Keins saklausīja aiz muguras soļus. Nepagriezies, lai palūkotos, viņš teica: Tu pārāk agri sāki šaudīties, Dreik.
- Es jau neko, Dreiks elsodams taisnojās. Mani pamanīja Hovards.
- Un Sems? lūkodamies uz blāvi pelēko degvielas stieni, jautāja Keins. Viņu valdzināja kontrasts starp tā neizteiksmīgo izskatu un nāvējoši iznīcinošo spēku.
- Tikko piebrauca. Kopā ar meksikāni.
Keins lūkojās uz kupolā izsisto caurumu. Vaļīgs betona gabals, atdalījies no tā, ilgi krita un ar troksni atsitās pret kādu neredzamu aparātu. Pa caurumu varēja saskatīt kalnu nogāzes; dziestošajā saules gaismā tās mirdzēja sarkanas.
Lai aizmanevrētu degvielas stieni līdz ielādes korpusam, Džekam paies vēl desmit piecpadsmit minūtes. Pēc desmit minūtēm Sems jau varēja būt klāt.
- Mēs nevaram pieļaut, ka, ejot uz turieni, Sems min mums uz papēžiem, teica Keins. Viņam radās ideja. Brīnišķa savā vienkāršībā. Nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu.
- īstā reize pierādīt, ka esi tik skarbs un briesmīgs, kā tev pašam liekas, Dreik, sacīja Keins.
- Man nekas nav jāpierāda! atcirta Dreiks.
Keins sastapās ar sava vietnieka nikno skatienu. Viņš pienāca tam tuvāk. Pietiekami tuvu, lai tad, ja vēlētos, iečukstētu Dreikam ausī; bet, nē, viņš gribēja, lai to dzirdētu visi. Vai atceries, Dreik, ka es aizsūtīju Diānu pakaļ Džekam? Vai zini ko? Viņa man Džeku atveda. Tagad kādam jāaptur vai vismaz jāaizkavē Sems. Vai man tas būtu jālūdz Diānai? Gan jau viņa atrastu paņēmienu. Sems taču galu galā ir puisis.
Diāna, lai svētīta viņas viltīgā sirds, tūlīt pat attapa, kas Keinam padomā.
- Ak Sems? viņa viszinīgi iesmējās. Gan jau viņš tai savā ledainajā princesē ir pievīlies. Man jau nu nebūtu grūti viņu… aizkavēt.
■
Šie vārdi, protams, būtu vēl iedarbīgāki, ja Diāna nebūtu noskuvusi galvu un apģērbusies zēnu drēbēs, bet Keins redzēja, ka Dreiks tik un tā ir uzķēries uz šīs ēsmas.
- Tad to tu gribi? noprasīja Dreiks. Lai es novācu Semu? Vai nu viņš nogalina mani, vai es viņu, ja? Tev un tavai raganai būtu izdevīgi gan tā, gan otrādi.
- Piebremzē, Dreik, noteica Keins.
Keins bez pūlēm varēja nolasīt šī psihopāta domas, it kā redzētu, kā, apsverot iespējas, Dreika galvā griežas zobratiņi. Dreiks nekādi nevarēja atteikties.
Nekādi. Ja vien arī turpmāk gribēja palikt Pātagroka. Ja cerēja kādreiz ieņemt Keina vietu.
- Lai notiek, es novākšu Semu, Dreiks teica balsī, kurai, pēc viņa domām, bija jāskan draudīgi, taču tā, gluži otrādi, izklausījās mazliet drebelīga.
Laikam jau nejuzdamies apmierināts ar atstāto iespaidu, viņš klusi norūca: Apturēšu Semu kā likts.
Keins pamāja ar galvu, tādējādi it kā pauzdams atzinību. Novērsies no Dreika, viņš pamirkšķināja Diānai, kura ar gudru ziņu saglabāja vienaldzīgu sejas izteiksmi.
Nabaga Dreiks!
Ar to, ka esi godkārīgs, nepietiek. Vadonim jābūt gudram, manipulēt spējīgam aprēķinātājam, nevis parastam rīkļurāvējam.
Izcilam vadonim jāzina, kad manipulēt un kad konfrontēt.
Bet galvenais izcilam vadonim jāzina, kad ir vērts uzņemties milzīgu risku.
- Cerēsim, ka tas degvielas stienis ir kaut cik izturīgs, Keins noteica.
Viņš pacēla rokas, un stienis uzslējās stāvus; vienā galā piestiprināts pie celtņa, tas planēja gaisā.
- Nospied “atbrīvot”! pavēlēja Keins.
- Kein, Džeks iebilda, ja tas atsprāgs vaļā…
- Dari, kā teikts! noaurojās Keins.
Pat Dreiks pakāpās soli atpakaļ. Un Džeks piespieda pogu, kas atbrīvoja automātiskā celtņa tvērienu.
Keins grūda uz priekšu rokas ar izvērstām plaukstām. Cilindrs lidoja kā no loka izšauta bulta.
Tēmējums bija labs. Bet ne nevainojams. Cilindrs, izšaujoties pa caurumu, nostrīķējās gar betonu.
- Tas ir ātrais paņēmiens, pavēstīja Keins.
-Ja mēs to atradīsim un tas būs atsprādzis vaļā, ar mums visiem ir cauri, Džeks īdēja.
Keins nelikās par viņu ne zinis. Viņš pagriezās pret Dreiku un ieraudzīja sava vietnieka acīs viltīgu aprēķinu.
- Par Semu es parūpēšos, apsolīja Dreiks.
Keins iesmējās. Vai arī viņš parūpēsies par tevi.
- Es tevi panākšu, Kein, teica Dreiks.
Tas bija brīdinājums. Nebija jāšaubās, ka tad, ja pēc sadursmes ar Semu Dreiks paliks dzīvs, nākamais, pie kā viņš ķersies, būs Keins.
- Vai zini ko, sacīja Dreiks, es tev atnesīšu tava brāļa roku. Viņš paņēma manējo; ir laiks atmaksāt ar to pašu.
Sems vēroja Edīlio un pārējos aizbraucam. Viņā bija iemājojis dīvains miers. Pirmo reizi daudzu dienu laikā.
Vienīgā dzīvība, ar ko viņš te riskēja, bija viņa paša. Un puisim galvā dzima doma: ja viņš to paveiks, tad pieliks punktu. Punktu.
Viņš bija pieļāvis pārāk daudz kļūdu. Pārāk daudz kam nebija pievērsis pienācīgu uzmanību. Ne jau viņš bija tas, kurš iedomājās pamēģināt zvejot, tas bija Kvinns. Un arī ne tas, kuram bija ienācis prātā izmantot džipu, lai pasargātu ražas novācējus no mūdžiem, nebija Sems. Tā bija Astrīda.
Labās idejas allaž radās par vēlu, Sems bija pārāk gauss, pārāk samulsis, viņā bija pārāk maz pārliecības. Viņš nebija laikus rīkojies, lai normētu pārtiku. Viņš nebija pietiekami motivējis cilvēkus uz savstarpēju izpalīdzību. Viņš nebija
pamanījis aizvainojumu starp ķertajiem un normālajiem, līdz tas kļuva draudīgs. Viņš nebija nosargājis Ralfa veikalu no Dreika, nedz arī spēkstaciju no Keina.
Perdidobīčas bērni sēdēja tumsā, perinādami domas par kanibālismu. Un, tā kā viņš bija galvenais, tad visa atbildība gūlās uz viņu.
Pat tagad Semam nelika mieru smeldzošā izjūta, ka viņš palaidis garām ko būtisku. Kaut ko. Iespēju.
Ieroci.
Nu, ja viņš šo dienu pārdzīvos, tad ar to arī būs pielikts punkts. Lai tad visu izrīko Astrīda. Vai Alberts. Vai Deka. Vai vislabāk Edīlio.
Ja šī diena beigsies ar uzvaru ja viņš apturēs Keinu un Deka aizbērs raktuvju šahtu tad ar to būs gana. Vairāk nekā gana.
Bet ja nu vienam no viņiem neizdosies? Ja Keins izlauzīsies un Deka nenogalinās gajafāgu? Tā nagos bija Lana. Tas bija ieperinājies Keina prātā. Tas zināja to, ko zināja Lana un ko zināja Keins. Bez šaubām ari Dreiks. Tas pārzināja visus viņu spēkus un to robežas. Un ja nu gajafāgs kļūs par to, par ko tas grib kļūt? Ko tad?
Viņš bija kaut ko palaidis garām.
Bet kāda tam nozīme? Drīz par to varēs lauzīt galvu kāds cits. Viņš dosies sērfot.
Nav pat vajadzīgi viļņi, patiešām. Viņš var vienkārši ielaist savu vējdēli ūdenī un gulēt uz tā. Vienkārši gulēt. Tas būtu jauki.
Bet vispirms…
Sems šķērsoja stāvlaukumu un devās uz turbīnu telpas durvīm. Viņš gaidīja, ka tiks izaicināts. Ka uz viņu šaus. Bet, sasniedzis durvis, Sems atklāja, ka tās nemaz netiek apsargātas.
Atvieglojums. Taču tas nebija nekas labs. Keins varēja atstāt kādu, kurš novēro durvis. Ja viņš pats vēl arvien bija iekšā.
Sems gāja cauri spokainam un negaidītam klusumam. Spēkstacija bija apturēta. Turbīnas vairs negriezās. Normālos apstākļos te nekas nebūtu saklausāms. Tagad viņš dzirdēja pats savus soļus.
Sems atrada gaiteni, kas veda uz kontroles telpu. Durvis bija izgāztas, un pagāja bridis, līdz puisis saprata, kāpēc grīdā iedzīti saliekti instrumenti.
Pati kontroles telpa bija tukša un tumšāka nekā parasti. Dega tikai avārijas gaismas. Instrumentu paneļi un datoru ekrāni vēl arvien darbojās. Taču nebija ne miņas no dzīvības.