Mirkli vilcēns palika kā paralizēts. Nezināmais, kas uzglūnēja no sūnu un zaru mudžekļa, bija ar neredzamiem nagiem iecirtis viņam pa degunu. Izplūzdams visžēlabainākajos šausmu smilkstos, Baltais Ilknis trausās atpakaļ. To padzirdusi, Kiče savas nūjas galā rēkdama lēkāja un ārdījās, jo nespēja nākt dēlam palīgā. Taču Pelēkais Bebrs skaļi smējās, sizdams sev pa gurniem; viņš pastāstīja šo notikumu visiem pārējiem apmetnē, līdz visi sāka smieties pilnā rīklē. Bet Baltais Ilknis tupēja un smilkstēja, un vaimanāja, nabaga pamests un nelaimīgs ku- cēniņš šo nesaprotamo būtņu — cilvēku vidū.
Tik dzeldīgas sāpes viņš vēl ne reizi nebija izjutis. Tas mazais, dzīvais saules krāsas radījums, kas izaudzis zem Pelēkā Bebra rokām, bija apsvilinājis viņam degungalu un mēli. Baltais Ilknis nemitējās kaukt un gausties, un katru jaunu gaudojienu apsveica cilvēku skaļie smiekli. Viņš raudzīja apremdināt sūrstošo degunu, nolaizot to ar mēli, bet arī mēle bija apsvilusi, un, abām apdegušajām vietām saskaroties, sāpes kļuva vēl dzeldīgākas, tā ka viņam atlika tikai bezcerīgi un bezpalīdzīgi smilkstēt un žēloties.
Un tad viņu pārņēma kauns. Viņš saprata, kas ir smiekli un ko tie nozīmē. Cilvēkam nav lemts izdibināt, kā gan daži dzīvnieki var zināt smieklu jēgu un saprast, ka tos apsmej; bet tā nu tas ir, un tādā pašā veidā to zināja arī Baltais Ilknis. Tālab viņš nokaunējās, ka cilvēki par viņu smejas. Viņš apgriezās un aizmuka, ne jau no uguns sagādātajām dzeldīgajām sāpēm, bet no smiekliem, kas griezās vēl daudz dziļāk un dzeldināja viņu pašā sirdī. Viņš aizmuka pie Kičes, kas raustījās nūjas galā gluži kā trakumsērgas pārņemta, pie Kičes — vienīgās būtnes, kas par viņu nesmējās.
Noslīga mijkrēslis, iestājās nakts, un Baltais Ilknis gulēja pie mātes sāniem. Degungals un mēle vēl arvien sāpēja, taču viņu mocīja vēl lielākas bēdas. Viņš ilgojās pēc mājām. Vilcēns juta sevī tādu kā tukšumu, alkas pēc klusuma un miera, kāds valdīja pie strauta un klinšu pārkares alā. Dzīve bija kļuvusi pārāk drūzmaina. Te bija tik daudz cilvēku — vīri, sievietes, bērni, kas visi klaigāja, un tas viņu kaitināja. Un tad vēl te bija suņi, kas nemitīgi ņerījās un ķīvējās, allaž saceldami kņadu un jucekli. Vilcēns savā mūžā bija pazinis tikai rāmuma pilnu vientulību, un tā nu bija beigusies. Te pat gaiss pulsēt pulsēja aiz rosīguma. Tas dūca un sanēja bez rimas. Troksnis nemitīgi mainījās — te tas kļuva skaļāks, te klusāks, te smalkāks, te dobjāks, tas kairināja jutekļus, vilcēns kļuva nervozs un nemierīgs, bažīdamies, ka ik brīdi kaut kas var atgadīties.
Viņš vēroja, kā cilvēki nāk un iet, un rosās pa apmetni. Kā cilvēki raugās uz dieviem, ko tie paši sev radījuši, gandrīz vai tāpat arī Baltais Ilknis raudzījās uz cilvēkiem savā priekšā. Tie viņam šķita augstākas būtnes, vārdu sakot, dievi. Viņa neskaidrajā uztverē tie bija tādi paši brīnumdari, kādi cilvēku izpratnē ir dievi. Cilvēki ir visvareni, tiem piemīt dažādas neizprotamas un neticamas spējas, tie.ir valdnieki pār visu dzīvo un nedzīvo,
tiem paklausa viss kustīgais, un tie prot piešķirt kustību nekustīgajam, no nedzīvas sūnas un zariem tie spēj izaudzēt dzīvas būtnes — būtnes, kas ir saules krāsā un neganti kož. Viņi ir uguns radītāji! Tātad viņi ir dievi!
II NODAĻA
NEBRĪVE
Dienas Baltajam Ilknim bija pārblīvētas ar jaunu pieredzi. Kamēr Kiče vēl bija piesieta pie nūjas, viņš skraidīja pa visu apmetni pētīdams, izzinādams un mācīdamies. Viņš drīz vien iepazina daudzus cilvēku paradumus, tomēr šī tuvā iepazīšanās neizraisīja viņā necieņu. Jo vairāk viņš par tiem uzzināja, jo varenāki tie viņam šķita, jo vairāk tie lika lietā savas noslēpumainās spējas, jo diženāks viņa acīs iezīmējās to dievišķīgums.
Cilvēku bieži vien ir piemeklējušas bēdas, jo nācies pieredzēt, ka viņa dievus gāž no troņa un viņa altārus sagrauj; taču nekad šādas bēdas nav piemeklējušas vilku un pirmatnējo suni, kas atnācis pie cilvēka, lai gulētu pie viņa kājām. Cilvēka dievi ir neredzami un izdomāti, tie ir kā gaistoši sapņojumu miglāji, kam trūkst jebkāda pamatojuma tiešamībā, tie ir nenoturīgi veidoli, kuros ietve- ras viss labais un varenais, pēc kā cilvēks alkaini tiecas, tie ir netverami paša es mēģinājumi ielauzties garu valstībā, toties vilks un pirmatnējais suns, kas ieradās pie ugunskura, atrada tur savus dievus ar miesu un asinīm, stingri sataustāmus, tādus, kas aizpilda vietu telpā un pakļaujas laika tecējumam, jo mērķu sasniegšanai un savas eksistences attaisnošanai tiem arī nepieciešams laiks. Ticība tādiem dieviem rodas pati no sevis, un nekādi prāta pierādījumi nevar novest līdz neticībai tiem. No tāda dieva tu vaļā netiksi. Tur tas stāv — izslējies uz savām divām kājām, ar rungu rokā, bezgala spēcīgs, negants un bargs, bet arī mīlīgs un maigs; dievišķīgums, noslēpumainība, varenība — viss ietērpts miesā, no kuras plūst asinis, ja to saplosa, un kuru var ēst gluži kā katru citu galu.
Tieši tā bija arī Baltajam Ilknim. Cilvēki viņam šķita neapšaubāmi un visvareni dievi. Tāpat kā viņa māte Kiče tiem pakļāvās, tikko bija izdzirdusi tos saucam viņu vārdā, tā pakļāvās arī Baltais Ilknis. Visās lietās viņš
deva tiem priekšroku — tā bija viņu neapšaubāma tiesība. Kad tie gāja, viņš grieza tiem ceju. Kad tie sauca, viņš ieradās. Kad tie rājās, viņš pazemīgi pieplaka. Kad tie raidīja viņu projām, viņš steigšus aizskrēja. Jo aiz katras viņu vēlēšanās atradās vara, kas spieda izpildīt šo vēlēšanos, — vara, kas lika just sāpes, vara, kas izpau-' das rungas zvēlienos un dūres belzienos, akmeņu sviedienos un svilinošos pātagas cirtienos.
Baltais Ilknis piederēja cilvēkiem, tāpat kā tiem piedereja visi suņi. Viņam bija jārīkojas tā, kā tie pavēlēja. Viss viņa ķermenis bija to īpašums, tie drīkstēja viņu dauzīt, mīdīt kājām, spīdzināt. Šo mācību viņš bija spiests iegaumēt visai drīz. Grūta gan bija šī mācība, jo pret to saslējās viss spēks un valdonīgums viņa paša raksturā. Tomēr, kaut arī mācīšanās bija ļoti netīkama, šis dzīves veids, pašam to neapzinoties, viņam iepatikās. Tas nozīmēja nodot savu likteni cita rokās, atkratīties no atbildības par savu eksistenci. Tā jau pati bija kompensācija par visu, jo allaž ir vieglāk balstīties pret citu nekā stāvēt vienam.
Ne jau vienā dienā tas notika, ka Baltais Ilknis ar miesu un dvēseli nodeva sevi cilvēku rokās. Senču mantojumu un atmiņas par Pirmatnību nebija iespējams pārvarēt vienā mirklī. Bija dienas, kad vilcēns aizlavījās līdz mežmalai un stāvēja tur, ieklausīdamies balsīs, kas viņu aicināja projām tālu tālumā. Taču arvien viņš atkal atgriezās nemierpilns un satraukts, lai klusos, skumīgos smilkstos izraudātos pie Kičes sāniem un alkaini laizītu viņas purnu, it kā ko jautādams.
Baltais Ilknis strauji iegaumēja dzīves noteikumus apmetnē. Viņš iepazina veco suņu netaisnīgumu un alkatību reizēs, kad ēšanai tika pasviesta gaja vai zivis. Viņš dabūja zināt, ka vīrieši mēdz būt taisnīgāki, bērni nežēlīgāki un sievietes laipnākas — no tām visbiežāk varēja sagaidīt pametam gaļas kumosu vai kaulu. Un pēc divām trim sāpīgām avantūrām ar pusauga kucēnu mātēm viņš paturēja prātā, ka visgudrākais ir neielaisties ar šādām mātēm, turēties no tām tik tālu, cik vien iespējams, un laisties lapās, tiklīdz tās tuvojas.