Выбрать главу

Tas, kā viņš to atklāja, bija nelāgi.

Bet Daks bija apguvis arī otru variantu, un tas viņam ļāva planēt gaisā. Ne gluži lidot, bet planēt. Kā hēlija balonam. Tagad viņš to varēja panākt pat bez spēcīgām garastāvokļa maiņām. Varēja vienkārši nolemt grimt. Vai arī nolemt planēt.

Planēšana bija daudz labāka. Tā pārvērta visu pasauli par tādu kā gigantisku peldbaseinu. Turklāt neviens nevarēja viņam šo prieku sabojāt.

Patlaban Daks planēja kādas piecdesmit pēdas virs lau­kuma. Viņš bija sācis celties augšup pie skolas. Viņš cēlās un

cēlās, un tad vienkārši… planēja. Vienīgās rūpes bija neaizpel­dēt pārāk tālu no pilsētas, jo garo atpakaļceļu nāktos mērot kājām. Vēl sliktāk būtu aizplanēt virs jūras. Tas gan būtu nelāgi. Viņš itin labi varēja iztēloties sevi aizsnaužamies un pēc kāda laika pamostoties ieraugām, ka ir pāris jūdžu tālu atklātā jūrā. Tumsā. Tā būtu trakoti gara un nogurdinoša pelde.

-    Man būtu vajadzīgs, viņš teica jumtam, virs kura planēja, kaut kas līdzīgs spārniem. Vai propelleram. Tad es varētu lidot pa īstam. Kā Supermens.

Tā bija līksma doma, kas noturēšanos gaisā padarīja vēl vieglāku.

Vēl viena problēma: gaisā atšķirībā no ūdens bija grūti pārvietoties. Doties augšup vai lejup bija viegli. Virzīties uz priekšu vai atpakaļ bija neiespējami. Un pat apgriezties apkārt it sevišķi, guļot uz muguras, arī tas nebija necik viegli.

To viņš jau bija pārbaudījis.

Patlaban Daks gulēja uz sāna, cenzdamies pagriezties tā, lai redzētu zemi. Izrādījās, ka pret gaisu nemaz nevar atsper­ties.

Bet ari tā bija labi. Galvenais, ka viņš to bija sapratis.

Daks apsvēra, kā būtu pamēģināt noplūkt kādu meloni vai kāpostgalvu. Ne tagad, kad rietēja saule. Varbūt no rīta. Gards, gards ēdamais tieši no lauka! Viņš varētu planēt virs zemes un, paliekot nesasniedzams mūdžiem, pasniegties lejup un pakampt skaistu, sulīgu meloni.

Vienīgā problēma bija kā nokļūt virs lauka. Un kā pēc tam tikt atpakaļ. Ja nebūs vēja, viņš paliks mūžīgi karājamies virs nāvējošā mūdžu lauka.

Šī doma nebija necik tīkama. Nepavisam. Lai padarītu savu spēku patiesi noderīgu, viņam būtu jāiemācās ne tikvien pacelties, bet ari pārvietoties gaisā.

Šobrīd Dakam bija grūti paturēt acīs pat zemi zem sevis.

Tur lejā neapšaubāmi kaut kas norisinājās. Laukumā notika kaut kas nozīmīgs. Tur bija kabriolets, iebraukts tieši zālienā. Semam tas nepavisam nepatiks. Un tur grozījās kādi piecdesmit bērni; visi klīda apkārt, it kā viņiem būtu sarīkota ballīte.

Daks saoda gaļu, pirms bija to ieraudzījis.

Lai to dziestošajā vakara gaismā saskatītu, viņam nācās krietni vien piemiegt acis. Jā, tur jau tas bija, pārstiepts pār automašīnas nolaižamo jumtu. Briedis.

Kāds patlaban kūra ugunskuru strūklakas sausajā baseinā. Augšup cēlās dūmi, patiesībā gan tikai tāda grīste, tomēr Daks sprieda, ka ar laiku tas varētu kļūt kaitinoši.

Viņš peldēja vieglajā vējiņā, tāpēc pārlieku noraizējies nebija. Toties izbadējies gan. Gaļas smarža izplatījās it visur. Nav brīnums, ka bērni bija tik uzbudināti.

Daks nevarēja saskatīt, kas tie par bērniem. Bija redzamas tikai viņu galvvirsas, un pēc tām neko daudz nevarēja pateikt. Bet tad zēns ieraudzīja, ka pie automašīnas bampera virvē piesiets kāds zēns.

Pēkšņi Dakam viss šis saiets sāka likties ārkārtīgi nelāgs.

Viņš pamanīja pazīstamu seju. Maiks Fārmers, viens no Edīlio kareivjiem. Maiks blenza augšup tieši uz Daku.

Daks viņam viegli pamāja ar roku. Pat uzsmaidīja un gan­drīz jau grasījās uzsaukt: “Ei, kas jums tur, lejā, notiek?”

Tad Maiks iebļāvās: Re! Viens ir tur augšā! Skatieties! Tas ir viens no šiem!

No kuriem? Daks netika gudrs.

Seja pēc sejas pavērsās augšup, lai viņu uzlūkotu. Paska­tījās pat piesietais zēns. Hanters. Tas bija Hanters, un viņš nepavisam neizskatījās labi. Šķita, ka viņš ir piekauts.

Arī citi lūkojās augšup uz Daku. Un tagad arī Cils.

Daks apjauta, ka skatās uz Cilu. Ielūkojas viņam acīm. Vienā šausmīgā mirklī Daks apjēdza, kas tur, lejā, notiek. Sems ir prom. Edīlio arī. Neviens neko nepārrauga. Visi vadītāji ir

aizbraukuši. Un nu te uzdarbojas Cils, kurš saņēmis gūstā Hanteru un ticis pie svaigas gaļas.

-    Ērmu spiegs! nokliedzās Tārks.

-    Ķeriet viņu! iesaucās Cils.

Kāds meta akmeni. Daks redzēja, ka tas lido viņa virzienā, apmet graciozu loku un nokrīt zemē. Vēl viens akmens, tuvāk, bet joprojām pārāk zemu.

Tad Maiks pacēla pie pleca šauteni un notēmēja.

Sems sēdēja autobusā. Saule spoži spīdēja iekšā pa logiem.

Autobuss brauca lēkādams. Semam līdzās sēdēja Kvinns. Bet ar Kvinnu kaut kas nebija kārtībā viņā bija kaut kas tāds, uz ko Semam negribējās skatīties.

Sems juta, ka cilvēki uz viņu blenž. Skatieni dūrās pakausī. Tālumā skanēja mūzika. Grupa Against Me! dziedāja Borne on the FM Waves of the Heart.

Autobusa priekšgalā kaut kas norisinājās. Šoferis. Viņš ķēra pie sirds. Esmu tur bijis, nodomāja Sems. Tas jau kādreiz ir noticis.

Tas ir noticis.

Tikai šoreiz viss būs citādi. Toreiz sen, sen viņš bija satvēris stūri brīdī, kad šoferis saguma no sirdslēkmes.

Bet vai arī toreiz šoferim ap kaklu bija apmests tausteklis?

Un vai Sems tika kliedzis?

Pats par sevi pārsteigts, Sems pielēca kājās. Viņš nebija grasījies to darīt. Bet nu viņš bija kājās un, ķerdamies pēc atbalsta pie sēdekļu atzveltnēm, šūpojās no sāna uz sānu. Visu skatieni bija pievērsti viņam.

Šoferis pagriezās un uzsmaidīja viņam. No zobiem tam pilēja asinis.

Barjera atvērās kā milzu vārti; autobuss izšāvās tai cauri un gāzās lejup no klints. Tas krita, krita un krita; akmeņi un jūra traucās tam pretī šim autobusam, kas bija pilns ar bēr­niem, kuri pat īsti nereaģēja un neraizējās, tikai raudzījās uz smaidošo šoferi. Un tad tārpi…

Sems mēģināja kliegt, bet balss neklausīja. Viņu žņaudza šofera čūskas roka, tā žņaudza un grieza riņķī.

Sems zināja, ka tas ir sapnis, jā, tam bija jābūt sapnim, jo autobuss turpināja bezgalīgi krist, bet nekas taču nemēdz krist mūžīgi. Vai ne?

Pēkšņi šo sapņa ainu nomainīja cita, un Sems vairs nebija autobusā. Viņš ienāca savā virtuvē, un Astrīda nevis māte, kuru Sems bija cerējis tur ieraudzīt, bet Astrīda kliedza uz kādu, ko viņš neredzēja.

Nav īstais brīdis, Sems sev teica. Nav laika sapņošanai.

Nedrīkst izniekot laiku.

Mosties, Sem!

Bet tik un tā neviena ķermeņa dala nemodās. Viņš bija pielīmēts pie zemes. Sasaistīts ar tūkstoš smalkām auklām, kas locījās un mudžēja kā čūskas vai tārpi.

Un tomēr, tomēr viņš kaut kā sakustējās.

Sems atvēra acis. Vai viņš to tiešām redzēja? Vai viņš redzēja telpu, grīdu, kupolveida griestus miljons jūdžu attālumā?

Vai kaut kas no tā visa bija īsts?

Un grīdas gulēja kaut kas tāds, kas izskatījās kā izskalots no okeāna dzīlēm. Bāls, gaļīgs un mikls. Ne vairāk kā astoņ­padsmit collas garš. Tas tikko jūtami pulsēja, itin kā viegla viļņojuma kustināts. Tā varētu kustēties gliemis.

Semam šķita, ka viņam jāzina, kas tas ir. Bet viņš pat nebija pārliecināts, vai tā ir īstenība. Un nu viņam vajadzēja iet. Tagad vai nekad. Augšā, prom no tumšās bedres, ārā pasaulē, kamēr vēl turpinājās morfija iedarbība.

Tas nav īsts, viņš nodomāja, pavirzīdamies garām gliemim.