Marija gulēja uz grīdas bezsamaņā. Viņa bija ģērbusies halātā, kas atsedza kāju lielus.
- Ak mans Dievs! iesaucās Astrīda. Marij!
- Palīdzi man grūst, viņa skubināja Džonu. Par abiem viņiem izdevās atvērt durvis pietiekami, lai iesprauktos iekšā. Astrīda tūlīt pat sajuta vēmekļu smaku.
- Viņa droši vien ir slima, sacīja Džons.
Tualetes ūdens bija viegli duļķains. No Marijas mutes stiepās tieva vēmekļu strūkliņa.
- Viņa elpo, aši noteica Astrīda. Tātad ir dzīva.
- Es nemaz nezināju, ka viņa ir slima.
Tad Astrīda ieraudzīja uz grīdas maisiņu ar rāvējslēdzēju mazu Clinique kosmētikas maciņu, kura saturs bija pa daļai izbiris uz vannasistabas flīzēm.
Astrīda to pacēla. Viņa uzlasīja to, kas bija izbiris. Gandrīz tukšu ipekaka pudelīti. Un vairāku veidu caurejas līdzekļus.
- Džon, aizver uz minūti acis.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka es gribu atvērt Marijas halātu. Viņa parāva halāta jostas mezglu un, juzdamās mazliet šķebīgi, atvēra vaļā halātu.
Zem tā Marijai bija tikai biksītes. Rozā. Dīvaini, ka vispār esmu to ievērojusi, nodomāja Astrīda. Jo visvairāk pamanāmas bija Marijas ribas. Tās viegli varētu saskaitīt.
Vēders bija iekritis.
- Ak nabaga Marija! Astrīda izdvesa un atkal aizvēra halātu.
Džons atvēra acis. Tās bija slapjas no asarām. Kas viņai kaiš?
Astrīda pastiepās, lai aizsniegtu gulošās seju. Saudzīgi atvilkusi Marijas lūpas, viņa aplūkoja zobus. Tad parāva Marijas matu cirtu. Mati viegli krita ārā.
- Viņa cieš badu, Astrīda pavēstīja.
- Viņa saņem tikpat daudz pārtikas, cik pārējie, Džons protestēja.
- Viņa neēd. Vai ari ēd un pēc tam visu izvemj. Tam domāts ipekaks.
- Kāpēc lai viņa tā darītu? vaimanāja Džons.
- Tā ir slimība, Džon. Anoreksija. Bulīmija. Visticamāk, gan viena, gan otra.
- Mums jādabū viņai kaut kas ēdams.
-Jā. Astrīda neņēmās skaidrot, ka ar pārtikas sagādāšanu vien nepietiek. Viņa bija lasījusi par ēšanas traucējumiem. Nesaņemot pienācīgu ārstēšanu, bērni reizēm mira.
- Nestor, Nestor, Nestor, Nestor! Tas bija Mazais Pīts. Viņš skandēja pilnā balsī. Nestor, Nestor, Nestor, Nestor!
Astrīdu pāršalca bezcerības vilnis. Viņa aizvēra acis, negribēdama pieļaut, ka tas viņu pilnīgi pārmāc. To tikai viņai vēl vajadzēja! To, ka Marija guļ bezsamaņā un varbūt ir tuvu nāvei. Vai viņai jau nepietika ar brālīti, kurš sirgst ar autismu, un puisi, kuru atbildīgā brīdī pārņēmusi depresija? Lai Dievs man piedod! viņa sevi norāja. Nāc, Džon, mums jāaizgādā Marija pie Dāras.
- Bet Dārai ir tikai medicīnas grāmata. Viņa nav nekāda lietpratēja.
- Protams. Paklau, es nezinu, kā jāaprūpē anoreksijas slimnieks. Dāra vismaz ir salasījusies kaut kādu medicīnas literatūru.
- Mums jādabū viņai kāds brieža gaļas gabals, teica Džons. Mums viņa jāpabaro.
- Kas tā par brieža gaļu?
- Cilam ir briedis, Džons atbildēja. Viņš šovakar taisās to sadalīt. Vakariņās.
Par spīti visam, Astrīdai ierūcās vēders. Doma par gaļu pārmāca visas citas domas. Tomēr pat izsalkums nespēja apklusināt trauksmes zvanus, kas skanēja viņai galvā. Cils? Cils dabūjis briedi?
- Visi par to vien runā, klāstīja Džons. Tārks visiem stāsta, ka Cils notvēris Hanteru. Hanteram bijis briedis, un viņš to visu gribējis paturēt sev. Visiem, kas vēlas kādu gaļas gabalu, jānāk un jāpalīdz viņiem sodīt Hanteru.
- Vismaz visiem normālajiem, viņš piebilda. Ķertajiem nav atļauts.
Astrīda blenza viņā. Neizskatījās, ka zēns būtu sapratis, ko pats tikko ir pateicis.
- Vai Marija izārstēsies? jautāja Džons. Tas ir, ja mēs panāksim, ka viņa ieēd brieža gaļu? Vai tad viņa atkal būs vesela?
- Āāāāā! Sems kliedza, un Dreiks cirta vēlreiz.
Atkal un atkal.
Sems bija nokritis uz ceļiem. Viņš raudāja.
Raudāja kā mazs bērns. Sāpju kliedzieni saplūda ar ārprātīgajiem sirēnas kaucieniem.
Kaut būtu kāda iespēja to ierakstīt, domāja Dreiks. Kaut viņš būtu varējis iemūžināt šo brīdi, lai varētu noskatīties tajā atkal un atkal.
Varenais Sems Tempis, asiņojošs un sakņupis, kliedz aiz sāpēm, kamēr Dreiks atkal un atkal triec savu pātagu.
- Vai sāp, Sem? tīksminājās Dreiks. Tad, kad tu man nodedzināji roku, ari bija sāpīgi. Domā, man sāpēja mazāk?
Atkal. Plīkš!
Un kā atalgojums šausmīgs vaids.
- Man teica, ka tad, kad šie grieza nost to stumbeni, es esot apslapinājies, sacīja Dreiks. Vai ar tevi jau ir tāpat, Sem? Vai esi jau apčurājies?
Sems gulēja uz sāna, rokām aizsedzis seju, aizsedzis sevi. Pēdējais cirtiens vairs pat neizvilināja kliedzienu. Tikai trīsas. Tikai spazmas.
- Tagad laiks samaitāt tev ģīmi, uzrēca Dreiks un atkāpās, lai sakopotu visu savu spēku.
Pātagas roka šāvās lejup.
Parādījās neskaidrs apveids. Dreiks pat nebija pārliecināts, vai ir kaut ko redzējis.
Un tad tā bija viņa paša balss, kas kliedza pārsteigumā un šausmās. Pirmajā brīdī tas pat nesāpēja, tikai…
Astoņpadsmit collas no viņa taustekļa nokrita uz grīdas, kur palika, drebot un spazmatiski raustoties kā mirstoša čūska.
No nocirstā gala šļācās asinis. Viņš to parāva atpakaļ, lai paskatītos uz stumbeni.
Stieple. Tā bija uzradusies no nekurienes. Viens gals aptīts ap laipas kāpnītēm, otrs… Otru, cieši nospriegotu, turēja Braiena.
- Ei, Dreik! meitene viņu uzrunāja. Dzirdēju par tavu ideju sagriezt mani ar stiepli. Neko teikt gudri.
Dreika mute pavērās, taču no tās nenāca ne skaņa.
Visa notikušā pēkšņums bija viņu apdullinājis. Dreiks nespēja atbildēt. Viņš bija sastindzis.
Atdalītais taustekļa gals joprojām lēkāja un raustījās, it kā tam piemistu pašam sava dzīvība.
- Pults! iesaucās Sems.
Dreiks izpleta pirkstus.
Pults krita.
- Brīze! kliedza Sems.
Dreiks apsviedās un metās bēgt.
Braienas ķermenis spēja kustēties ātrāk, nekā tas cilvēkam ir iespējams.
Taču viņas smadzenes darbojās normālā ātrumā. Tāpēc pagāja dažas sekundes daļas, lai ieraudzītu pulti krītam un apjēgtu: ja jau Sems savā pašreizējā stāvoklī par to uztraucās, tad tas bija ļoti, ļoti svarīgi.
Vēl viena sekundes daļa, lai uzminētu, ka mirdzošā zilgme nav vis nekāds peldbaseins.
Pults krita.
Braiena metās tai pakaļ.
Viņas roka satvēra pulti labi ja deviņas collas virs ūdens virsmas.
Ja viņa ieveltos šajā ūdenī…
Braiena salieca kājas, apgriezās gaisā un no visa spēka atspērās pret izlīdušajiem kontroles stieņiem.
Viņa nošļūca gar baseina malu un aizslīdēja pa grīdu. Necik eleganti tas neizskatījās.
Toties viņai rokā bija pults. Braiena blenza uz to.
Ko tagad?
- Sem? Sem?
Sems neatsaucās. Braiena pielēca klāt, apvēla zēnu uz muguras un tikai tad, sev par šausmām, ieraudzīja, kādu postu Dreiks viņam nodarījis.
- Sem? Tas izskanēja kā šņuksts.
- Sarkanā poga, Sems ar pūlēm izdvesa.
TRĪSDESMIT ASTOTĀ NODAĻA
53 MINŪTES
Edllio rokas bija ieķērušās stūrē tik cieši, ka pirksti bija kļuvuši balti. Deka to redzēja.