Vilcēna saprašanā šī vara šķita kas neparasts, tā bija neaptverama, pārdabiska, tā bija dievišķīga vara. Baltais Ilknis, pats par sevi saprotams, nekā nezināja par dieviem, labākajā gadījumā viņš spēja atjēgt tikai to, ka ir parādības, kas sniedzas pāri saprašanai; taču vilcēna apbrīna un bijība cilvēku priekšā pilnīgi atgādināja apbrīnu un bijību, kādu izjustu cilvēks, redzēdams dievišķīgu būtni no kalnu galotnēm ar abām rokām sviežot zibeņus un pērkonus pār izbrīnā sastingušo zemi.
Nu bija aizdzīts arī pats pēdējais suns. Kņada norima. Baltais Ilknis laizīja brūces un sevī apcerēja pārdzīvoto: savu pirmo sastapšanos ar baru un iepazīšanos ar šada bara nežēlību. Vilcēnam ne prātā nebija nācis, ka no viņa paša sugas vēl eksistē kāds bez Vienača, mātes un viņa. Vilcēnam bija licies, ka viņi veido kādu atsevišķu šķiru, un nu pēkšņi izrādās, ka ir milzum daudz radījumu, kas arī, šķiet, pieder pie viņa sugas. Pie tam zemapziņā gruzda aizvainojums par to, ka šie viņa sugas biedri, tikko ieraudzījuši, tūdaļ klupa viņam virsū un gribēja viņu saplosīt līdz nāvei. Tieši tāpat aizvainojums šķita arī tas, ka viņa māte ir piesieta pie nūjas, kaut arī to darījuši šie pārva- rīgie cilvēki. Tas kaut kādā veidā saistījās ar slazdiem un nebrīvi. Taču arī par slazdiem un verdzību vilcēns nezināja itin nekā. Viņa senču mantojums bija brīva vaļa klaiņot — gan skraidīt, gan gulēt pēc paša patikas, bet te pēkšņi šī patvaļa tika ierobežota. Viņa māte varēja kustēties tikai tik tālu, cik to atļāva nūja, un šī pati nūja arī viņam neļāva kustēties nekur tālāk, jo vilcēns vēl bija tai vecumā, kad nepieciešams atrasties pie mātes sāniem.
Tas viņam nepavisam nepatika. Un, kad cilvēki cēlās kājās un devās tālāk savā pārgājienā, tas viņam art nepatika, jo kāds neliels cilvēciņš paņēma nūju aiz otra gala un veda Kiči kā gūstekni sev līdzi, bet Baltais Ilknis tecēja Kičei pakaļ, galīgi samulsis un raižpilns par šo jauno dēku, kurā viņš nu piedalās.
Indiāņi devās lejup pa strauta ieleju un aizgāja daudz tālāk par apkaimi, ko Baltais Ilknis bija izklaiņojis savos vistālākajos ceļojumos, līdz viņi sasniedza ielejas galu, kur strauts ieplūda Makenzi. Te krastā, kur jau stāvēja uz kārtīm augstu gaisā uzslietas pirogas un stādaigi zivju žāvēšanai, viņi ierīkoja apmetni, bet Baltais Ilknis visu novēroja ar brīnumu pilnām acīm. Cilvēku visvarenība pieauga ik ar brīdi. Vilcēns jau zināja, ka viņi prot valdīt pār aszobainajiem suņiem. Tas liecināja par viņu vareno spēku. Taču vilcēna acīs vēl dižāka vara bija cilvēku prasmei valdīt pār nedzīvām lietām, viņu spējai piešķirt kustīgumu nekustīgiem priekšmetiem, viņu mākai pārveidot pat pasaules izskatu.
Sī māka visvairāk pārsteidza Balto Ilkni. Viņa acis ievēroja, ka gaisā saslienas kāršu karkasi, taču tas vēl nebūtu nekas sevišķs, jo tos jau veidoja tās pašas būtnes, kas rungas un akmeņus spēja aizmest tālu jo tālu. Bet, kad ar buraudeklu un ādām pārsegtie kāršu karkasi izvērtās par vigvamiem, Baltais Ilknis aiz izbrīna sastinga. Visvairāk viņu biedēja telšu milzīgie apmēri. Visās malās visapkārt vilcēnam augtin izauga vigvami, gluži kā milzīgas, strauji augošas dzīvas^būtnes. Nu jau vigvami aizņēma visu platību, ko spēja pārskatīt vilcēna acis. Viņš baidījās no tiem. Tie draudīgi slējās augstu viņam pār galvu, vējam uzpūšot, buraudekls lieliem vēzieniem šūpojās, un vilcēns bailēs pieplaka pie zemes, nenolaizdams vērīgas acis no šiem briesmoņiem, lai ik brīdi varētu sprukt projām, ja tie grasītos gāzties viņam virsū.
Taču bailes no vigvamiem drīz vien pārgāja: Vilcēns redzēja sievietes un bērnus staigājam tajos iekšā un ara, un nekas ļauns viņiem nenotika, viņš redzēja arī, ka suņi ne reizi vien cenšas iespraukties teltīs, tikai tos arvien aizdzen nikni brēcieni un lidojoši akmeņi. Pēc neilga laiciņa Baltais Ilknis jau attālinājās no mātes un bikli līda uz tuvākās telts sienu. Viņu urdīja augsmes radītā zinātkāre — nepieciešama dziņa mācīties, pārdzīvot visu un darīt visu, no kā var smelties pieredzi. Pēdējās collas līdz
vigvama sienai vilcēns norāpoja ārkārtīgi gausi un piesardzīgi. Šāsdienas notikumi jau bija pierādījuši, ka nezināmais var parādīties visbrīnumainākajā un neiedomājamākā veidā. Pēdīgi viņa deguns atdūrās pret bur- audeklu. Vilcēns nogaidīja. Nekas nenotika. Tad viņš apostīja dīvaino darinājumu, kas viss bija piesūcies ar cilvēka smaržu. Viņš satvēra audekla stūri zobos un viegli paraustīja. Nekas nenotika, kaut gan tuvākais telts stūris iedrebējās. Vilcēns papurināja stiprāk. Audekls sašūpojās spēcīgāk. Tas bija ļoti uzjautrinoši. Viņš raustīja vigvama stūri arvien stiprāk un biežāk, līdz visa telts sāka gāzelēties. Tad iekšpusē nikni iebrēcās kāda skvo — un vilcēns kūleņu kūleņiem aizdrāzās pie Kičes. Taču pēc tam viņš vairs nebaidījās no augstajiem, biedīgajiem vigvamiem.
Necik ijgi, un Baltais Ilknis jau atkal aizklumburoja no matēs. Tās nūja bija piesieta pie zemē iedzīta mieta, un māte viņam sekot nevarēja. Pusauga kucēns, mazliet lielāks un vecāks par Balto Ilkni, varen dižīgā un kareivīgā paskatā lēnām soļoja uz viņa pusi. Kucēna vārds — kā Baltais Ilknis vēlāk dzirdēja viņu saucam — bija Liplips. Sis bija jau pieredzējis cīkstonis kucēnu kautiņos un tika uzskatīts par lielu huligānu.
Liplips bija no Baltā Ilkņa paša sugas, pie tam vēl tikai kucēns, tātad bīstams nelikās, tālab Baltais Ilknis gatavojās to sagaidīt draudzīgi. Taču, kad pienācējs sāka soļ^t ar stīvām kājām un atņirdza zobus, arī Baltais Ilknis saspringa un atņirdzās. Viņi 'puslokā piesardzīgi soļoja viens ap otru un sabozušies rūca. Tā tas ilga vairākas minūtes, un Baltajam Ilknim šī jaunā rotaļa sāka iepatikties. Piepeši Liplips neiedomājami strauji palēcās pretī, aši iekoda un atkal atlēca atpakaļ. Kodiens ķēra tieši plecā, ko kādreiz bija saplosījusi lūsene un kas vēl arvien sāpēja kaut kur dziļumā pie paša kaula. Aiz pārsteiguma un sāpēm Baltais Ilknis izgrūda kaucienu, bet tūdaļ arī straujās dusmās metās Liplipam virsū un koda, ko jaudāja.
Taču Liplips visu savu mūžu bija dzīvojis apmetnē un izkarojies daudzos kucēnu ķīviņos. Trīs četras reizes un vēl vairāk viņa sīkie, asie zobiņi iecirtās jaunpienacēja kažokā, līdz pēdīgi Baltais Ilknis, kaunīgi smilkstēdams, muka meklēt glābiņu pie mātes. Tas bija pirmais no daudzajiem cīniņiem, kas Baltajam Ilknim bija izcīnāmi ar Liplipu. Jo viņi jau kopš pirmās tikšanās bija pretinieki, dzimuši ienaidnieki, un pati daba viņus dzina uz nemitīgam sadursmēm.
Kiče ar mīkstu mēli mierinoši nolaizīja Balto Ilkni un meģinaja to pārliecināt, lai paliek pie viņas. Taču kucēna zinātkāre bija neiegrožojama, un jau pēc maza brītiņa tas devas jaunos meklējumos. Viņš uzdūrās cilvēkam, vārdā Pelekais Bebrs, kas, zemē tupēdams, nolicis sev priekšā žagarus un_ sausas sūnas, kaut ko darīja ar tām. Baltais Ilknis pienāca tuvāk un skatījās. Pelēkā Bebra mute kaut ko teica, Baltajarn Ilknim tas neizklausījās naidīgi, un viņš piegaja vel klātāk.
Sievietes un bērni nesa Pelēkajam Bebram arvien jaunus žagarus un zarus. Te nepārprotami vajadzēja kaut kam notikt. Baltais Ilknis, nespēdams valdīt ziņkāri, pienāca tik cieši klāt, ka piespiedās pie Pelēkā Bebra ceļgala, pavisam aizmirsis, ka šis taču ir briesmīgais radījums — cilvēks. Piepeši viņš pamanīja pa zariņu un sūnu starpu zem Pelēkā Bebra rokām paceļamies ko dīvainu — tādu kā miglu. Tad starp zariem parādījās kaut kas dzīvs, tas locījās un šaudījās un bija tādā krāsā kā saule pie debesīm. Par uguni Baltajam Ilknim nebija nekādas nojausmas. Tā viņu pievilka tāpat, kā gaisma alas ieejā bija vilinājusi mazo vilcēnu viņa mūža pirmajās dienās. Viņš palīda vēl dažus soļus tuvāk ugunij. Pelēkais Bebrs viņam virs galvas noķiķinājās, bet vilcēns juta, ka šī skaņa nav naidīga. Tad viņa degungals skāra uguni un reizē uz priekšu pašāvās arī mazā mēlīte.