Līdzeklis novibrēja kaut kāda pārpalikusi apziņas stīga.
Ierocis.
- Brīze, Sems izmocīja.
-Jā, Sem?
- Brīze…
- Esmu šeit, Sem.
Būtne būs sagatavojusies. Tā pazina viņu spēku. Zināja tā robežas. Zināja visu, kas bija zināms Lanai. Varbūt arī to, kas zināms Keinam un Dreikam.
Tomēr tā nezināja visu.
Sems ar pēkšņu, spazmai līdzīgu rāvienu saķēra meitenes roku un cieši to saspieda. Brīze! Brīze… dabū rokā Daku!
- Es tevi neatstāšu, Braiena strīdējās pretī.
- Brīze. Radiācija. Tu to saņēmi.
Viņš neredzēja meitenes sejas izteiksmi, taču dzirdēja viņu strauji ievelkam elpu.
- Vai es miršu? Braiena jautāja. Nenāk ne prātā! Viņa izgrūda nepārliecinošu smiekliņu.
Tagad viņa bija tik tālu. Jūdzēm tālu no Sema. Citā pasaulē. Bet viņam tik un tā vajadzēja viņu sasniegt.
- Ak Dievs! iesaucās Braiena.
- Brīze… Dabū Daku. Raktuves. Lana.
Tad viņš atslāba un krita bezdibenī. Un realitāte aizpeldēja.
Braiena iebrāzās pilsētā kā uz raķetes. Viņa šāvās pa ielām, klaudzinādama pie durvīm un kliegdama: Dak! Dak, lien ārā!
Daka nebija. Daudz bērnu dzirdēja viņu kliedzam un paslēpās'. Citos apstākļos viņai tas būtu licies jocīgi.
Braiena skrēja, cik ātri vien jaudāja. Tomēr ne tik ātri, lai varētu aizbēgt no savām bailēm. Radiācija. Viņa bija pieskārusies reaktora baseinam.
Vai viņas liktenis jau bija nolemts?
Braiena uzskrēja Astrīdai un Brālim Džonam, un Astrīdas mazajam, spocīgajam brālītim, kuri vilka uz rātsnamu sarkanus ratus. Pirmajā brīdī viņa nenoticēja savām acīm. Ratos, sarāvusies čokurā, gulēja Marija Terafīno. Viņa bija apsegta ar segu, kuras gals vilkās pa ietvi.
Braiena nobremzēja un slīdēdama apstājās Astrīdas priekšā. Mazais Pīts pilnā rīklē skandināja: Nestor! Nestor! Nestor! Kaut kāds vājprāts! Kā tāds pa ielām klīstošs plānprātiņš! Braiena nevarēja saprast, kā Astrīda spēj to izturēt.
Pamanījis Braienu, Mazais Pīts apstājās. Viņa acis kļuva stiklainas, un viņš lēnām vilka ārā no kabatas savu elektronisko spēli.
- Braiena! Vai ar Semu viss ir kārtībā? iesaucās Astrīda.
- Nē. Dreiks viņu sakapāja. Braienai gribējās, lai tas izklausītos bravūrīgi, taču šņuksti nevaldāmi lauzās uz āru, un viņa nespēja tiem pretoties. Ak Dievs, Astrid, viņš ir tik smagi savainots!
1 Vārdu spēle: duck pīle; ari ienirt, paslēpties. (Angļu vai.)
Astrīda noelsās un aizšāva roku priekšā mutei. Braiena apkampa viņu un šņukstēja viņas matos.
- Vai viņš nomirs? drebošā balsī jautāja Astrīda.
- Nē. Nedomāju vis, Braiena atbildēja. Viņa atkāpās un notrausa asaras. Es iedevu viņam kaut ko pret sāpēm. Bet viņš ir galīgi lupatās, Astrid.
Astrīda satvēra viņas roku, saspiežot tik cieši, ka sagādāja Braienai sāpes.
- Nestors, atkārtoja Mazais Pīts.
- Paklau, Astrīda teica Braienai, saņemies!
Braienu tas pārsteidza. Viņa nekad nebija uzskatījusi Astrīdu par vāju un nevarīgu, patiešām ne, tomēr arī nekāda skarbā viņa nebija šķitusi. Astrīda bija sakodusi zobus, viņas skatiens bija salts un dzelžainas apņēmības pilns.
- Nestors, Mazais Pīts nerimās.
- Man jāsameklē Daks, pavēstīja Braiena.
- Daks? Astrīda sarauca uzacis. Sems laikam zaudējis prātu.
- Daks, Mazais Pīts pateica.
Astrīda palūkojās uz viņu. Braiena redzēja šo skatienu un gandrīz dzirdēja ritentiņus griežamies Astrīdas smadzenēs.
Tajā brīdī izcēlās kņada. Pagriezušies ap stūri, pilsētas laukumā iesoļoja pāris desmiti bērnu. Daži no tiem lēkāja kā ķipari. Viņiem aiz muguras lēni vilkās kabriolets ar nolaistu jumtu un mirgojošām gaismām. Automašīnas kompaktdisku atskaņotājs dārdināja kādu Braienai nepazīstamu dziesmu.
Pār automašīnas jumtu bija nostiepts pa pusei sacirsts brieža kautķermenis.
Aiz mašīnas, pievelkot vienu kāju, it kā tā negribētu klausīt, grīļodamies vilkās Hanters. Viņa seja bija asiņaina, rokas notītas ar kaut ko metālisku un salipinātas ar līmlenti. Ap kaklu viņam bija apmests striķis. Turēdams rokā striķa galu, izvietojies aizmugures sēdeklī kā politiķis kādā parādē, sēdēja Cils. Pie stūres bija Lenss. Antuāns, par kuru Braienai bija
zināms, ka viņš ir narkomāns, turēja rokā automātu. Pārējos sēdekļus bija ieņēmuši divi puiši, kurus viņa lāgā nepazina. Viens no tiem turēja nelielu, ar roku rakstītu plakātu, uz kura bija lasāms: “Pārtika par brīvu normālajiem.”
- Kas tur… novilka Braiena.
- Nejaucies iekšā, Braiena, brīdināja Astrīda. Ej palīgā Semam.
- Viņi nedrīkst tā rīkoties! Braiena iesaucās.
Astrīda satvēra viņas roku. Klausies, ko tev teikšu, Braiena. Tavs darbs ir palīdzēt Semam. Dari, ko viņš tev lika: sameklē Daku.
- Te briest baigie mēsli, Astrid.
-Jā, ir slikti, piekrita Astrīda. Tas, kas notiek, ir ārkārtīgi slikti. Klausies, Brīze! Vai tu klausies?
Kāds noteikti bija pamanījis Braienu, jo vairāki bērni, atstājuši procesiju, metās pie viņas, draudīgi vicinādami beisbola nūjas, laužņus un vismaz vienu garkātainu cirvi.
- Tā ir ķertā! Grābiet viņu ciet!
- Viņa mūs izspiego!
-Taisies, ka tiec no šejienes, Brīze! Astrīda uzstāja.
- Atrodi veidu, kā palīdzēt Semam. Ja zaudēsim viņu, ar mums būs cauri.
- Man no tiem salašņām nav bail! kliedza Braiena. Nu, uz priekšu, jūs, mēsli!
Braienai par pārsteigumu un izbīli, viņas sejā ieķērās Astrīdas pirksti. Astrīda saspieda viņas vaigu un uzkliedza kā ļoti saniknota māte nerātnam bērnam: Runa nav par tevi, Braiena! Aši prom no šejienes!
Braiena atrāvās. Viņas seja bija dusmās pietvīkusi. Pūlis metās viņai klāt. Bet viņiem “mesties” nozīmēja pavisam ko citu nekā Brīzei.
Laikam jau Astrīdai bija taisnība. Ne velti viņu bija iesaukuši par Ģēniju. Bet Braiena zināja: ja pūlis pazaudēs viņu, tad, visticamāk, uzklups Astrīdai.
- Sargi sevi, Astrid! uzsauca Braiena.
To teikusi, viņa aizšāvās piecdesmit pēdas sāņus un apstājās. Ei! Stulbeņi! Esmu šeit. Vai gribat gabaliņu? Gribat gabaliņu no Brizes?
Pūlis, ieraudzījis Braienu, pagriezās un metās viņai pakaļ.
- Ķeriet viņu!
- Grābiet ciet to mutantu ķerto!
- Jā, kā tad, Braiena smīkņāja. Nāciet vien un grābiet mani ciet.
Ar salti niknu smīnu sejā viņa pagaidīja, līdz pirmais no vajātājiem nonāca kādu desmit pēdu attālumā.
Tad, pasveicinājusi pūli ar izslietu vidējo pirkstu, Braiena aiztraucās ātrumā, ar kādu nespētu mēroties pat automašīna.
TRĪSDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA
47 MINŪTES
Daks Čangs itin patīkami vadīja laiku, ja neņem vērā faktu, ka pārtiku, šķiet, neviens vairs neizsniedza un izsalkuma dēļ viņš jutās mazliet apdullis.
Viņš bija sasniedzis tādu izsalkuma pakāpi, ka rūgti nožēloja par zaudēto hotdogu mērci, ko bija gribējis iedot Hanteram.
Toties labi bija tas, ka Daks vairs neraizējās par izkrišanu cauri zemei līdz pat tās izkusušajam kodolam. Viņš bija sācis saprast, kā pārvaldīt savu absurdo spēku.
Lai arī Daks nebija nekāds ģēnijs, tomēr beigu beigās zēnam pielēca, ka spēks, kas viņam piemīt, ir saistīts ar blīvumu. Viņš varēja mainīt sava ķermeņa blīvumu, pats tāpēc nekļūstot ne lielāks, ne mazāks. Vienā no variantiem viņš kļuva tik blīvs, ka varēja izkrist taisni cauri zemei. Kā pudiņa bļodā iemesta marmora bumbiņa.