Viņš bija cieši sakodis zobus un, mēģinot atslābināties, piespieda sevi tos atlaist. Ari tas Dēkai nepaslīdēja garām nepamanīts.
Taču viņa neko neteica. Deka nebija no runīgajām. Meitenes pasaule atradās viņā pašā ne gluži noslēgta, tomēr viņa to paturēja sevī. Dēkas cerības bija tikai viņas cerības. Dēkas jūtas bija tikai viņas jūtas. Viņas bailes… Nu, no baiļu izrādīšanas tik un tā nav nekāda labuma.
Perdidoblčas bērni, tāpat kā agrāk Koutsas audzēkņi, Dēkas noslēgto dabu tiecās izskaidrot kā naidīguma izpausmi. Viņa nepavisam nebija naidīga. Bet Koutsā, šajā problēmu bērnu izgāztuvē, izraisīt apkārtējos kaut nelielas bailes bija pat noderīgi.
Koutsā Deka netika pieslējusies nevienam grupējumam. Viņai nebija draugu. Viņa neizraisīja nepatikšanas, pelnīja labas atzīmes, pakļāvās lielākajai daļai noteikumu un nebāza degunu citu darīšanās.
Taču meitene redzēja, kas norisinās visapkārt. Deka agrāk nekā citi zināja, ka daži no Koutsas bērniem ir mainījušies, turklāt loģiski neizskaidrojamos veidos. Viņa zināja, ka Keins ieguvis kaut kādu dīvainu jaunu spēku. Bija ievērojusi, cik bīstami nenormāls radījums ir Dreiks Mervins. Un kur tad vēl Diāna skaistā, pavedinošā, visu zinošā Diāna!
Deka bija jutusi vilkmi pret šo meiteni. Savukārt Diāna ar viņu spēlējās, ķircināja un apsmēja viņu un visbeidzot atstāja Deku ar tik smagu pāridarījuma izjūtu, kādu viņa sen nebija piedzīvojusi. Tomēr Dēkas noslēpumu Diāna nevienam nebija izpaudusi. Par to varēja nešaubīties, jo Koutsas noslēgtajā vidē tas ātri kļūtu zināms pašai Dēkai.
Diāna mācēja glabāt noslēpumus. Sevis pašas labā.
Šajā Koutsas sākuma laikā Deka Braienu pat lāgā neievēroja. Šis valdzinājums uzradās vēlāk pēc tam kad Keins un Dreiks, īstenodami savus nelietīgos plānus, visus progresējošos ķertos bija ieslodzījuši betonā.
Deka bija nolikta blakus Braienai, un abas nospieda cementa bluķi, kuros bija ieslēgtas viņu rokas. Meitenes plecu pie pleca ēda no vienas siles. Kā lopi. Tad arī Deka sāka jūsmot par Braienu, par viņas nesalaužamo garu.
Braienu varēja notriekt gar zemi. Bet viņa tur nepalika. Un Dēkai tas patika.
Protams, no tā nekas nevarēja sanākt. Braiena droši vien bija totāli normāla. Un ar trakoti nejēdzīgu gaumi uz puišiem, vismaz pēc Dēkas domām.
- Nu jau vairs nav tālu, pavēstīja Edīlio. Spoku pilsēta ir tieši priekšā. Esi gatava!
- Gatava kam? Deka norūca. Neviens man neko nav paskaidrojis. Sems pateica tikai to, ka esot jāaizber kaut kāda ala.
Edīlio klēpī bija automāts. Viņš noklikšķināja drošinātāju pozīcijā “nost”. Zem sēdekļa bija iebāzta pistole. Viņš to izvilka un sniedza ieroci Dēkai.
- Tu sāc mani mazliet uztraukt, Edīlio.
- Koijoti, Edīlio paskaidroja. Un varbūt vēl ļaunāk.
- Kas jāsaprot ar “vēl ļaunāk”?
Palēninājuši gaitu, viņi iebrauca vietā, kas, kā Deka apjauta, kādreiz droši vien bijusi pilsēta. Tagad tā bija pavisam sabrukusi. Drupas un putekli, un senas krāsas saplaisājušās un izbalējušās paliekas.
- Vai tu to jūti? jautāja Edllio.
Un viņa patiešām sajuta. Viņa to juta jau vairākas minūtes, tikai nezināja, kas tas ir un kā to nosaukt.
- Cik tuvu tev jānokļūst, lai tu varētu izdarīt savu darāmo? -jautāja Edīlio.
Deka gribēja atbildēt, bet apjauta, ka mute ir pārāk sausa un rīkle pārāk aizžņaugta. Viņa norija putekļus un mēģināja vēlreiz. Tuvu.
Džips sasniedza takas sākumu. Edīlio pagrieza auto pretējā virzienā. Atslēgas viņš atstāja aizdedzē. Negribu, lai būtu jāgramstās pēc atslēgām, viņš paskaidroja. Ceru, ka aizbraukt automašīnas tie koijoti vēl nav iemācījušies.
Deka juta, ka viņu pārņēmusi dīvaini liela nevēlēšanās kāpt ārā no džipa. Edīlio acīs viņa ieraudzīja sapratni un līdzjūtību.
- Nūja, zēns noteica.
- Es pat nezinu, no kā man bail, sacīja Deka.
- Lai arī kas tas būtu, Edīlio teica, mēs to nogalināsim.
Viņi devās pa taku uz priekšu. Drīz abi nonāca pie mušu
apsēsta koijota līķa.
- Vismaz vienu mēs nobeidzām, sacīja Edīlio.
Viņi uzmanīgi pagāja garām beigtajam dzīvniekam. Edīlio turēja savu mašīnpistoli gatavībā, lēnām grozīdams tās stobru te uz vienu, te otru pusi. Pistole Dēkai rokā likās smaga. Saspringusi gaidās, savilkusi muskuļus, pati to neapzinādamās, meitene nopētīja katru akmeni, katru plaisu.
Viņi lēnām kāpa augšup.
Un tur nu tā beidzot bija. Ieeja raktuvēs.
- Vai vari to izdarīt no šejienes? čukstus jautāja Edīlio.
- Nē, atbildēja Deka. Vēl tuvāk.
Kājas vilkās pa putekļiem un granti. It kā viņi bristu pa sīrupu. Katra gaisa molekula likās izrādām pretestību. Palēninātā filma. Edīlio pirksts krampjaini taustīja ieroča mēlīti. Dēkas sirds dauzījās.
Tuvāk.
Nu jau gana tuvu.
Deka apstājās. Edīlio ārkārtīgi lēni pagrieza šaujamo pret diviem koijotiem, kuri gandrīz kā pēc burvja mājiena parādījās tieši virs raktuvju šahtas.
Deka bija aizbāzusi pistoli aizmugurē aiz jostas. Prātā bija aizķērusies neskaidra, tāla atmiņu aina, kurā viņa dzirdēja kādu sakām: “Ja tas iet vaļā, labāk lai tev sacaurumo pakaļu, nevis…”
Pirms miljons gadiem. Miljons jūdžu tālumā. Uz citas planētas. Citā dzīvē.
Deka pacēla rokas, izpleta tās plati un…
Kustība alas iekšienē.
Lēna, neatlaidīga. Gaišas sejas atblāzma ēnās.
Lana kustējās kā mēnessērdzīga. Iznākusi no alas, viņa palika stāvam turpat, zem pārkares.
Viņa skatījās tieši uz Deku.
- Nedari to, Lana teica balsī, kas nebija viņas pašas balss.
Kad Sems pēc kāda laiciņa atģidās, viņam līdzās bija notupusies Braiena. Turpat uz grīdas stāvēja atvērta aptieciņa. Uz pašām briesmīgākajām pātagas atstātajām pēdām viņa smidzināja aukstu šķidrumu.
- Dreiks, Sems ar pūlēm izdvesa.
- Par viņu es parūpēšos vēlāk, nosolījās Braiena. Vispirms par tevi.
Trauksmes signāls bija apklusis.
Sems mēģināja uzslieties sēdus, bet meitene atgrūda viņu atpakaļ. Draugs, tu esi traki savainots.
- Aha, piekrita Sems. Dedzina. Kā uguns.
- Redzi, kas man ir, pacēlusi dzeltenbrūnu plastmasas paciņu, viņa ar šaubu pieskaņu balsī pavēstīja. Uz etiķetes bija rakstīts: “Morfīna sulfāta injekcija. 10 mg.”
Sems aizmiedza acis un sakoda zobus. Sāpes bija tādas, ka gribējās kliegt. Tas sniedzās pāri visam, ko viņš spēja paciest.
Miesa dega, itin kā kāds spiestu viņam pie ādas sarkani nokaitētu dzelzi.
- Nezinu, Sems izgrūda caur zobiem.
- Mums vajadzīga Lana, teica Braiena.
- Nūja, noteica Sems. Slikti tikai, ka es aizsūtīju Deku viņu nogalināt.
Sāpju viļņi bija tik spēcīgi, ka nāca vēmiens. Morfīns notrulinātu sāpes. Bet varbūt tas arī atņemtu viņam spēju cīnīties. Keinu apturēt nespēs neviens cits. Neviens cits…
Viņam jābūt spējīgam darboties… viņam jāvar…
Nespēdams novaldīties, nespēdams sevi apklusināt, Sems sāpēs iekliedzās.
Braiena atplēsa vaļā paciņu un iedūra viņam kājā šļirci.
Cauri visam augumam izplūda atvieglojuma vilnis. Bet līdz ar to arī nespēks, nerealitātes izjūta, sapņaina vienaldzība. Sems grima dziļāk un dziļāk, aizvien dziļāk tumsā. Viņš ļāva sev krist; Braiena palika lūkojamies viņā, bet viņš pats krita lejup uz Zemes centru.