divdesmit pēdu attāluma tas lika izspiesties uz pieres sviedru lāsītēm.