Taču viņa dzīves posts bija Liplips. Būdams lielāks, vecāks un stiprāks, Liplips bija izraudzījis Balto Ilkni par īpašu vajāšanas objektu. Baltais Ilknis no cīņas nevairījās, tomēr arvien cieta sakāvi. Ienaidnieks bija pārāk
liels. Liplips viņam kļuva par īstu lietuvēnu. Tiklīdz viņš pagājās tālāk nost no mātes, tūdaļ parādījās šis huligāns, neatlaidīgi mina viņam uz papēžiem un vajādams acīgi gaidīja izdevīgu brīdi, kad neviena cilvēka nebūs tuvuma, lai tad lēktu Baltajam Ilknim virsū un spiestu viņu cīnīties. Liplips ikreiz uzvarēja, un tas viņu milzonīgi ielīksmoja. Šie cīniņi kļuva par viņa dzīves galveno izpriecu, tāpat kā tie bija Baltā Ilkņa galvenā mocība.
Taču šie cīniņi neiebiedēja Balto Ilkni. Kaut gan viņš allaž palika zaudētājos un pēc tam ilgi mocījās ar ievainojumiem, tomēr garā turējās možs. Taču šie kautiņi viņu ļauni ietekmēja citā ziņā. Baltais Ilknis kļuva ļauns un īgns. Viņa raksturs, nikns jau kopš dzimšanas, no nemitīgajām vajāšanām izvērtās vēl mežonīgāks. Labsirdīgā, rotaļīgā kucēna iedaba maz varēja izpausties. Baltais Ilknis nekad nerotaļājās un nekūleņoja kopā ar citiem apmetnes kucēniem. Liplips to nebūtu pieļāvis. Tiklīdz Baltais Ilknis parādījās kucēnu tuvumā, Liplips jau dižmanīgi un ķildīgi raidīja to projām vai arī uzsāka cīņu, līdz bija to padzinis.
Tādā veidā Baltajam Ilknim tika daudz kas laupīts no kucēna bērnības priekiem, un visa viņa uzvedība vairak atbilda vecākam sunim. Tā kā viņa enerģija nevarēja izlādēties rotaļās, viņš bija spiests iedziļināties pats sevi un sāka vairāk attīstīties garīgi. Viņš kļuva viltīgs; viņam netrūka brīva laika, ko ziedot dažadu blēdību sagud- rošanai. Kad visiem apmetnes suņiem izsniedza barību, viņš savu daļu gaļas vai zivs parasti nejaudāja izcīnīt un tālab izvērtās par manīgu zagli. Viņš bija spiests pats gādāt sev ēdamo, un to viņš veica lieliski, kaut gan tālab kļuva par īstu sodību indiāņu sievām. Viņš iemanījās lodāt pa apmetni kā čūska, viltīgi piesargāties, arvien viņš zināja, kur kas notiek, redzēja visu un dzirdēja visu, un tad attiecīgi rīkojās, veiksmīgi izvēlēdamies ceļus un līdzekļus, lai izvairītos no nepielūdzamā vajātāja.
Jau pašās šo vajāšanu sākuma dienās Baltais Ilknis nostrādāja savu pirmo tiešām lielo blēdību, tā pirmoreiz nobaudīdams atriebes saldumu. Tāpat kā savā laikā Kiče, dzīvodama kopā ar vilkiem, no cilvēku apmetnēm izvilināja suņus vilkiem saplosīšanai, tā arī Baltais Ilknis, izmantodams gandrīz vai līdzīgu paņēmienu, ievilināja Lip- lipu Kičes atriebīgajos zobos. Atkāpdamies no Liplipa uzbrukuma, Baltais Ilknis notēloja bēgšanu, kuras ceļš veda līču loču pa apmetnes vigvamu spraugām. Viņš bija labs skrējējs, žiglāks nekā citi viņa vecuma kucēni un ātrāks arī par Liplipu. Tomēr šinī trenkāšanas reizē viņš nemaz neskrēja pilnā sparā. Viņš tikai turējās pienācīgā atstatumā — vienu lēcienu priekšā vajātājam.
Liplips, pakaļdzīšanās iekvēlināts un visu laiku juzdams upuri sev tik tuvu, galīgi aizmirsa piesardzību un nevēroja ceļu, kur skrien. Kad viņš atģidās, kur atrodas, bija jau par vēlu. Pilnā jaudā drāzdamies ap kāda vigvama stūri, viņš ar visu sparu uzdrāzās tieši virsū Kičei, kas tur gulēja savas nūjas galā. Liplips aiz pārsteiguma iekaucās, un tad jau Kičes žokļi sacirtās, sodīdami negantnieku. Viņa gan bija piesieta, taču Liplips tik viegli vis nevarēja no viņas aizsprukt. Nogāzusi kucēnu no kājām, lai tas neaizmūk, Kiče bez žēlastības laida darbā ilkņus.
Kad Liplipam pēdīgi izdevās aizvelties tik tālu, kur tā viņu nevarēja aizsniegt, kucēns piesvempās kājās galīgi izpūris un saplūkāts, ar savainotu miesu un dvēseli. Spalva visgarām augumam slējās kušķu kušķos, tik gauži lo bija sapluinījuši Kičes zobi. Liplips palika stāvam turpat, kur bija uzslējies kājās, un, muti pavēris, ļāva vaļu garam, izmisīgam kucēna kaucienam. Bet pat to viņam neļāva pabeigt. Kauciena vidū Baltais Ilknis piedrāzās klāt un iecirta zobus Liplipa pakaļkājā. Liplipam vairs nemaz negribējās cīnīties, un viņš apkaunots aizbēga, bet līdzšinējais upuris joza tam pakaļ uz pēdām un kodīja to visu ceļu līdz pat tā vigvamam. Te kucēnam palīgā piesteidzās sievas, un tikai tad ar veselu akmeņu krusu izdevās aizdzīt Balto Ilkni, kas bija pārvērties par trakojošu dēmonu.
Pienāca diena, kad Pelēkais Bebrs atraisīja Ki.či no saites, nolēmis, ka nu jau tā vairs projām nebēgs. Baltais Ilknis bija sajūsmā par mātes brīvību. Viņš priecīgs tecēja tai līdzi, kad tā apstaigāja apmetni, un, kamēr viņš neatkāpās no mātes sāniem, Liplips turējās bijīgā atstatumā. Baltais Ilknis pat atļāvās sabozt skaustu pret viņu un pastaigāt stīvkājīgi, tomēr Liplips nelikās izaicinājumu redzam. Viņš nebija nekāds muļķis un, lai cik ļoti kāroja atriebties naidniekam, varēja pagaidīt, kamēr nogrābs Balto Ilkni vienatnē.
Mazliet vēlāk tai pašā dienā Kiče ar Balto Ilkni iznāca mežmalā netālu 110 apmetnes. Vilcēns soli pa solītim bija
atvedis māti šurp un, kad tā apstājās, centās iekārdināt to doties tālāk. Viņu aicināja strauts, midzenis un klusie meži, un viņš vēlējās, lai māte nāk līdzi. Baltais Ilknis paskrējās pāris soļu, tad palika stāvam un atskatījās. Kiče stāvēja nekustēdamās. Viņš lūdzoši iesmilkstējās un sāka rotaļīgi skraidīt šurp un turp pa krūmiem. Atskrējis atpakaļ pie mātes, viņš nolaizīja tai vaigu un atkal rāvās uz mežu. Tomēr Kiče vēl arvien nekustējās no vietas. Viņš apstājās un uzlūkoja māti, un visa viņa āriene pauda dedzīgas alkas un vēlēšanos, taču pamazām šī izteiksme atslāba, jo Kiče pagrieza galvu un paskatījās atpakaļ uz apmetni.
Vilcēnu kaut kas neatlaidīgi aicināja doties projām, brīvā vaļā. Viņa māte arī saklausīja šo aicinājumu. Bet viņa dzirdēja vēl citu — skaļāku saucienu, tā sauca ugunskurs un cilvēks; tas bija sauciens, uz kuru atsaukties no visiem dzīvniekiem spēj vienīgi vilks un savvaļas suns, jo viņi ir brāļi.
Kiče apgriezās un gausi aizslāja atpakaļ uz apmetni. Nūja bija turējusi valgos viņas ķermeni, bet viņas garu vēl ciešākā tvērienā turēja pati apmetne. Arī būdami ārpus redzes loka, dievi kādā pārdabiskā veidā izrādīja savu varu un neļāva viņai aiziet. Baltais Ilknis apsēdās bērza paēnā un sāka klusu smilkstēt. Spēcīgi smaržoja priedes, un gaisā strāvoja maigs meža aromāts, atgādinādams viņam seno dzīvi brīvībā pirms gūstniecības dienām. Taču viņš vēl arvien bija nepieaudzis kucēns, un mātes sauciens viņu ietekmēja spēcīgāk nekā cilvēka un pat Pirmatnības sauciens. Ikvienu sava neilgā mūža stundu viņš ir bijis atkarīgs tikai no mātes. Neatkarības laikposmam vēl bija jānāk. Tālab arī viņš piecēlās un nelaimīgs soļoja atpakaļ uz apmetni, laiku pa laikam atsēzdamies, lai nosmilkstētos un paklausītos aicinājumā, kas vēl arvien šalkoja meža dzīlēs.
Pirmatnības apstākļos mātes dzīve kopā ar bērniem ir ļoti īsa; taču cilvēka virskundzībā tā reizēm ir vēl īsāka. Tā notika arī ar Balto Ilkni. Pelēkais Bebrs bija parādā Trim Ērgļiem. Trīs Ērgļi gribēja doties braucienā augšup pa Makenzi līdz Lielajam Vergezeram. Parāda samaksai aizgāja sarkanas drēbes gabals, lāčāda, divdesmit patronas u n Kiče. Baltais Ilknis ieraudzīja, ka viņa mati ieved Trīs Ērgļu laivā, un gribēja tai sekot. Taču Trīs Ērgļu zvēliens viņu atmuguriski atsvieda atpakaļ krastā. Laiva