tika atstumta no malas. Baltais Ilknis ielēca ūdenī un peldēja tai pakaļ, nelikdamies ne dzirdam Pelēkā Bebra saucienus atgriezties. Baltais Ilknis neklausīja pat cilvēkam — savam dievam, tik lielas bija viņa šausmas, ka jāšķiras no mātes.
Taču dievi ir raduši, ka viņus paklausa, un Pelēkais Bebrs pārskaities ielēca pirogā, lai dzītos Baltajam Ilknim pakaļ. Panācis Balto Ilkni, viņš pastiepās un, sagrābis kucēnu aiz skausta, izcēla to no ūdens. Tūdaļ viņš vēl nenosvieda to laivas dibenā. Turēdams kucēnu paceltu vienā rokā, ar otru roku viņš sadeva tam pamatīgu kūlienu. Tas tik bija kūliens! Roka viņam bija smaga. Katrs sitiens tika nomērīts trāpīgi, un sitienu bija daudz.
Sitieni birtin bira te no vienas, te no otras puses, tā ka Baltais Ilknis gaisā šūpojās šurp un turp gluži kā sabojājies pulksteņa pendelis. Viņa apziņā cita citu nomainīja visdažādākās izjūtas. Vispirms viņš bija pārsteigts. Tad uz mirkli pāršalca izbīlis, un kucēns dažas reizes atbalsoja katru sitienu ar iekaukšanos. Tomēr drīz vien izbīlim sekoja dusmas. Sāka izpausties viņa brīvību mīlošais raksturs, viņš rādīja zobus un bez bailēm rēca niknajam dievam tieši sejā. Tomēr dievs par to apskaitās vēl vairāk. Sitieni kļuva straujāki, smagāki un tika tēmēti vēl sāpīgāk.
Pelēkais Bebrs sita un sita. Baltais Ilknis rūca un rūca. Taču bezgalīgi tas nevarēja turpināties. Vienam vai otram vajadzēja padoties — un šis viens bija Baltais Ilknis. Atkal viņu sagrāba bailes. Pirmo reizi viņš tika dauzīts mērķtiecīgi. Gadījuma rakstura sitieni ar koku vai akmeni, kādus viņš pazina līdz šim, salīdzinājumā ar pašreizējo šķita tīrie glāsti. Baltais Ilknis uzdeva cīņu un sāka gaudīgi kaukt. Kādu laiciņu ikviens sitiens izdauzīja no viņa kaucienu, taču, bailēm izvēršoties šausmās, kaucieni saplūda vienvienigā nepārtrauktā gaudoņā, kas ritmā vairs nemaz nesaskanēja ar kūlienu.
Pēdīgi Pelēkais Bebrs pārstāja sist. Baltais Ilknis ļengani karājās paceltajā rokā un vaimanāja. Pavēlnieks šķita ar to apmierināts un nevērīgi nosvieda kucēnu piro- gas dibenā. Pa to laiku laiva bija aiznesta pa straumi, lejup. Pelēkais Bebrs pacēla irkli. Baltais Ilknis gulēja viņam ceļā. Viņš to nikni un nicīgi paspēra ar kāju. Tajā brīdī Baltajā Ilknī atkal uzliesmoja brīvības mīlestība — un viņš iecirta zobus mokasīna purnā.
Nupat pārciestais kūliens bija nieks, ja salīdzina ar kāvienu, kādu Baltais Ilknis dabūja tagad. Pelēkais Bebrs bija pārskaities līdz nejēdzībai, un gluži tāpat Baltais Ilknis bija pārbijies. Nu tika laista darbā ne vien roka, bet arī cietais koka irklis, un, kad kucēns pēdīgi gulēja nosviests laivas dibenā, viss viņa mazais ķermenītis bija vienās brūcēs un skrambās. Pelēkais Bebrs viņam iespēra vēlreiz — šoreiz tīšām. Baltais Ilknis vairs neatkārtoja uzklupienu kājai. Viņš bija apguvis vēl vienu nebrīves mācību. Nekad un nekādā gadījumā viņš .nedrīkst kost dievam, kas ir viņa kungs un pavēlnieks; kunga un pavēlnieka ķermenis ir svēts, to nedrīkst apgānīt viņam līdzīgu radījumu zobi. Tas acīm redzami ir visšausmīgākais noziegums — tāds nodarījums, kam nevar būt ne piedošanas, ne apžēlošanas.
Kad piroga piestāja krastā, Baltais Ilknis tikai smilkstēja un palika nekustīgi guļam, gaidīdams, kāda būs Pelēkā Bebra vēlēšanās. Pelēkais Bebrs vēlējās, lai viņš ietu krastā, jo uz krastu viņš tika aizsviests tik sparīgi, ka smagi nokrita uz sāna un visas brūces no jauna spalgi iesāpējās. Viņš pietrausās uz drebošajām kājām un tā ari smilkstot palika stāvam. Liplips, kas no krasta visu notikumu bija noskatījies, nu metās viņam virsū, nogāza gar zemi un dziļi ielaida zobus sānā. Baltais Ilknis bija pārāk nomocīts un aizstāvēties nejaudāja, tā ka grūti viņam būtu klājies, ja Pelēkais Bebrs nebūtu tik sparīgi spēris ar kāju, ka Liplips uzlidoja gaisā, lai triektos pret zemi vairāk nekā desmit pēdu attālumā. Tā cilvēks izrādīja savu taisnīgumu; un pat savā nožēlojamā stāvoklī Baltais Ilknis juta priecīgas pateicības trīsas pāršalcam augumu. Cieši turēdamies Pelēkajam Bebram uz pēdām, viņš paklausīgi kliboja cauri visai apmetnei līdz pat vigvamam. Tā Baltais Ilknis mācījās saprast, ka tiesības sodīt dievi_ patur vienīgi sev un neļauj tās izmantot par sevi zemākiem radījumiem.
Tonakt, kad visapkārt iestājās klusums, Baltais Ilknis atcerējās māti un sāka gauži skumt pēc viņas. Viņa skumjas izpaudās pārāk skaļi, tās pamodināja Pelēko Bebru, kurš sadeva viņam sutu. Kopš tās reizes Baltais Ilknis sēroja vienīgi klusītiņām, ja apkārt bija dievi. Tikai reizēm, aizklīdis mežmalā un būdams vienatnē, viņš ļāva vaļu savām ciešanām, izraudādams tās skaļos smilkstos un gaudās.
Šaja laikposma viņš būtu varējis pakļauties atmiņām par migu un strautu un aizskriet atpakaļ Pirmatnības mežos. Taču viņu atturēja atmiņas par māti. Tāpat kā cilvēki, dodamies medībās, aiziet un atkal atgriežas, tā arī māte kādu dienu varēja atkal atgriezties apmetnē. Tālab Baltais Ilknis palika nebrīvē un gaidīja māti.
Tac :u nebrīvē nebija tikai nelaimes vien. Bija arī daudz kas interesants, arvien atgadījās kaut kas jauns. Gala nebija brīnumiem, kādus paveica dievi, un Baltais Ilknis allaž svila ziņkārē visu apskatīt. Bez tam viņš arī iemācījās, kā vajag izturēties pret Pelēko Bebru, tas no viņa gaidīja paklausību, nelokāmu un nesatricināmu paklausību; par atlīdzību viņš tika cauri bez kāviena un viņa dzīve bija diezgan ciešama.
Jā, Pelēkais Bebrs pats reizēm pasvieda viņam gabaliņu gaļas un aiztrenca pārējos suņus, kas grasījās to aprit. Šāds gaļas gabaliņš bija vesels dārgums. Nezin kāpēc Baltajam Ilknim likās, ka tas ir vērtīgāks par veselu duci gaļas kumosu, ko pasviedusi kāda skvo. Pelēkais Bebrs viņu nekad nepaglaudīja un nepamīlināja. Varbūt saimnieka smagās rokas svars, varbūt viņa taisnīgums, varbūt vienīgi varenība — un varbūt visi šie faktori kopā ietekmēja Balto Ilkni, tomēr starp suni un tā nīgro pavēlnieku sāka veidoties tādas kā savstarpējas simpātijas.
Pamazām vien kādi slepeni spēki nemanāmi sasaistīja Balto Ilkni, tiem palīdzēja nūjas, akmeņu un pļauku ietekmīgā vara, un tā nebrīves važas ap suni saslēdzas. Viņa sugas pārstāvjiem piemīt rakstura īpašības, kas laiku sākotnē bija ļāvušas tiem nākt pie cilvēku ugunskuriem, un šīs īpašības spēj arvien pilnveidoties. Šīs īpašības tad arī sāka attīstīties Baltajā Ilknī, un dzīve_ apmetnē, lai cik dažkārt sūra un ciešanu pilna, nemānāmi un netverami ik ar brīdi kļuva tam mīļāka. Baltais Ilknis pats to nemaz neapzinājās. Viņš apzinājās vienīgi to, ka skumst par Kičes zaudējumu, cer uz Jās atgriešanos un alksmīgi ilgojas pēc kādreizējās brīvās savvaļas dzīves.
III NODAĻA ATSTUMTAIS
Liplips tik ļoti gandēja dzīvi Baltajam Ilknim, ka viņš izvērtās daudz ļaunāks un negantāks, nekā tas viņam no dabas pienācās. Mežonīgums iederējās viņa raksturā, taču
šādi attīstītais mežonīgums pārsniedza visas robežas. Viņa ļaunums jau kļuva slavens pat cilvēku vidū. Kur tikai nometnē sacēlās kāda jezga vai brēka, suņu ķīviņi vai ņerī- šanās, vai arī kāda skvo sāka klaigāt par nozagtu gaļas gabalu, varēja būt drošs, ka šais notikumos iejaukts Baltais Ilknis — vai nu tieši, vai vismaz kā cēlonis. Nevienam neienāca prātā painteresēties, kāpēc viņš tāds izvērties. Cilvēki redzēja tikai gala iznākumu, un šis iznākums bija gaužām nelāgs. Baltais Ilknis bija slepens ložņa, zaglis, ķīviņu izraisītājs un blēdīgs kūdītājs; pārkaitinātās skvo kliedza tam taisni acīs, ka viņš ir vilks un nelietīgs radījums un reiz ņems nelabu galu, bet viņš tikai acīgi vēroja tās, gatavs ik brīdi cirsties sānis no kada aši sviesta metamā.