Viscaur izšķaidīta lipīgu, žūstošu asiņu peļķe. Sarkani pēdu nospiedumi.
To viņš nebija gaidījis, šo klusumu. Kur bija Keins? Kur Dreiks?
Spēkstacija bija milzu komplekss, un viņi varēja būt jebkur. Viņi varēja gaidīt Semu simt dažādās vietās, gaidīt slēpni, līdz viņš uzskries tiem virsū. Keins varēja uzbrukt, pirms Semam rastos jelkāda iespēja reaģēt.
Sems stāvēja sastindzis un neizlēmīgs. Kas te notika? Kaut viņš būtu palūdzis Edīlio atsūtīt šurp Braienu! Viņa divās minūtēs būtu pārmeklējusi visu spēkstaciju.
Apdomā kārtīgi, viņš sev pavēlēja. Viņi šeit bija ieradušies nozagt urānu. Viņi grasījās stiept savu trofeju uz raktuvēm. Tātad kā viņi to paveiks? Kur viņi varētu būt?
Protams, reaktorā. Nāvējošais metāls atradās tur.
- Doma nav necik iepriecinoša, Sems teica tukšajai telpai.
Vadīdamies pēc norādēm uz sienām, viņš devās uz priekšu pa gaiteni.
Ieeju reaktorā sargāja smagas tērauda durvis. Keins nebija papūlējies tās aiz sevis aizvērt.
Uz priekšu pa garu, blāvi apgaismotu gaiteni, kurā atbalsojās skaņas. Nākamās smagās tērauda durvis arī vaļā tikai šīm bija drošības koda atslēga, un normālos apstākļos tās noteikti būtu aizvērtas un aizslēgtas.
Tās atstātas vaļā tīšām, atskārta Sems. Viņa dēļ. Vai tas tāpēc, ka Keins šeit ieplūdinājis radioaktivitāti? Vai tā? Vai viņa organisms jau ir saņēmis nāvējošo devu?
Nē. Keins nebija tik īsredzīgs, lai sabojātu spēkstaciju tā, ka strāva vairs nebūtu atkal ieslēdzama. Lai nu par ko, bet par to, ka Keins kādu dienu gribēs atgūt elektrību, Sems bija pārliecināts. Atgūt tā, lai pats to varētu kontrolēt.
Tas bija saprātīgi. Tomēr tas nedarīja galu Sema bailēm. Ja nu Keins tomēr ir visu sapostījis, tad Sems jau bija staigājošs mironis.
Viņš iegāja reaktora telpā. Par spīti milzīgajam izliektajam kupolam virs galvas, tajā bija karsti un trūka gaisa. Atrodoties tik tuvu pašam reaktora kodolam, šim pārāk zilajam apspiesta spēka pilnajam peldbaseinam, nebija iespējams nejust bailes. Nebija iespējams aizmirst, ko tas nozīmē.
Saņēmies, gatavs un modrs Sems gāja tam apkārt. Viņš aizgāja līdz pat reaktora tālākajai malai, un tur, mierīgi atbalstījies pret instrumentu paneli un laiski šūpodams savu pātagas roku, viņu gaidīja Dreiks Mervins.
- Ei, Sem, Dreiks viņu uzrunāja.
- Jā, Dreik, atsaucās Sems.
- Vai zini, kas ir forši, Sem? Skolā nekad netiku pievērsis daudz uzmanības mācībām, bet tas tikai tāpēc, ka neredzēju tām pielietojumu. Dreiks izvilka no kabatas ierīci, kas izskatījās pēc pārlieku lielas pults. Viņš nospieda kādu taustiņu.
Ieskanējās trauksmes signāls.
-Vācies prom, Dreik! Sems centās pārkliegt uzstājīgo skaņu.
- Es no tevis iztaisīšu kotleti, Sem. Un tu nepretosies.
- Ko tu dari, Dreik?
- Nu, kā noprotu, Sem, te ir tādi kontroles stieņi. Iegrūd tos iekšā, un reaktors pārstāj darboties. Izvelc dažus ārā, un tas atkal ieslēdzas. Izvelc visus uzreiz, un tu esi izraisījis avāriju.
Kaut kas cēlās no baseina draudīgās zilgmes. Desmitiem šauru stobru mirdzošā apaļā ieliktni.
- Tu blefo, Dreik.
Dreiks pasmīnēja. Paliec pie šādām domām, Sem. Kā tev šķiet, kā izskatīsies smukā Astrīda, kad viņai kumšķiem vien sāks izkrist mati?
Viņš pagrieza pulti tā, lai to varētu redzēt ari Sems. Vai redzi šo te pogu? Tā iebīda kontroles stieņus atpakaļ vietā. Un visi paliek dzīvi. Ja neviens to pogu nenospiedīs… nu labi. Ja tic Džekam, mēs mirsim ātri. Visi pārējie IBJZ mirs lēni.
- Arī tu pats mirsi, aizrādīja Sems. Galva mežonīgi dūca, izmisīgi cenšoties izdomāt, kā to apturēt. Vai tiešām Dreiks bija tik traks, lai… Jā. Protams, viņš tāds bija.
Trauksmes signāla skaļums un intensitāte divkāršojās. Tagad tā skanēja kā elektronisks kliedziens.
- Es par to neuztraucos, Sem, jo tu nepieļausi, ka tas notiek, Dreiks nobļāvās tik skaļi, lai būtu dzirdams cauri trauksmes signālam.
- Dreik… Sems pacēla rokas, pavēršot plaukstas pret Dreiku.
Dreiks izstiepa roku virs mirdzošā, pulsējošā baseina. Pulti viņš vairs turēja tikai divos pirkstos.
- Ja es to nometīšu… brīdināja Dreiks.
Sems lēnām nolaida rokas.
Smadzenes bija pārņēmusi trauksme. Cik minūšu? Cik sekunžu? Kontroles stieņi cēlās majestātiskā nenovēršamībā. Cik vēl atlicis līdz brīdim, kad būs jau par vēlu?
Vēl viena neveiksme, Sems truli nodomāja.
- Vai tad tu nevēlies zināt, ko es gribu, Sem? uzsauca Dreiks.
- Mani, Sems drūmi noteica. Tu gribi mani.
- Pilnīgi pareizi, Sem. Un tu te stāvēsi un nepretosies. Jo citādi…
Astrīda kopā ar Mazo Pītu veica vienu no sen novārtā atstātajiem vingrinājumiem. Tajā ietilpa bumbiņu sadalīšana pēc krāsām. Viņiem bija divas kastītes zila un dzeltena kā ari zilas un dzeltenas bumbiņas. Ar to tiktu galā jebkurš normāls piecgadīgs bērns. Bet Mazais Pīts nebija normāls piecgadīgs bērns.
- Vai tu vari ielikt bumbiņu tur, kur tai jābūt? jautāja Astrīda.
Mazais Pīts lūkojās uz bumbiņu. Tad viņa skatiens aizklīda.
Astrīda saņēma viņa roku un uzlika uz dzeltenās bumbiņas. Pārāk cieši. Viņa nodarīja brālītim sāpes.
- Vai tu vari to nolikt tur, kur tai jābūt? meitenes balss skanēja spalgi un neiecietīgi.
Viņi sēdēja Mazā Pīta istabas stūrī uz grīdsegas. Mazais Pīts bija aizklīdis pats savā pasaulē, vienaldzīgs pret visu; viņa šeit nebija.
Brīžiem Astrīda viņu ienīda.
- Mēģini vēlreiz, Pītij, viņa mudināja brālīti. Atklājusi, ka neapzināti lauza pirkstus, meitene piespieda sevi pārstāt to darīt. Šādi viņa raidīja sasprindzinājuma signālus. Tas nenāca par labu.
Šādus vingrinājumus vajadzētu veikt katru dienu. Vairākas reizes dienā. Taču Astrīda to nedarīja. Viņa bija pie tā ķērusies tikai tagad jo gaidīšana bija nepanesama. Vajadzēja kaut kā novērst domas no Sema.
- Piedod, viņa teica Mazajam Pītam, kuram māsas atvainošanās bija tikpat vienaldzīga kā viss cits.
Kāds pieklauvēja pie guļamistabas durvīm, un Astrīda salēcās.
Durvis bija pusvirus, un nu tās pavērās plašāk.
- Tas esmu es, Džons.
Astrīda piecēlās kājās atvieglota, ka tas ir tikai Džons. Un vīlusies, ka tas ir tikai Džons.
- Kas par lietu, Džon? Viņi taču nebūtu sūtījuši šurp ar sliktām ziņām Džonu. Vai tad ne tā?
- Es nevaru atrast Mariju.
Atvieglojuma vilnis, kuru tūdaļ pat pārmāca vēl lielāks uztraukums. Vai bērnudārzā viņas nav?
Viņš papurināja galvu. Sarkanās cirtas jautri lēkāja pa gaisu pilnīgs pretstats zēna nopietnajai sejas izteiksmei.
- Marijai vajadzēja ierasties pirms vairākām stundām. Viņa gandrīz nekad nekavē. Man māsa jāsameklē, bet es nevaru atstāt bērnudārzu, jo mums trūkst cilvēku un daudzi bērni ir slimi. Nācu, cik drīz vien varēju. Ieskatījos Marijas istabā. Tur viņas nebija.
Astrīda palūkojās uz Mazo Pītu. Viņš bija sastindzis ar roku uz dzeltenās bumbas un neizrādīja nekādu vēlmi veikt jelkādu darbību.
- Ļauj man paskatīties, teica Astrīda.
Viņi iegāja Marijas istabā. Tā, kā allaž, bija glīta un kārtīga. Tikai gulta nebija saklāta.
- Marija vienmēr mēdz saklāt gultu, piebilda Astrīda.
- Jā, Džons piekrita.
- Kas tā par skaņu? Bija dzirdama spēcīga dūkoņa. Tā nāca no vannasistabas. Ventilators. Astrīda centās atvērt vannasistabas durvis, bet tās bija aizbarikādētas. Viņa atspiedās pret tām un pastūma vaļā tikai tik daudz, lai varētu redzēt iekšā.